Mūsu valstī ikvienu cilvēku iespējams nesodīti apmelot, nogānīt, pazemot, apsaukāt, pret viņu var īstenot sociālu mobingu, pieturoties pie tādas komunikācijas, ka šis cilvēks ir kādas iestādes vai uzņēmuma darbinieks, jo, gānot organizāciju – juridisku personu, cieš arī tās sastāvs.
Mūsdienu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju vidē tā ir nopietna visas sabiedrības problēma. Neskaitāmi piemēri rāda, ka sākotnējā skeptiskā neticība vakcīnām Covid pandēmijas laikā ir nevis mazinājusies vai izzudusi līdz ar pandēmiju, bet gluži pretēji – pāraugusi agresīvā nomelnošanas un psiholoģiska terora kultā, no kura reti kurš ir pasargāts. Diemžēl indivīds, kuru vajā un nomelno par to, ka viņš vienkārši pilda savus darba pienākumus, ir neaizsargāts pret šo gānīšanu tad, ja uzbrūk par pienākumiem šī indivīda darbavietā. Bez jebkāda iemesla de facto cieš konkrēts cilvēks par to, kas viņš ir, bet diemžēl cieš juridiskas personas statusā, tāpēc ir neaizsargāts pret šādu nomelnošanu.
Juridisko personu reputāciju valsts neaizsargā
2024. gadā Bērnu klīniskā universitātes slimnīca (BKUS) un tās ārsti tika nomelnoti sociālajos medijos pēc traģiska difterijas gadījuma, tomēr Valsts policija (VP) atteicās sākt kriminālprocesu, jo Krimināllikuma 157. pants aizsargā tikai fiziskas personas. Secīgi, Latvijas valsts neaizsargā juridiskās personas pret neslavas celšanu krimināltiesiskā kārtībā. BKUS ar difteriju tika stacionēti četri nevakcinēti bērni no vienas ģimenes. Divas nedēļas vēlāk viens no bērniem nomira.[i] Balstoties safabricētās sazvērestību teorijās, slimnīca tika apsūdzēta “medicīnas diktatūrā vai medicīnas fašismā”.[ii]
Patlaban juridisko personu reputācija Latvijā tiek aizsargāta tikai civiltiesiskā kārtībā, kas nozīmē, ka BKUS nāktos pašai iesaistīties civiltiesiskā strīdā ar nomelnotājiem, ieguldot tajā savus resursus un dodot tribīni nomelnotājiem. Uzskatām, ka, ņemot vērā mūsdienu tehnoloģiju ietekmi un juridisko personu tiesību attīstību, būtu jāvērtē iespēja paplašināt krimināltiesisko aizsardzību arī uz juridiskām personām.
2024. gada 22. oktobrī tika publicēta ziņa, ka Valsts policija (VP) ir atteikusies sākt kriminālprocesu pret Āgenskalna klīnikā strādājošo Edgaru Medni pēc saņemtajiem iesniegumiem no Veselības inspekcijas un BKUS par iespējamu neslavas celšanu slimnīcai un tās personālam.[iii]
Pamatojot atteikumu, VP skaidroja, ka Krimināllikumā atbildība paredzēta par neslavas celšanu otrai personai, nevis pret iestādi vai uzņēmumu.[iv]
Iestādē vai uzņēmumā strādā privātpersonas
Uzskatām, ka saistībā ar iepriekš aprakstītajiem notikumiem būtu lietderīgi aktualizēt juridisku diskusiju par valsts pienākumu pasargāt juridisko personu pret publiskiem to goda, cieņas un reputācijas aizskārumiem.
Mūsu sabiedrībā pēdējos divdesmit gados ir notikušas divas būtiskas izmaiņas, kas liek pārdomāt minētā jautājuma aktualitāti. Pirmkārt, izmantojot tehnoloģiju attīstības iespējas, jo īpaši dažādu publisko tīmekļa vietņu sniegtās platformas, ir kļuvis iespējams bez īpašiem apgrūtinājumiem un objektīvās patiesības kontroles uzrunāt lielu skaitu cilvēku, lai, manipulējot ar faktiem un izdomājumiem, dažādu personīgo, bieži vien merkantilo apsvērumu dēļ, radītu “alternatīvo realitāti”, kurā dzīvo veselas domubiedru grupas. Otrkārt, izpratnes maiņa par juridiskās personas tiesību apjomu, jo īpaši tai piemītošajām cilvēktiesībām.[v]
Atbilstoši krimināltiesību literatūrā sniegtajām atziņām, kriminālatbildība ir fiziskai personai valsts vārdā uzlikts piespiedu kārtā izpildāms pienākums atbildēt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu saskaņā ar Krimināllikumu un šajā likumā paredzētos gadījumos izciest sodu, kas saistīts ar viņas personiskās brīvības, atsevišķu tiesību vai mantiska rakstura ierobežojumiem.[vi]
Saskaņā ar Krimināllikuma 157. pantu neslavas celšana ir apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīša izplatīšana iespiestā vai citādā veidā pavairotā sacerējumā, kā arī mutvārdos, ja tā izdarīta publiski. Panta otrā daļa paredz kvalificējošu pazīmi – neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī.
