Lielās sakritības • IR.lv

Lielās sakritības

25
Jānis Saliņš, F64
Anda Burve-Rozīte

Māksliniece Džemma Skulme 85.dzimšanas dienu sagaidīs Ņujorkā. Viņa joprojām glezno un aktīvi seko līdzi notikumiem sabiedrībā. «Teatrāli,» Skulme saka par latviešiem. Savukārt, politiķi, viņasprāt, dzīvo tautasdziesmās

Gadās, ka pa ielu pretī nāk tikai skaisti cilvēki – tu it kā viņus piesauc. Tas skaists, un vēl skaistāks! Citu dienu nāk tikai kropļi, veci un nabagi. Tā ir dzīve, – saka Džemma Skulme, kad ierodos viņas mājās Mežparkā 11.septembrī, dienu pirms viņa dodas uz Ņujorku pie māsīcas un mazdēla. Māksliniece bijusi pie friziera («vislabāk man patīk gados jauni meistari, jo viņiem ir svaigs skatījums»). Vietējā konditorejā nopirkusi sniegbaltu bezē kūku ar dzērvenēm.

Svinēt Džemma negrib. Gluži kā astoņdesmitajā dzimšanas dienā, arī astoņdesmit piektajā viņa būs prom no Latvijas. Džemmas dienas paiet gleznojot, reizi nedēļā viņa iet peldēt («man ir osteoporoze, artroze un ceļgalos vēl gonartroze»), bet vakaros noskatās visus aktuālos raidījumus, kas skar sabiedrības dzīvi un politiku («Pat par daudz sekoju līdzi.»)

Padomju laikos, arī Atmodas periodā un pēcāk Džemma Skulme bijusi viena no spilgtākajām personībām latviešu mākslā un arī aktīvākajām viedokļa paudējām par notiekošo mākslā un politikā.

Džemma nekad nav gleznojusi pie molberta, bet gan darbnīcā uz grīdas – plašiem, spēcīgiem vēzieniem, visa nošķiedusies ar krāsu. Tā viņa vienmēr arī  dzīvojusi.

Jūs esat teikusi, ka gleznojot uz saviem darbiem jums patīk skatīties no augšas – tā labāk redzams.
(Dzīvi pārtrauc.) Nuja, tā esmu samocījusi savu ķermeni. Kad darbs, pie kura esmu strādājusi, ir uz grīdas un es stāvu – galva noliekta, smadzenēm pieplūst asinis, man domājas labi.

Vai arī uz dzīvi var paskatīties tā no augšas, kā uz mākslas darbu, un attālināti novērtēt?
Tā sajūta sevī jādabū (to daba patiesībā piespēlē), ka esi kā uz pakalniņa un skaties pati uz savu māju, uz savu dzīvošanos. Man ir tāds teiciens: skatīties no pakalna. Tas nozīmē – atsvešināties no lietas, kurā esi iekšā vai klāt.

Patiesībā mākslinieki mācās to darīt jau akadēmijā. Studiju laikā mēs, spogulīti paņemot, skatījāmies uz savu darbu. Vai, vēl triviālāk, noliecāmies un skatījāmies caur kājstarpi uz savu darbu. Tas ir paņēmiens. Pavisam vienkāršs viens paņēmiens, kā ieraudzīt.

Tā var arī uz sevi skatīties. Ja jūs atrodaties teātrī vai koncertā un negaidāt, kurā vietā būs spogulis, jūs pēkšņi sevi ieraugāt pavisam citādu. Tā, tīri simboliski, katram palaikam būtu sevi jāaplūko.

Vai dzīvi var tā skaisti nodzīvot, lai to varētu par mākslas darbu saukt?
Pavisam nesen nonācu pie lielā slēdziena savā dzīvē, kas saistīts ar to, ko patlaban veic mācītājs Juris Rubenis – kristīgo meditāciju. Domājot par to, vai es spēju lūgt, kā pieņemts kristīgā ticībā, nonācu pie dziļām pārdomām par sevi – ko es varu un ko nevaru.

Kas brīnišķīgi atrisināja manas pārdomas – patiesībā ļoti dziļās un smagās? Tas brīdis, kad es gleznoju. Tā ir mana meditācija. Tā ir mana lūgšana. Tas ir tas, ko no manis prasa kādi augstāki spēki, kas vada mūsu dzīvi. Bieži vien tie ar sīkām norādēm pasaka: mēs esam tie augstākie spēki. Ar ļoti triviālām norādēm. Teiksim, nopriecājies, ka tev viss būs labi. Neuztraucies, ka tev būs jālido. Pēkšņi notiek knikšķis: viena maza iejaukšanās, tiek pakratīts ar pirkstu – nelielies! Neplāties! Nomierinies. Esi pazemīgāka.

