Vispirms vēlos izteikt pateicību Latvijas tautai par nemainīgo atbalstu Ukrainai un solidaritāti šajos grūtajos laikos. Mūsu valstis vieno ne tikai kopīga vēsture, kas saistīta ar pretošanos impēriskajam spiedienam, bet arī kultūras radniecība, kas iedvesmo cīņai un radošumam. Šodien gribu dalīties ar jums savās pārdomās par Ukrainas kultūras transformāciju trīs gados kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma.
Vērojot izmaiņas Ukrainas sabiedrībā, esmu pārsteigts, cik organiski notiek kultūras atdzimšana. Tā nav tikai atteikšanās no krievu satura — tas ir dziļš savas identitātes apzināšanās process. Atceros, kā pirms kara daži šaubījās par Ukrainas kultūras dzīvotspēju bez krievu ietekmes. Tagad šīs šaubas ir pilnībā izkliedētas — mūsu kultūra demonstrē neticamu spēku un pašpietiekamību.
Īpaši aizkustina izmaiņas ikdienas dzīvē. 2022. gada aprīlī es veicu aptauju savā Instagram kontā, tajā piedalījās 528 cilvēki. 80% sacīja, ka saziņai lieto ukraiņu valodu.
Daudzi, kas iepriekš runāja krievu valodā, jau kara pirmajās dienās pārgāja uz ukraiņu valodu — tā bija viņu personīgā pretestība agresoram.
To rāda arī sabiedriskās domas aptaujas, pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma ukraiņu valodu par dzimto atzīst 78% iedzīvotāju, bet iepriekš šis skaitis bija zemāks — ap 60% pēc Krimas okupācijas un pirms tam 2013. gadā pat tikai 48%. Redzu, kā krievu valodā rakstītās grāmatas, kuras agrāk ieņēma godpilnu vietu plauktos, tagad tiek nodotas makulatūrā, bet grāmatplaukti piepildās ar ukraiņu izdevumiem un pasaules literatūras tulkojumiem ukraiņu valodā.
Daži saka, ka kara laikā kultūrai nav vietas. Es kategoriski tam nepiekrītu. Vēsture rāda, ka kultūra kļūst par spēcīgu ieroci cīņā par neatkarību. Otrā pasaules kara laikā katrai tautai bija savas dziesmas, kas iedvesmoja cīņai — ukraiņiem, latviešiem, lietuviešiem, gruzīniem, armēņiem un citām tautām. Taču šodien daudzi atceras tikai krievu Katjušu. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša — gadu desmitiem ilga padomju propaganda. Sistemātiski tika iznīcināta atmiņa par apspiesto tautu kultūras pretestību, tā vietā tika uzspiests «kopīgās uzvaras» naratīvs ar krievu dziesmām. Ukrainā visur — skolās, filmās, koncertos — skanēja Katjuša, kamēr ukraiņu dziesmas tika apzīmētas kā «nacionālistiskas» un aizliegtas. Tā bija apzināta kultūras asimilācijas politika, vēsturi pārrakstot vienā impēriskā naratīvā. Par laimi, šodien varam savu kultūras mantojumu atgūt un atjaunot vēsturisko taisnīgumu.
Šajā kontekstā īpaši iedvesmo mūsu mākslinieku loma. Kopš pilna mēroga iebrukuma daudzi kultūras pārstāvji ir paņēmuši rokās ieročus, aizstāvot mūsu zemi. Aktieri Oleksijs Tritenko un Ahtems Seitabļajevs, režisors Vitālijs Malikovs, rakstnieki Artems Čehs un Vasils Škljars — viņi visi šobrīd atrodas frontē. Citi mākslinieki turpina cīnīties kultūras frontē: Serhijs Žadans apvieno literāro daiļradi ar aktīvu brīvprātīgo darbu, viņa dzeja un proza kara apstākļos ieguvusi jaunu skanējumu, atspoguļojot mūsu tautas sāpes un spēku. Rakstnieki Andrejs Kurkovs un Oksana Zabužko savos darbos un tieši uzrunājot cilvēkus, stāsta pasaulei patiesību par Ukrainu. Līna Kostenko, kuras dzejoļus zinām no galvas jau kopš skolas laikiem, joprojām ir morāla autoritāte, un viņas vārdi par ukraiņu tautas nesalaužamību šodien ir vēl aktuāli kā agrāk.
