Zaļais zelts

Latvija ir zaļākā valsts Eiropā. Mums vairs nevajag ne krievu gāzi, ne naftu – esam enerģētiski neatkarīgi, turklāt visu nepieciešamo enerģiju saražojam no atjaunojamiem resursiem. Izklausās neiespējami un muļķīgi? Tikai šobrīd. Latvijā ir cilvēki, kuri uzskata, ka šī vīzija ir neizbēgama, jo mēs esam ļoti, ļoti bagāti – mums pieder nākotnes zaļā nafta

Pagaidām šos cilvēkus sadzīvē sauc par trakajiem. Latvijas gāze un Latvenergo skandina, ka viņi ir nekompetenti vai «ortodoksāli zaļie». Arnoldam Dālem šī attieksme atsauc atmiņā kādu ainu no deviņdesmito gadu paša sākuma, kad viņš tikko no Lielbritānijas bija pārcēlies uz dzīvi Latvijā. Ar aizdotu žiguli braucot no Rīgas uz Madonu, viņš pieturējis kādā benzīntankā un iekūlies neveiklā situācijā, jo vispirms vēlējies iepildīt bākā degvielu un tad samaksāt. «Pārdevēja uz mani skatījās kā uz jukušu un uzbrūkošā tonī paziņoja, ka nekas tāds nav iespējams, jo tad benzīnu zagtu,» atceras Dāle. 

Tagad kopā ar Dāli stūrējam uz viņa iepriekšējo darba vietu – Latgran koksnes granulu rūpnīcu Jaunjelgavā. Tā ir viens spilgts piemērs enerģijas resursu potenciālam, kas Latvijā absolūti netiek izmantots. Latviju var uzskatīt par granulu lielražotāju – mūsu valsts ar 600 000 tonnu gadā kļuvusi par sesto lielāko granulu rūpnieku Eiropā. Teju visas granulas eksportē uz Skandināvijas valstīm un Lielbritāniju, kur ar tām apkurina lielas un mazas pilsētas un ražo elektrību. Latvijā izmanto pavisam sīku daļu – tik, cik patērē privātmājās. 

Ja uzcels visas plānotās rūpnīcas, tad granulu ražošanas jaudas Latvijā drīz dubultosies. «Pieprasījums pasaulē ir neremdināms,» komentē Dāle. Skandināviem piederošais Latgran Latvijā darbina divas rūpnīcas (Jaunjelgavā un Jēkabpils rajonā), šogad palaidīs trešo (Krāslavas rajonā). Tā vēl nav uzcelta, bet uzņēmums plāno jau ceturto – visticamāk, to gan būvēs Baltkrievijā vai Krievijā.