Mazāk grēka man ir caur to, ka es to apzinos.

Vai jums bail lidot uz Ņujorku?
Nē, bet es nedrīkstu lielīties. Kā palielījos, tā zobam notika nelaime, vajadzēja doties uz klīniku. It kā es pasmejos par tādu sakritību, bet vienlaikus saprotu, ka tas kaut kam ir lielais pierādījums. Esi pazemīgāks, saproti, ka ir lielā dzīves harmonija, kas kārto tavu ceļu. No otras puses, esi pašpārliecināts – par tik, cik vari būt. Apzinies savus rāmjus.

Rāmji ir?
Bez šaubām. Tāpēc tad, kad par cilvēku saka – te jūsu priekšā ir ikona, zvaigzne, es smejos. Jūsu pašu žurnāla nesenā intervijā Alvis Hermanis izsakās par politiku, ka tā ir piečurāts baseins – nu nevar tā! Es it kā saprotu, ka viņš ir virsotne, viņš var atļauties tā pateikt, un es nekādā gadījumā negribu viņam oponēt. Tomēr man ir pretrunīgas sajūtas par pateikto.

Spilgti pateiktais izraisa diskusiju, liek domāt – vai tas nav daudz? Latvieši sakustas tikai galējās situācijās.
Tā ir gan. Tad viņi ņem karogus, dedzina muižas. Visi ir kā viens. Taču, kamēr viss nav novests līdz galējībai, viņi visi kopā izdara neiespējamas kļūdas. Mums raksturīgs patoss, ko Rainis tā mīlējis. Šis stāvoklis nepieciešams – tad latvieši ir vienoti, un nepieciešams arī kopējs naida stāvoklis.

Reiz lietuviešu māksliniecēm Viļņā prasīju: kādi mēs, latvieši, jums liekamies? Viņas bija vienprātīgas: jūs tādi teatrāli, teica. Un es sapratu, ka mūsos ir mazāk dziļuma, bet mēs esam teatrāli. Jā. Tāpēc latvieši tik ļoti mīl savu teātri – labu teātri, sliktu teātri. Mīl savus aktierus. Teatrālisms, poza, mazliet izlikšanās. Latvietis nemeklē, neanalizē, kas viņš ir. Viņš ieņem pozu. Aizgūst arī. Latvietim patīk aizgūt.

Latviešu māksla attīstījusies ļoti talantīgi, bet ne bez aizguvumiem. Tas diezgan dabīgi, visā pasaulē tā notiek. Taču latvieši, kuriem vēsturiski bijis tik īss profesionālās mākslas ceļš, pēc Pirmā pasaules kara, kad modē nāca kubisms un jaunie virzieni, ātri noorientējās aizguvumos. Ļoti ātri padarīja tos par saviem. Ne tā, kā citi, kuri pamazām gāja cauri impresionismam un citām skolām. Latvieši fiksi no akadēmisma, klasicisma pēkšņi pārgāja uz kubismu.

Latvietis ir veikls kopētājs?
Nē, to vārdu nesakiet nekad! Mākslā kas rodas, vienmēr ir īsts. Mākslā melu nav, tos uzreiz atšifrē. Meli pieder diletantiem. Latvietis nav diletants, viņš tāds negrib būt. Viņš grib būt īsts. Pārņem impulsu ar sirdi un dvēseli, un tā viņa rokā, viņa žestā ir visas tendences, kas aktuālas pasaulē.

Vai jūs piekristu, ka latvietis sev ne pārāk patīk? Skatās uz citiem ar apbrīnu, bet pats uz sevi – mazliet ar nicinājumu.
Es domāju, ka mākslās latvietis ir pietiekami pašapzinīgs. Lai dod Dievs, ka viņš citās nozarēs būtu pietiekami pašapzinīgs – biznesā, politikā. Lai gan šim vārdam «pašapzinīgs» tik daudz skaņu! Ir pašapzināšanās – brīnišķīgs process, uz ko es visus aicinātu. Sevi pazīdams, tu vari lielas lietas veikt. Un ir pašapziņa – teatrālisms, lielība. Ar to tu neko nevari veikt.

Vai jūs būtu varējusi dzīvē negleznot, bet ar līdzīgu dedzīgumu nodoties citām nodarbēm, piemēram, mājsaimniecībai, pankūku pagatavošanai mīļotajam cilvēkam?
Ja cilvēks ir mākslai paredzēts, pankūku cepšana mīļotajam cilvēkam ir traucējums. Labāk es mīļotajam pārsteidzoši labi uzgleznoju, bet pankūku pasniegšanu sevišķi augstu nevērtēju. Tomēr varu pateikt: tas, kas labi glezno, labi arī taisīs ēst.