Pirmškietami minētā panta dispozīcija it kā atbilst masu medijos aprakstītajai situācijai. Tomēr VP ir norādījusi uz defektu – iztrūkstošu noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmi – attiecīgā noziedzīgā nodarījuma objekts var būt tikai fiziska persona.
Problēmas juridiskais aspekts
Saskaņā ar definīciju, noziedzīgā nodarījuma objekts ir objektīvo pazīmju kopums, kurā ietilpst ar Krimināllikumu aizsargātās valsts, sabiedrības, atsevišķu cilvēku grupu un indivīdu intereses, kuras apdraud noziedzīgais nodarījums.[vii]
Krimināllikuma 157. pants ir ietverts Krimināllikuma XV nodaļā Noziedzīgi nodarījumi pret personas brīvību, godu un cieņu. Secīgi, būtu jāvērtē šā panta dispozīcijā izmantotā termina “persona” tvērums.
Ne Krimināllikumā, ne Kriminālprocesa likumā termina “persona” tieša definīcija nav dota. Abu normatīvu tekstos vienlaicīgi ar terminu “persona”, tiek izmantots gan termins “fiziska persona”, gani “juridiska persona”,
Tā piemēram, Kriminālprocesa likuma 1. pantā noteikts, ka Kriminālprocesa likuma mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē.
Tomēr, Kriminālprocesa likuma 95. panta pirmā daļa, aprakstot personas, kuras var būt par cietušo, nosaka, ka cietušais kriminālprocesā var būt fiziskā vai juridiskā persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, proti, morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai mantisks zaudējums. Tātad iepriekšminētā norma pieļauj terminu “persona” un “personas dzīve” attiecināšanu arī uz juridisku personu.
Minēto secinājumu virkne ir būtiska, jo tā parāda, ka pati Krimināllikuma 157. panta dispozīcija nesatur ierobežojumu, uz kuru ir atsaukusies VP. Šāds ierobežojums patlaban ir atrodams tikai minēto Krimināllikuma normu skaidrojošā tiesību doktrīnā, kuras atziņas pievienotas arī minētā panta komentāriem, nosakot, ka cietušais no neslavas celšanas var būt tikai fiziska persona, arī jau mirusi.[viii]
Minētā atziņa būtu pārvērtējama, saistībā ar tās atbilstību modernai izpratnei par juridiskai personai piemītošajām tiesībām, t.sk. cilvēktiesībām, kā arī iepriekš aprakstītajām izmaiņām mūsu sabiedrībā pastāvošajās tiesiskajās attiecībās.
Tā piemēram, apskatot civiltiesiskās atbildības regulējumu secināms, ka saskaņā ar Civillikuma 2352.1 pantu katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai.
Senāta prakse liecina, ka Civillikuma 2352.1 pants aizsargā ne vien fiziskās personas godu un cieņu, bet arī juridiskas personas, piemēram, komercsabiedrības, biedrības, politiskā partijas vai valsts kapitālsabiedrības reputāciju.[ix] Pamatojot valsts pienākumu aizsargāt personas godu, Senāts norādījis, ka šāds pienākums izriet no Satversmes 95. panta.[x]
Mūsdienās vairs netiek apšaubīts, ka Satversmē noteiktās personas tiesības, brīvības un pienākumi ir attiecināmi arī uz juridiskajām personām, taču tikai tiktāl, ciktāl šīs tiesības, brīvības un pienākumus atbilstoši to būtībai ir iespējams piemērot juridiskajām personām. Proti, ciktāl šo tiesību, brīvību un pienākumu būtība pieļauj, ka tos var īstenot ne vien fiziska, bet arī juridiska persona.[xi]
Personas jāsargā arī kā darbinieki
No indivīda subjektīvajām tiesībām pret valsti izriet arī tiesība, ka valsts aizsargā personu pret citiem indivīdiem, ja tie prettiesiski apdraud viņa cilvēktiesības. Šādi apdraudējumi ir, piemēram, cilvēka dzīvības (Latvijas Republikas Satversmes 93. pants), fiziskās neaizskaramības (Latvijas Republikas Satversmes 95. pants), veselības (Latvijas Republikas Satversmes 111. pants) u.c. apdraudējumi.[xii]
Tāpēc būtu jāvērtē vai Krimināllikuma 157. pants pēc būtības jau nav attiecināms vismaz uz privāto tiesību juridiskajām personām.