Arī Ukrainas kino māksla piedzīvo renesansi. Īpaši nozīmīga man bija leģendārās Sergeja Paradžanova filmas Aizmirsto senču ēnas atgriešanās uz lielajiem ekrāniem. Šī 1965. gadā uzņemtā filma tagad iegūst pilnīgi jaunu nozīmi. Nesenā filmas izrādīšana kinoteātros izraisīja milzīgu interesi visā valstī — skatītāju zāles bija pilnas, īpašu interesi izrādīja jaunieši, kuri meklē savas saknes.
Apbrīnojami, kā režisors spējis padomju režīma apstākļos iekodēt filmā Ukrainas neatkarības un cīņas simbolus. Skatītāji tajā atrod paralēles ar mūsdienām: cīņu pret ļaunumu, savas kultūras saglabāšanu no iznīcināšanas draudiem, sabiedrības vienotības nozīmi ārējo izaicinājumu priekšā.
Mūsdienu ukraiņu režisori turpina tradīcijas, radot filmas, kas pasaulei stāsta patiesību par mūsu cīņu un nesalaužamību. Šodien redzu, ka Ukrainas kultūra ne tikai izdzīvo — tā plaukst, iegūst jaunas formas un nozīmes. Mūsu mākslinieki, rakstnieki, režisori cīnās par Ukrainas nākotni. Un šajā cīņā mūsu draugu atbalsts, jo īpaši Latvijas tautas atbalsts, dod mums papildu spēku.
Tāpēc vēlos dalīties ar nelielu grāmatu un filmu izlasi, kas atklāj Ukrainas kultūras un identitātes aspektus. Šie darbi palīdzēs jums, mani latviešu lasītāji, iegūt pilnīgāku priekšstatu par mūsdienu Ukrainu un tās kultūras kodu.
Kā pirmo iesaku grāmatu Eiropas vārti, ko sarakstījis Serhijs Plohijs. Laikā, kad visa pasaule cenšas saprast Krievijas agresijas iemeslus, Plohijs sniedz skaidras vēsturiskas atbildes. Īpaši svarīgas ir nodaļas par ukraiņu identitātes veidošanos un gadsimtiem ilgo neatkarības cīņu. Autors meistarīgi parāda, ka Ukraina vienmēr ir bijusi dažādu kultūru krustpunkts, vienlaikus saglabājot savu unikālo raksturu. Latvijas lasītājiem šī tēma var būt īpaši tuva, jo arī Latvija ir pieredzējusi gadsimtiem ilgu cīņu pret impēriju ambīcijām.
Grāmata Ukraїner — Savējā stāsts ļauj ieraudzīt Ukrainu ne tikai caur kara prizmu, bet arī caur cilvēku ikdienas dzīvi. Lasot to, atklāju stāstus par Karpatu amatniekiem, Krimas tatāru kopienām, Azovas grieķiem. Šī ir Ukraina, kuru reti rāda ziņās — dzīva, daudzveidīga, autentiska. Īpaši iesaku pievērst uzmanību nodaļām par vietējām tradīcijām, tās parāda, cik dziļa un daudzslāņaina var būt vienas valsts kultūra.
Izdevums Ukraine 22: Rakstnieku atbilde karam stāsta par to, kā māksla palīdz izprast traģēdiju. Esejas par pirmajām pilna mēroga iebrukuma dienām atspoguļo emocionālo šoku, bailes un apņēmību, ko toreiz juta visa valsts. Tas nav tikai liecību apkopojums, tas ir mēģinājums saglabāt atmiņu un vienlaikus izprast vēsturisko mirkli.
Vasiļa Stusa lieta izskaidro pretošanās kustības saknes. Dzejnieka un disidenta Stusa cīņā pret padomju totalitāro sistēmu īpaši iespaidīgas ir dokumentu liecības par tiesas procesu un padomju represiju metodēm. Latvijas lasītājiem tas var atgādināt vietējo disidentu likteņus padomju okupācijas laikā.
Milzīgu uzrāvienu pēdējos gados piedzīvo arī Ukrainas kino. Pieminēšu trīs filmas, kas ir spilgti piemēri tam, kā mūsu kultūra reaģē uz izaicinājumiem un meklē savu balsi pasaules kinoindustrijā.
