18. novembrī mēs svinam Latvijas Republikas proklamēšanu. Vienlaikus piemiņai mums jārod tieši 18. novembra Latvijai raksturīgais. Ikvienai republikai proklamēšanas brīdis ir skaidrs un zināms, tai ir kāda sakrāla vieta, lieta vai leģenda, kas saista sociālo atmiņu. Vietas ar politisko nozīmi – ASV Neatkarības deklarācijas oriģināls, Trešajai republikai Hôtel de Ville balkons un tamlīdzīgi, visu neuzskaitīt. Gan materiāli simboli, kas saistīti ar lepnu un publisku paziņošanu, gan vietas, kas saistītas ar tās konstituēšanu un sagatavošanu. Šādas lietas tiek saglabātas valsts īpašumā un uzturētas kā nācijas vienotāji.
Latvijas Republikai šis simbols ir Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas un aizdošanas kase. Jau 2016. gadā rakstīju par simtgades simbolu un muzeju mūsu tiesiskās, demokrātiskās, latviešu republikas izveidei Krišjāņa Barona ielā 3.
«Mums labvēlīgā tumsā ausa svētdienas vakars. 1918. gada 17. novembra vakarā mums – kā jau latviešiem – tumsa nebija bieds, bet labestīgais patvērums, jo veļu laikā bijām iemācījušies būt tumsai draugos. 17. novembra vakara tumsa bija nepamodusies gaisma Suvorova ielas priekšpēdējā pirmskara gadā Jāņa Alkšņa celtajā Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kases namā, kura fasādes akmens bišu vairogu apmirdzēja tikko uzlēkušais pilnmēness un granīta pakāpienus bišu stropam līdzīgā centībā mija virkne kungu rudens mēteļos.»
Lai arī tā paša gada martā lielinieku Krievija Brestā bija atteikusies no Baltijas, Vācijas ķeizars bija atzinis 15. martā Kurzemes hercogisti par neatkarīgu valsti, bet septembrī – Baltijas hercogisti, revolūcija Berlīnē šos plānus bija pārsvītrojusi, un vīriem, kas pulcējās krājaizdevu kases valdes priekšsēdētāja un vienlaikus Rīgas pilsētas galvas Gustava Zemgaļa namā, bija, toreizējā sabiedroto sūtņa vārdiem izsakoties, «jābūt drosmei nātres saņemt rokā».
Partiju vīri, kas baudīja nākamā Tautas padomes priekšsēdētāja biedra Zemgaļa viesmīlību un šajā brīdī izveidoja Tautas padomi kā augstāko varu, un deva svētību jaunajai Latvijas Republikai, bija Dr. Miķelis Valters, Kārlis Ulmanis, Jānis Ampermanis, Jānis Vārsbergs, Vilis Gulbis, Ernests Bauers, Artūrs Šērs, Nikolajs Svemps, Kārlis Vanags, Jānis Bērziņš, Oto Nonācs, Edmunds Freivalds, Pēteris Murītis, Jūlijs Celms, Dr. Pauls Kalniņš, Andrejs Petrēvics, Marģers Skujenieks, Erasts Bite, Dāvids Golts, Mikus Bružis, Augusts Raņķis, Jānis Bergsons, Jānis Zālītis, Kārlis Kasparsons, Rūdolfs Bēnuss, Eduards Traubergs, Emīls Skubiķis, Kārlis Albertiņš, Jānis Akurāters, Atis Ķeniņš, Eduards Strautnieks, Spricis Paegle un Staņislavs Kambala. Zīmīgi, ka ēkā dzīvojis ne vien Tautas padomes priekšsēdētāja otrais biedrs un mūsu otrais Valsts prezidents Gustavs Zemgals un viņa vadītā kredītiestāde, bet arī Tautas padomes sekretārs, Satversmes sapulces loceklis, jaunstrāvnieks un sociālrevolucionārs Emīls Eduards Skubiķis.
