Šā gada 19. februārī Saeimas Sarkanajā zālē notika Juridiskās komisijas un pieaicināto ekspertu sēde, kurā pirms trešā lasījuma skatīja arī Likumprojektu “Grozījumi Saeimas kārtības rullī” (Nr. 803/Lp14). Tas ir svarīgs likumprojekts, kas Saeimā paredz ikgadējas valdības ministru atskaites un debates par latviešu valodas stāvokli Latvijā. To vēl savas prezidentūras laikā ierosināja Valsts prezidents Egils Levits vēstulē Saeimai. Kā zināms, Egils Levits 2021. gadā iedibināja Valsts valodas dienu, ko atzīmējam 15. oktobrī. Taču tikai tagad, ar krietnu novēlošanos, beidzot pavērts ceļš Valsts valodas dienas parlamentāro debašu ieviešanai, iestrādājot to Saeimas Kārtības rullī.
Taču atrodas aizvien jauni šķēršļi. No likumprojekta nez kādēļ izrādījās dzēsts valstiskos dokumentos tik ierastais termins “valodas politika”.
Uz to Juridiskajai komisijai vēstulē bija norādījis Valodas biedrības valdes loceklis Didzis Šēnbergs, pamatojot, kāpēc termins “valodas politika” Saeimas kārtības rullī būtu noteikti atstājams.
Te citāti no vēstules: “Valodas biedrība aicina Juridisko komisiju negrozīt ar likumprojektu Nr. 803/Lp14 Grozījumi Saeimas Kārtības rullī valsts valodas politikas jēdzienu, saglabājot 1. lasījumā pieņemto terminoloģijas redakciju, iesniedzot Saeimas kārtības ruļļa 110. panta kārtībā komisijas priekšlikumu likumprojekta 3. lasījumam.
Aizstāt likumprojekta pirmajā pantā (Saeimas kārtības ruļļa 118.4 pantā) vārdus “saglabāšanai, aizsardzībai, attīstīšanai un ietekmes palielināšanai” ar vārdiem“politikā”.
Pirmajā lasījumā nobalsotā redakcija paredzēja, ka “Ministru kabinets [..] iesniedz Saeimai ziņojumu par iecerēto un paveikto valsts valodas politikā”.
Latvijas Republikas Satversmes 61. pants Ministru kabineta funkcijas rīcībpolitiku kompetencēs terminoloģiski nostiprina kā “valsts politikas”, proti, “Ministru kabinets apspriež [..] valsts politikas jautājumus”. Pirmajā lasījumā minētā terminoloģija pilnībā atbilda esošai juridiskajai doktrīnai. Pirmkārt, atbilst attiecīgā likuma sistēmai – Saeimas kārtības ruļļa 118.3 pants paredz “paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā”. Otrkārt, atbilst terminu sistēmai – Valsts valodas likuma 24. panta otrā daļa tieši paredz valsts valodas politikas izstrādi un Ministru kabineta 2003. gada 16. septembra noteikumu Nr. 528 Izglītības un zinātnes ministrijas nolikums 4.1.apakšpunkts nosaka funkcijas izstrādāt tieši valsts valodas politiku.
Ģenerālklauzula “valsts valodas politika” spēkā esošajos ārējos normatīvajos aktos ir vairāk nekā 25 gadus. Valodu likumā, kas bija spēkā no 1989. gada 5. maija vēl kā okupācijas likums līdz 2000. gada 1. septembrim, šādas terminoloģijas nebija.
Jēdzienu “valsts valodas politika” konsekventi lieto arī Satversmes tiesas spriedumos.”
Taču Šēnberga pārstāvētā Valodas biedrības vēstule un tajā minētā juridiskā argumentācija Juridiskās komisijas sēdē nemaz netika analizēta un pārspriesta. Arī Latviešu valodas aģentūras vadītājas Initas Vītolas teiktais par termina “valodas politika” nepieciešamību neizpelnījās cieņu, komisijas vadītājs Andrejs Judins vien teica – “Paldies par viedokli,” tā demonstrējot, ka valodnieces ekspertīze Juridisko komisiju… neinteresē vai nav saistoša? Kāpēc tā?