Kara drāma Akmens, šķēres, papīrs (2024) ir starp nozīmīgākajām mūsdienu Ukrainas filmām. Tā nupat ieguva BAFTA balvu, kas pats par sevi ir svarīgs notikums mūsu kinoindustrijai. Taču vēl svarīgāks ir pašas filmas saturs, kas atklāj sarežģītu tēmu par cilvēka morālo izvēli kara laikā. Galvenais varonis Ivans pirms 2022. gada nebija karavīrs, viņa stāsts ir par civiliedzīvotāju, kurš izlemj ņemt rokās ieroci, lai aizsargātu savu valsti. Filmas galvenais konflikts nav tikai karš, bet arī cilvēka iekšējā cīņa ar sevi. Minimāls patoss, maksimāls godīgums — tas padara šo filmu tik spēcīgu.
Filma Manas klusās domas tikai no pirmā acu uzmetiena šķiet viegla, nedaudz absurda kinolente par jaunu skaņu režisoru, kurš dodas uz Karpatu kalniem ierakstīt dzīvnieku skaņas. Patiesībā tas ir dziļš stāsts par mātes un dēla attiecībām, sevis meklējumiem un emigrācijas dilemmu. Režisors Antonio Lukičs meistarīgi balansē starp komēdiju un drāmu. Ir brīži, kad patiesi smejies, un pēc minūtes jau jūti kamolu kaklā. Šis ir ļoti «dzīvs» kino bez liekiem izskaistinājumiem un pārspīlējumiem. Un galvenais, šī filma runā par mūsdienu Ukrainu. Aktrises Irmas Vitovskas tēlojums īpaši jāizceļ, viņas varone ir tipiska ukraiņu māte, un viņas un dēla atšķirīgā izpratne par laimi rāda paaudžu plaisu, ko sapratīs daudzi skatītāji.
Sergeja Paradžanova Aizmirsto senču ēnas (1965) sen vairs nav tikai kino, tā ir daļa no Ukrainas kultūras koda. Tajā saplūst realitāte un mistika, tradīcijas un personiskās sajūtas, daba un cilvēka dvēsele. Lai gan filmai ir gandrīz 60 gadi, tā joprojām ir aktuāla. Ivana un Marīčkas mīlas stāsts nav tikai ukraiņu Romeo un Džuljeta, tā ir filma par ukraiņu identitāti, par to, kā cilvēks cenšas aizbēgt no likteņa, bet galu galā vienmēr atgriežas pie savām saknēm.
Noslēgumā vēlos dalīties savās pārdomās par īpašo saikni starp ukraiņu un latviešu kultūrām. Mūsu tautas vieno ne tikai kopīgā pieredze, pretojoties impēriskajai agresijai, bet arī dziļa izpratne par kultūras mantojuma vērtību. Tāpat kā latviešu dainas, arī ukraiņu tautasdziesmas gadsimtiem ilgi saglabājušas un no paaudzes paaudzē nodevušas ne tikai vārdus un melodijas, bet arī garīgās vērtības un tiekšanos pēc brīvības.
Mūs vieno arī tas, ka mūsu kultūras spēja izdzīvot, neraugoties uz rusifikācijas spiedienu. Latviešu pieredze valodas un tradīciju saglabāšanā padomju okupācijas laikā īpaši rezonē ar ukraiņu realitāti šobrīd. Ukraina cīnās ne tikai militārajā, bet arī kultūras frontē, tāpēc latviešu tautas atbalsts mums ir īpaši nozīmīgs. Mēs redzam, kā jūsu valsts spējusi ne tikai saglabāt, bet arī attīstīt savu kultūras identitāti pēc neatkarības atjaunošanas.
Manis ieteiktās grāmatas un filmas nav tikai logs uz ukraiņu kultūru — tās ir tilts uz tautas dvēseles izpratni. Par spīti visiem pārbaudījumiem, ukraiņi ir saglabājuši savu identitāti un turpina rakstīt savu vēsturi. Un tieši kultūra kļūst par pamatu, uz kura veidojas mūsu kopīgā Eiropas nākotne.
Jo kultūra nav tikai māksla, tā pārstāv mums svarīgās vērtības: brīvību, cieņu un katras tautas tiesības uz savu balsi. Kad latvietis noskatās ukraiņu filmu vai izlasa ukraiņu grāmatu, tā nav tikai iepazīšanās ar citu kultūru, tā ir pieslēgšanās plašākai pretestības kustībai pret impērisko agresiju, kas vieno mūsu tautas.
Paldies, ka šajā sarežģītajā laikā esat kopā ar mums. Mūsu kultūras tuvība nav tikai skaisti vārdi — tā ir dzīva sapratnes un atbalsta saikne, kas padara mūs stiprākus.
Autors ir Ukraiņu žurnālists, TV un radio raidījumu vadītājs, rakstnieks un brīvprātīgais
Pagaidām nav neviena komentāra