Nākamās dienas pusdienlaikā, atgriezies no vējainās pastaigas priedēm apaugušajās kāpās, Dombrovska celtajā Zaļajā skolā, Mīlgrāvja pagasta Rīnūžos, Barontēvs saņem vēstuli, kuru atveduši divi kungi, kas viņu nesagaidījuši aizbraukuši atpakaļ uz pilsētu – «Latviešu operas namā, Puškina bulvārī, pirmdien, 18. nov. 1918. gadā plkst. 4 pēc pusdienas notiks Latvijas valsts proklamēšana.» Zemgala nams savu bija paveicis.
1918. gada 18. novembra Latvijas Republikai neapšaubāmi viena no vissvarīgākajām sociālās atmiņas vietām ir tās konstituēšanās Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas un aizdošanas kase Suvorova ielā 3, kuras telpās, direktora Gustava Zemgaļa laipni uzlūgtiem 17. novembrī Latvijas politiķiem vienojoties, vēlā naktī nodibinājās Tautas padome un tika radīta republika.
Tieši šī latviešu Zemgaļa kase, – ne jau Rīgas pilsētas Otrais jeb krievu teātris, kura Latviešu operas telpās Puškina bulvārī deklarāciju nolasīja, šobrīd prasa visvairāk mūsu rūpju – jo tās loma jau republikas simtgadē bija atstāta novārtā. Protams, varētu teikt, ka tikpat labi ir jāuztur piemiņa Latviešu pagaidu nacionālās padomes darba vietās Valgā, vēlākā Zemgala darba vietā Vaļņu ielā 2 vai Paula Kalniņa dzīvoklī Rīgā, taču tieši ēka pašreizējā Krišjāņa Barona ielā 3 pašlaik nepelnīti nepilda visaugstāko valstiskā simbola funkciju, kaut gan pāri ielai bijušam Kaula namam ar Latvijas redakciju, iepretim vecajai, pēc vecā Ezīša slēgšanas visslavētākajai Suvorova iebraucamai vietai, kur mīlēja uzturēties viss Rīgas latviešu zieds, sākot ar Jāni Poruku, Jāni Zālīti, Antonu Austriņu, beidzot ar Pāvilu Gruznu, no Jelgavas iebraukušo Ādolfu Alunānu, sākot ar studentiem, Āronu Matīsu, Ziemciešu Mariju, beidzot ar Arvedu Mihelsonu, Teodoru Valdšmitu un Emīlu Dārziņu, izaugušais staltais nams ar bišu stropiem pat pirms proklamēšanas ir bijis simbols latviešu uzdrīkstēšanās un saimnieciskās varēšanas panākumiem Rīgā.
Telpas pašlaik ir sliktā stāvoklī pēc tam, kad tās atstājusi arī Latvijas Nacionālā bibliotēka, un, izņemot Dainu tēva muzeju, ēkai Barona ielā 3 nav publiskas funkcijas, kas tai pienākas un piedienas.
Uz ļoti īsu brīdi demokrātisma publisko funkciju ēkas pirmajā stāvā atnesa pazīstamās partijas Vienotība atvērtais birojs, diemžēl valdības šo virzienu otrajā stāvā nav turpinājušas.
Juridiskajām personām nekustamo īpašumu denacionalizēšana nenotika, tāpēc daudzus gadus ēka ir bijusi valsts īpašums. Ilgstoši ēkas otrajā stāvā, bankas operāciju zālē, bija bibliotēkas mūzikas nodaļa. Tad tā stāvēja tukša. 2024. gada 17. novembrī pusdienlaikā man bija iespēja viesoties šajā namā. Tautas padomes dibināšanu mēs nosvinējām septiņi cilvēki. Septiņi pilsoņi manā ieskatā ir mazliet par maz miljona latviešu tautai. Bankas kāpņu telpa ir drūma un baisa, «remontēta» pirms četrdesmit gadiem bez restaurācijas pazīmēm. Nolaistās ēkas fasādi rotā teksts par Krišjāni Baronu Krievijas valsts valodā un nav pat zīmes uz sienas, ka šeit reiz veidota kāda valsts. Ēkas pirmajā stāvā šobrīd ir jaunais Ezītis. Nav īsti saprotams, kāpēc ēkas otrajā stāvā saimnieko privātpersona. Tas ir gaužām neētiski, ka šāda līmeņa vieta būtu privāta komersanta birojs. Tas būtu jālabo. Teiksim, Brīvības piemineklis vai Rīgas pils ir būves, par kuru publisko funkciju mēs nešaubāmies. Līdzīgi jābūt arī ar Tautas padomes dibināšanas un tās politiskās platformas jeb Latvijas Republikas pirmās pagaidu satversmes pieņemšanas namu Krišjāņa Barona ielā 3.