Par labu šāda pārvērtējuma nepieciešamībai norāda arī citi Krimināllikuma panti, kuros paredzēta atbildība par nodarījumu pret “personu”. piemēram, Krimināllikuma 144. pantā, kas atrodas Krimināllikuma XIV nodaļā Noziedzīgi nodarījumi pret personas pamattiesībām un pamatbrīvībām, noteikta atbildība par korespondences un pa elektronisko sakaru tīkliem pārraidāmās informācijas noslēpuma pārkāpšanu.
Uz minētā pārvērtējuma nepieciešamību norāda arī tīri praktiski taisnīguma apsvērumi. Piemēram, šā raksta sākumā minētajā BKUS gadījumā faktiski neslava ir celta visai Latvijas medicīnas aprūpes sistēmai, graujot tās reputāciju. Savukārt, atzīstot, ka BKUS nav Krimināllikuma 157. panta objekts, šai kapitālsabiedrībai nodrošinātā valsts aizsardzība aprobežojas ar iespēju vērsties tiesā civiltiesiskā kārtībā pret neslavas cēlāju, lai procesuālās sacīkstes ietvaros, ieguldot veselības aprūpei atvēlētu resursu daļu, aizstāvētu savu un pakārtoti arī savu darbinieku godu, cieņu un reputāciju.
Turklāt, ja kapitālsabiedrība nolemtu netērēt resursus civilai tiesvedībai, tās darbinieki, kas nomelnoti, jo pildījuši savus darba pienākumus, tiktu atstāti viens pret vienu ar nomelnotāju, kas konkrētajā gadījuma faktiski ir organizēta politiskā kustība. Ņemot vērā oponentu un to atbalstītāju potenciālo skaitu, fiziskas personas kā cietušā personīga vēršanas policijā vai tiesā ar lielu iespējamību tikai palielinās pret to vērsto uzbrukumu skaitu un radīs grūti izturamu spriedzi, gan garīgu, gan finansiālu.
Autori ir Mārtiņš Mežinskis, zvērināts advokāts, Māris Zavadskis, vecākais jurists, Zvērinātu advokātu birojs Rödl & Partner
[i] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/12.09.2024-bernu-slimnica-4-gadus-vecs-zens-ar-difteriju-jau-nedelu-kritiska-stavokli.a568592/; https://www.tvnet.lv/8097162/neraugoties-uz-arstu-pulem-bkus-miris-ar-difteriju-saslimusais-puisens
[ii]https://www.la.lv/braliti-vecaku-ieskata-noarsteja-lidz-navei-homeopats-edgars-mednis-dalas-ar-krasi-atskirigu-viedokli-par-difterijas-skarto-gimeni; https://www.la.lv/izskatas-pec-mediciniskas-diktaturas-homeopats-mednis-pec-difterijas-skartas-gimenes-luguma-devies-uz-bkus
[iii] https://www.tvnet.lv/8120691/bernu-slimnica-komente-policijas-lemumu-atteikties-sakt-kriminalprocesu-pret-medni; https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/23.10.2024-prokuratura-nesaskata-noziedziga-nodarijuma-sastavu-bernu-slimnicu-nomelnojusa-arsta-medna-publikacijas.a573691/
[iv] https://www.delfi.lv/161/criminal/120047317/nesak-kriminalprocesu-pret-medni-par-iespejamu-neslavas-celsanu-bernu-slimnicai;
[v] Sk. Satversmes tiesas 2023. gada 17. februāra spriedums lietā Nr. 2022-05-01; Satversmes tiesas 2023. gada 3. maija spriedums lietā Nr. 2022-22-01.
[vi] U.Krastiņš, V.Liholaja. Krimināltiesību komentāri. Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 37.lpp.
[vii] U.Krastiņš, V.Liholaja. Krimināltiesību komentāri. Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 39., 56.lpp.
[viii] U.Krastiņš, V.Liholaja. Krimināltiesību komentāri. Otrā daļa (IX-XVII nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 39., 441.lpp.
[ix] Sk. Goda un cieņas civiltiesiskā aizsardzība. Tiesu prakses apkopojums 2000. – 2021.gada maijs, 27 – 30.lpp. https://www.at.gov.lv/files/uploads/files/6_Judikatura/Tiesu_prakses_apkopojumi/2021/goda_un_cienas_aizsardziba-2021(1).docx
[x] Sk. Senāta Civillietu departamenta 2022.gada 3.novembra sprieduma lietā SKC-327/2022, 7.1.punkts; Senāta Civillietu departamenta 2022. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr.SKC-327/2022 7.1.punkts.
[xi] Satversmes tiesas 2001.gada 3.aprīļa spriedums lietā Nr.200-07-0409, secinājumu 1.punkts
[xii] Kriminālprocesa likuma komentāri. A.daļa. Zinātniskā monogrāfija prof. Kristīnes Stradas Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 109.lpp.
Pagaidām nav neviena komentāra