Vai jūs labi gatavojat?
Bez šaubām! Tikai tas man mūžam bijis liels traucējums. Atņēmis daudz laika. Mākslinieks varētu būt teicams galdnieks, krāsotājs, šuvējs. Daudz kas. Tā ir tieksme būt radošam jebkurā izpausmē. Taču ar enerģiju nedrīkst būt izšķērdīgs. Ko es varu puķu kopšanā ielikt, ja man enerģija mākslai vajadzīga!

Par pankūkām jums vaicāju, jo gribēju zināt, vai visā, ko cilvēks dzīves laikā dara, ir sava daļa pilnības, jēgas, skaistuma? Vai tomēr daudz mazāk nekā mākslā?
Es vienmēr augstu esmu vērtējusi sētnieka darbu, jo ir sētnieks un ir sētnieks. Ir mājas tīrītāja un mājas tīrītāja. Man nāk viena palīdze, viņa ir kurla. Redzu, tas ir talants, kas cilvēkā parādās strādājot. Kā viņa noliek vāzi! Es tā nenolikšu, es diezgan vienkārši nolikšu. Man ir citas rūpes. Bet viņa noliks vāzi, un pēkšņi atrod sedziņu, kas galīgi kaut kur mums mājās mētājas – tik skaisti zem vāzes tā der. Tātad viņai ir talants.

Gleznojot es vienmēr jūtu – ir vai nav. Tur ir kādas lielas sakritības. Jābūt iekšēji atbrīvotam no jezgām, rūpēm, rēķiniem, no visa, lai tā meditācija, tas mākslas brīnums varētu notikt.

Mans stulbais prāts! Savā vecumā es šogad pēkšņi nonācu pie atziņas: apžēliņ, ko es meklēju, ko mokos pēc tiem brīžiem, lai varētu meditēt jeb lūgt. Es taču, kad gleznoju, nedomāju ne par naudu, ne ēdienu, pilnīgi ne par ko! Katli piedeg, viss aiziet jūriņā! Tad notiek tas brīnums, ko sauc par sarunu ar Dievu jeb lūgšanu, meditāciju. Juris Rubenis par to savā grāmatā ir teicis – tas ir tas.

Vai, ķeroties klāt jaunai gleznai, domājat, kāds ir mērķis?
Nē, mīļā, neko daudz. Mēs, mākslinieki, esam savādnieki. Man, piemēram, daudz kas nav dots. Ir lietas, kas man pilnīgi nepadodas, ko nespēju un nesaprotu.

Kas jums nepadodas?
Es neiešu jums stāstīt! Tas jānoliedz līdz pēdējam! (Smejas.) Kāds lielāks spēks visu iedala, sver un mērī – šo patīkamo un nejauko dzīvošanu. Viss ir nosvērts. Ja jums ir bēdas, tās ir nosvērtas. Ja jums ir prieki, tie ir nosvērti. Labais ar ļauno līdzsvarojas. Tagad mēdz teikt – kādi briesmīgi laiki, tik daudz ļaunuma pasaulē nekad nav bijis! Tā nav. Ļaunuma ir tik, cik ir. Un labā arī. Tikai jāvērtē lielākos laika posmos. Es domāju, ka nedz latvieši iznīks, nedz plūdi nāks. Nāks kaut kas cits, pilnīgi neparedzēts. Arī politikā – pilnīgi kas neparedzēts var pēkšņi mūs vienot. Izjaukt visus politiķu plānus.

Vai 2.oktobrī vēlēsit?
Skepse ir visiem, bet esmu pienākuma cilvēks. Pienākuma dēļ vēlēšu. Notikumiem līdzi sekoju jau par daudz – vakarā gultā atpūšos, un politiķi televīzijā ir priekšā. Kā teātrī uz viņiem skatos. Tāpat kā mēs visi. Tāpēc saku, ka latvieši mīl teātri, un paši ir teatrāli.

Debešķīgs brīdis bija pērn, kad Zooloģiskā dārza Līdaka Saeimas plenārsēdē pateica: turi muti! Labāk nevar pateikt. Tas bija tieši. Tur nebija literarizēšanas. Viņi visi literarizē. Ir sacensība literarizēšanā, kam nav nekāda sakara ar realitāti, politiku. Ļoti maz konkrētības. Varbūt tautasdziesma tādā veidā izpaužas un turpinās, ka viņi visu laiku meklē metaforas un nepasaka neko skaidri?