Varbūt bišu mājai kļūt par Gustava Zemgala namu, kas ar Tautas padomes un Barontēva auru godam stātos līdzās Rīgas pilij ārvalstu oficiālo viesu priekšā, gan visas Latvijas skolēniem Rīgā? Kā gan pareizi piezīmējis arhitekts Eižens Laube, būvnieks Jēkabs Alksnis visvairāk rūpējās par ēku rentabilitāti: krājaizdevu sabiedrību un savstarpīgo kredītbiedrību laikmetā risināja praktisku un lietderīgu kubatūras lietu pārfinansēšanai uz hipotēkām. Taču ēkas vēsturiskā nozīme nemazinās, tai neesot ekstrēmi modernam jūgendam, īpaši laikos, kuros pilsoniskais vairākums sevišķi asi vēršas pret jebkuriem arhitektoniskas estētikas asniem.
Viens no kultūras ministres galvenajiem uzdevumiem publiskās atmiņas jomā būtu nodrošināt šī simbola vai vismaz nama pirmo divu stāvu iegādāšanu valsts īpašumā un atdzemdināt skaistajā vietā 1918. gada 17. novembra garu. Piemēram, tā otrajā stāvā izveidojot Latvijas Republikas dibināšanas muzeju jeb Tautas padomes namu varbūt kā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja filiāli. Nav gan svarīgi, vai Vēstures muzeja, Latvijas Universitātes, Saeimas vai citā juridiskā ietvarā, bet tai jābūt ikdienā pieejamai nacionāla līmeņa piemiņas, sociālās atmiņas un izglītošanās vietai. Mums šī vēsturiski ļoti svarīgā vieta ir jāatgriež publiskā sabiedrības apritē. Pat skaistajā un labajā režisores Brigitas Eglītes spēlfilmā Vienīgā fotogrāfija nav izmantota ne krājaizdevumu biedrības nama bankas seifa, ne kāpņu telpas, ne pat parādes durvju filmēšanas iespēja.
Vienīgais, ko mums patiešām ir tiesības nedzirdēt šajā sakarā, ir nodrāztais refrēns, ka trūkstot finanšu. Ja ar šādu argumentāciju grib privatizēt Krievijas jeb PSRS okupācijas režīma valsts drošības orgānu un bijušo Iekšlietu ministrijas ēku Stabu ielā, tad tikpat labi var privatizēt Ārlietu ministrijas ēku Valdemāra ielā, jo tur Latvijas Republika nav dibināta. Arī šis nams celts kā banka, mūsu valdības nomāts no bankas, tur noticis autoritārais apvērsums un tur eksistēja Satversmes nosodītā komunistiskā totalitārā režīma Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja. Arī Izglītības un zinātnes ministrijas esošo namu Edgars Frīzendorfs projektēja kā kredītiestādi, arī Paula Mandelštama Latvijas Radio nams Doma laukumā bija kredītiestāde, arī Kārļa Zeiberliha celtā tagadējā Saeimas ēka Jēkaba ielā 6/8 bija kredītiestāde. Ēkas komercdarbībai paredzētā funkcija projektēšanas stadijā vispār nav arguments.
Līdzīgi Gaismas pilij tas būtu mazs Gaismas dzīvoklis – latviešu bankas telpās jeb Gustava Zemgala kasē, kas gaismā atnesa mums Latvijas Republiku, būtu izveidojamas valstij piederošas publiski atvērtas Republikas Tautas padomes telpas, kuras būtu brīvas no naftalīna un kuru uzdevums būtu publisks lepnums par centieniem uz tautvaldību, izglītotu jauno un visjaunāko paaudzi un arī nākotnē kalpotu mūsu tautai par centru, kas daudzinātu latviešu tieksmi pēc demokrātijas, partijiska patriotisma, republikāniskuma un vienotības.
Autors ir Publiskās atmiņas centra padomes loceklis
Pagaidām nav neviena komentāra