Latvijas vadošā sociolingviste, profesore Ina Druviete skaidri un nepārprotami argumentējusi, kāpēc termins “valodas politika” gan Saeimas Kārtības rullī, gan citos likumos un dokumentos noteikti atstājams apritē: “Nav iespējams rast ne pamatojumu, ne attaisnojumu termina “valodas politika” aizstāšanai ar aprakstošām frāzēm. “Valodas politika” ir termins ar skaidri definētu nozīmi, kas tiek plaši lietots gan Latvijas un ārvalstu normatīvajos aktos un zinātniskajā literatūrā. Tas aptver gan juridiskos, gan pedagoģiskos, gan lingvistiskos, gan informatīvos un attieksmes veidošanas aspektus, turklāt saistībā ar izglītības un kultūras politiku valstī.
Atteikšanās no termina “valodas politika” Saeimas dokumentā ir nepieļaujama, jo tādējādi tiek degradēta iespējamo debašu jēga, izvairoties no likumdevēja politiskās atbildības un aizstājot analītisku sarunu ar sausu statistiku vai subjektīviem viedokļiem. Komisijas sēdē atbalstītais formulējums ļautu ignorēt tādas kritiskas problēmas kā valoda nodarbinātībā, valoda sabiedriskajos plašsaziņas līdzekļos, valoda apkalpojošajā sfērā un medicīnas iestādēs u.tml., darbības ilūziju radot ar mazāk nozīmīgu jautājumu pārspriešanu.”
“Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca” (2007)”: Valodas politika – valsts nacionālās politikas sastāvdaļa, kas nosaka valstī lietoto valodu statusu un funkciju sadalījumu starp tām un konkrētu valodu runātāju lingvistiskās tiesības, kā arī sekmē valodu izpēti un attīstīšanu” (422. lpp).
Latvijas Nacionālajā enciklopēdija: šķirklis “Valodas politika”.
M.Baltiņš, I.Druviete. Ceļavējš cilvēku ciltij. Valoda sabiedrībā. R.: Latviešu valodas aģentūra, 2017. Nodaļa “Valodas politika” (211.-243.lpp.)
“Valodas politika ir valsts īstenotu apzinātu pasākumu kopums valstī runāto valodu funkcionālā sadalījuma saglabāšanai vai mainīšanai, runātāju kolektīvo un individuālo valodas tiesību noteikšanai, valodu izpētei un attīstīšanai. Valodas politika ir viens no valsts iekšpolitikas galvenajiem virzieniem, kas cieši saistās ar valsts etnopolitiku, ir saskaņots ar valstī īstenoto izglītības un kultūras politiku un atbilst valsts starptautiskajām saistībām” (211).
“Valodas politika kā iekšpolitikas nozare ir cieši saistīta ar valodas politiku kā sociolingvistikas apakšnozari. Tā pētī likumsakarības valodu statusa un sociālo funkciju regulēšanā valstiskā līmenī, izstrādā lingvistiskās likumdošanas konceptuālo pamatu un piedāvā konkrētus instrumentālus risinājumus atšķirīgās valodas situācijās. Šīs zinātnes apakšnozares ietvaros parasti arī tiek izstrādātas vadlīnijas tiesību aktiem (likumiem, lēmumiem, noteikumiem, instrukcijām) sabiedrības dzīves jomās, kas saistītas ar valodu lietojumu un to hierarhijas ievērošanu. Mūsdienās jebkuras valsts valodas politikas koncepcijas pamatā ir trīs pamatnosacījumi. 1. Valodas politikas teorijas un citvalstu pieredzes apguve. 2. Valodas situācijas izpēte valstī (etnodemogrāfiskais, vēsturiskais, psiholoģiskais aspekts). 3. Valsts starptautisko saistību apzināšana.
Valodas politikai stingri jāpamatojas pašreizējās valodas situācijas zinātniskā analīzē un it īpaši – izpratnē par objektīvām likumsakarībām, resp., sociolingvistiskajiem procesiem sabiedrībā. Valodas politika ir visas valsts, nevis atsevišķu privātpersonu vai nevalstisku institūciju uzdevums. Ilgtermiņa plānošana un kompleksa pieeja ir veiksmīgas valodas politikas priekšnoteikums. Valodas politikas ietvaros izšķirami trīs aspekti, kas skar valodas gan kā sabiedrības komunikācijas līdzekli, gan kā simboliskas sistēmas, – juridiskais, pedagoģiskais un lingvistiskais aspekts. Konkrētā valodas situācijā var dominēt viens no šiem aspektiem, bet sekmīgai valodas politikas īstenošanai nepieciešama koordinēta atbildīgo institūciju darbība visos trīs aspektos”.
Termins “valodas politika”ir ietverts gan normatīvos aktos, gan programmatiskos dokumentos jau kopš 90. gadiem.
Saskaņā ar Valsts valodas likuma 24. pantu “Valsts nodrošina valsts valodas politikas izstrādi, ietverot tajā latviešu valodas zinātnisku izpēti, aizsardzību un mācīšanu, sekmējot latviešu valodas lomas palielināšanu tautsaimniecībā, kā arī veicinot indivīda un sabiedrības izpratni par valodu kā nacionālu vērtību”.
Pašreizējā valsts valodas politika Latvijā ir formulēta dokumentā „Par Valsts valodas politikas pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam”.
Salīdzinājumam iepriekšējo gadu valsts valodas politikas dokumenti:
„Valsts valodas politikas pamatnostādnes 2015.–2020. gadam”.
„Valsts valodas politikas pamatnostādnes 2005.–2014. gadam”.
Arī citās valodās tiek lietots tieši šāds termins. Springer apgāds izdod žurnālu Language Policy, izdota rokasgrāmata The Cambridge handbook of language policy (2017), B.Spolska grāmata Rethinking Language Policy (2023).
Juridiskās komisijas vairākums todien noraidīja vairākus būtiskus deputātu priekšlikumus. Proti, reaģējot uz to, ka Saeimas deputāti krievi bieži vien parlamenta telpās gan savstarpēji, gan ar vēlētājiem un medijiem sazinās Krievijas valsts valodā, pārkāpjot deputāta zvērestu, Nacionālās apvienības deputāti Artūrs Butāns, Jurģis Klotiņš un Edmunds Teirumnieks bija iesnieguši priekšlikumu papildināt Kārtības ruļļa 7. pantu ar jaunu teikumu – “7. Katra deputāta pienākums ir piedalīties Saeimas darbā. Deputāts Saeimas telpās saziņai ar Latvijas pilsoņiem lieto latviešu valodu.”
Neraugoties uz to, ka valsts valodas lietojumam Saeimas telpās ir arī konstitucionāli simboliska nozīme, šis priekšlikums komisijā tika noraidīts, jo kāds deputāts argumentēja, ka tad jau zvanot dēlam no parlamenta telpām viņš nevarēšot ar to sarunāties krieviski, savas ģimenes valodā. Diemžēl publiskā telpa un tās atšķirīgums no privātās telpas daļai deputātu joprojām nav saprotams. Līdz ar to izmaiņas šajā jautājumā, visdrīzāk, tuvākajā laikā nav gaidāmas.
Saeimas Juridisko komisiju vada Jaunās Vienotības deputāts Andrejs Judins, tajā darbojas Edmunds Teirumnieks (NA), Gundars Daudze (ZZS), Igors Judins (Stabilitātei!), Inese Kalniņa (JV), Agnese Krasta (JV), Gunārs Kūtris (ZZS) un Edgars Putra (AS).
Par politisko debašu kvalitāti Juridiskajā komisijā, deputātu kompetenci un Andreja Judina vadības stilu, kā arī Saeimas Juridiskā biroja pozīciju termina “valodas politika” jautājumā var pārliecināties mp3 audio datnē šeit.
Autore ir biedrības Par latviešu valodu valdes priekšsēdētāja, kampaņas #RunāLatviski vadītāja
Pagaidām nav neviena komentāra