Cilvēks kā es, kurš kopā ar vīru būvējis māju, lauku darbus darījis – kūlīšus sējis, linus plūcis, mēslus ārdījis, ravējis, slaucis, govis ganījis, arī gleznojis -, tam grūti saprast, kā var tā nelietderīgi runāt. Neatbildēt par to, ko dari.

Kādu jūs redzat nākotni?
Gan jau būs kāds spēks, kas Latviju noturēs. Gan jau. Mums jāsaprot, ka vienmēr lietas izdara tikai ļoti liels mazākums. Lielais vairākums ir pilnīgā nesaprašanā.

Kā ar laika distanci vērtējat savu aktīvo dalību sabiedrības procesos, politikā?
Laikam tā bijusi mana sūtība. Vienmēr ar procesiem esmu bijusi sasaistīta. Laimīgs ir cilvēks, ja var ko labu otram izdarīt. Aizvakar braucu tramvajā, runāju ar vienu laikabiedreni – viņa stāstīja par savām slimībām un rūpēm, kuru ir daudz, es arī runāju. Beigās viņa teica – cik labi, ka ar jums parunājos, daudz vieglāk palika! Tā tas vienmēr bijis. Man kaut kā izdodas cilvēkus mierināt. Arī ar politiku tāpat – ir varēts cilvēkus spēcināt, uzturēt domu.

Galarezultātā, kad domāju par savu dzīvi, tur nav, ko nožēlot. Cilvēki saka – māksliniec! Patiesībā neko daudz no manas mākslas viņi nezina. Viņi nenosauks manu gleznu, kas viņiem ļoti patiktu. Bet spējas ietekmēt sabiedrības domu man ir bijušas. Jā, tas varbūt vairāk.

Vai šajos laikos māksliniekam būtu aktīvi jāiesaistās sociālpolitiskos procesos? Padomju laikos un Atmodas sākumā jūs bijāt viena no tiem, kuros ieklausījās gan vara, gan sabiedrība.
Kaut kādā mērā pašlaik notiek līdzīgi kā pagājušā gadsimta 20.-30.gados. Tad latviešu mākslinieki, mūziķus un operdziedātājus ieskaitot, atrada savu domubiedru grupu, savu vietu. Bez jebkāda valsts atbalsta, kā tas bija, piemēram, ar Rīgas mākslinieku grupu*. Kopš 20.gadiem pastāvēja Kultūras fonds – tur ņēma naudu, Dievs vien zina, bet radās mākslas novērtējums, mākslinieki brauca uz ārzemēm. Protams, dzīvoja tur trūcīgi, bet dabūja pasauli apraudzīt.

Līdzīga kustība sabiedrībā un mākslā notika 80.gadu beigās, 90.gadu sākumā. Visu laiku varam vilkt laikmetu paralēles. 20.gados, braucot komandējumā uz Parīzi, ņēma līdzi burku ar sviestu. Lai nebojātos, pārlēja ar ūdeni, dzīvoja lētā hotelītī, ēda vīnogas. 80.gadu nogalē mums (domā latviešu māk­sliniekus – red.) izdevās sevi parādīt, jo politiskās situācijas dēļ bijām unikāli**. Pasaulē mūs nezināja. Parādījāmies kā konkurētspējīgi, mūs pirka. Tikām pie naudas. Tagad man ir priekšstats, ka Latvijā visas mākslas ir gatavībā ieiet pasaules apritē. Kādā veidā? Tas var būt dažādi. Gan augstā, gan pielietojamā līmenī – «kā bilde pie sienas pilsonim». Tam nepieciešami tikai līdzekļi.

Nav tā, ka līdzekļu minimums liek padomāt, kā radīt vērtīgo, kā vieglprātīgi netērēties?
Tā varētu teikt, jo mēs zinām, kas ir pretestība un kādas vērtības tā palīdzējusi radīt. Viss varēja sabrukt, bet nē, notika otrādi. Interesants paradokss! Līdzekļu trūkumu tagad mēs arī varētu dēvēt par pretestību – šis līdzekļu trūkums valstī ir zināma pretestība, lai rastos vērtības. Noteikti arī radīsies, tikai stipri mazāk. Jo trūcīguma pretestība prasa pēc izturīgas miesas, ne tikai dvēseles.

Vai jūs joprojām gleznojat?
Jā, nedaudz.

Vai varat iedomāties sevi negleznojam?
Nē! Kaut ko es vienmēr darītu. Kaut mazāk, kaut pavisam nedaudz. Diemžēl ķermenim ir zināmas bažas. Ķermenis vairs netur. Bet idejas man ir. Pat vairāk, nekā vajadzētu.

Varbūt ķermeni var mēģināt piemānīt – mazākiem vilcieniem to pašu panākt?
Nu, protams! Kad franču gleznotājs Anrī Matiss kļuva akls, viņš no krāsainiem papīriem grieza figūras, ornamentus. Ļoti labi tas viņam gāja. Vienmēr var atrast veidu, kā… Un, ja ne, tad rakstīšu memuārus.

Nesen vienu bildi veicu ar fiziskām mokām. Tad domāju par senajiem meistariem, kuri otu sēja pie rokas, kad kļuva vārgāki. Tā darīja Renuārs. Tagad, kad mans ķermenis nav visai paklausīgs, man tas ienāca prātā. Sapratu, ka man jābremzē sava izjūtu sfēra. Vairāk ar prātu jāizdomā, kur likšu to triepienu. Pēc iespējas neko lieku nedarīt. Trāpīt. Beigās pavisam var novienkāršot savu mākslu.

Varu paņemt sarkanu gleznu, ieklāt. Tad ar melnu vai baltu nedaudz ko uztaisīt. Un manam garam būs gandarījums. Doma būs veikta. Tā būs ļoti strupa, ļoti īsa, ļoti neliterāra. Taču tas būs fragments, viens mans atradums. Vai tas šitik liels (atvēzējas), vai šitik (sakļauj plaukstas), tas tik un tā ir atradums. Man ir vēl, ko darīt. Ja tikai izdosies.

Vai tā, ka, no rīta pamostoties, negribas neko darīt, jums nav?
Nē, nē! (Atmet ar roku.) Jūs to nevarat saprast! Māksliniekam vienmēr ir, ko darīt. Viņš visu laiku ir rosīgs.

Taču ir vajadzīga otra personība, kas mazliet pašķiro, pavērtē. Pārvērtē. Tas man izdevās, Rīgas Mākslas telpā veidojot izstādi (2008.gadā – red.). Abi Heinrihsoni, Ivars un Helēna, nāca talkā. Es būtu šo to lieku pielikusi, bet viņi bija ļoti nežēlīgi. Viņi atlika malā darbus, kas man diezgan mīļi. Visu lieko, sīko atmeta. Viņi redzēja citādi. Tā ir pareiza rīkošanās. Man tas deva brīnišķīgu pārdzīvojumu, sevis pārvērtēšanu.

Jums piemīt spēja negausties, bet tikko jaušami paironizēt par visu, kas it kā svarīgs. Tas rada viegluma sajūtu.
Jā, tas kaut kā man laikam izdodas. (Nogaršo bezē kūkas gabaliņu.) Pārāk salda! Ogas te ir, bet es būtu likusi citronu.

* Mākslinieku biedrība, kuras dalībnieki pievērsās Rietumeiropas modernās mākslas virzienu studijām. Tajā darbojās Marta Skulme, Uga Skulme, Romāns Suta, Aleksandra Beļcova-Suta, Oto Skulme, Leo Svemps, Ģederts Eliass, Sigismunds Vidbergs, Konrāds Ubāns un citi izcili mākslinieki.
** Pēc Berlīnes mūra krišanas 1989.gadā latviešu mākslinieku grupai, to skaitā Džemmai Skulmei Rietumberlīnē tika sarīkota izstāde

Džemma Skulme
Dzimusi 1925.gada 20.septembrī Rīgā
Gleznotāja un teātra scenogrāfa Oto Skulmes un tēlnieces Martas Liepiņas-Skulmes meita
1945-1949. Mācījusies LPSR Mākslas akadēmijā Monumentālās glezniecības nodaļā
1949. Sāk piedalīties izstādēs
1976. Piešķirts LPSR Tautas mākslinieces goda nosaukums
1982-1992. Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētāja
1984-1990 PSRS Augstākās Padomes deputāte
1986. Saņem Pitsburgas (ASV) pilsētas Goda pilsones nosaukumu
1995. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni
1999. Saņēmusi Latvijas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju
Plašāk zināmās darbu tēmas – Tautumeitas, Kariatīdes
Piedalījusies izstādēs Vācijā, Austrijā, Zviedrijā, Itālijā, Krievijā, ASV, Kanādā. Džemmas Skulmes darbi atrodas Latvijas Valsts Mākslas muzeja, Tretjakova galerijas (Maskava), Zimmerly Mākslas muzeja (ASV) kolekcijās, kā arī Dānijas karalienes un daudzās citās privātkolekcijās
Mākslinieka Jura Dimitera un mākslinieces Martas Skulmes māte

Komentāri (25)

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu