Pārtikas cenu kāpuma realitāte un šķietamība

Runājot par patēriņa cenu izmaiņu lielo ainu, tā ir apbrīnojami līdzīga septembrim, jo oktobrī ir mainījušās detaļas, bet ne lietas būtība. Pati galvenā ziņa atkal rada nelāgas izjūtas – gada inflācija atkal ir pieaugusi, šoreiz no 1,4% septembrī līdz 2,0% oktobrī. Taču mēneša inflācija joprojām ir ļoti mērena, cenu līmenis pret iepriekšējo periodu ir audzis par 0,2%, tas ir zem oktobra vēsturiskās normas (vidēji 0,38% laikā kopš 2010. gada). Arī septembrī mēneša inflācija bija neparasti maza.

Vissvarīgākais – turpinās pakalpojumu cenu stabilitāte, tās oktobrī bija tikai par 0,1% augstākas nekā septembrī. Mēneša inflācija vienlaikus bija nedaudz augstāka nekā vēsturiski vidēji šajā laikā (-0,14%), taču nostiprinās pārliecība, ka pēdējais lielais faktors, kas veicināja neparasti lielo cenu kāpumu laikā kopš 2021. gada vidus, zaudē spēku. Pakalpojumu gada inflācija ir augsta un ir pat nedaudz pieaugusi kopš septembra, no 5,6% līdz 6,0%. Taču ar to ļoti labi tiks galā viņa augstība Kalendārs – laikam ritot, no salīdzinājuma bāzes izies 2024. gada 1. puses mēneši ar strauju pakalpojumu cenu kāpumu. Diez vai pakalpojumu cenas atkal sāks strauji augt pēc tam, kad jau četrus mēnešus to izmaiņas gandrīz precīzi atbildušas vēsturiskajai normai. Preču cenas kopumā ir stabilas jau ilgāku laiku, un to vidējais līmenis oktobrī pat bija par 3,5% zemāks nekā 2023. gada maijā.

Taču nevarētu teikt, ka notikumi preču cenu pasaulē neradītu ne mazāko stresu. Uzturvielu inflācija oktobrī veidoja vairāk nekā 2/3 no kopējās inflācijas jeb 1,42 procentpunktus no 2,0%.

Pārtikas cenu pieaugums oktobrī pret septembri bija 1,7%, kas ir daudz vairāk nekā vajadzētu būt (ap 0,5%). Pārtikas cenas oktobrī bija par 5,5% augstākas nekā pirms gada – šis skaitlis noteikti pievērš uzmanību.

Realitātes virsējā, acīmredzamā daļa ir ļoti vienkārša, taču tās dziļākie slāņi ir sarežģīti, un tiem galvenokārt būs veltīts šis komentārs.

Pārtikas cenām mediju un politiķu uzmanība ir veltīta jau vairākus mēnešus. Līdz pat septembrim notiekošais drīzāk bija interpretējams kā bāzes efekts īslaicīgam pārtikas patēriņa cenu kritumam laikā no 2023. gada maija līdz septembrim. Šā gada septembrī vidējās pārtikas cenas bija tikai par 0,4% augstākas nekā pirms 17 mēnešiem. Arī pārtikas ražotāju cenas ir stabilas, turklāt vēl ilgāku laiku, jo septembrī tās bija gandrīz precīzi tādas pašas kā 2022. gada novembrī.

Pārtikas cenu kāpums oktobrī par 1,7% nozīmē, ka tās ir pakāpušās virs šī pusotru gadu ilgušā viļņotā līdzenuma. Vēl nav pieejami ražotāju cenu dati par oktobri, tāpēc nevar zināt, vai izmaksas patērētājiem paaugstinājuši viņi, vai arī pēkšņi pieaugusi tirgotāju apetīte. Patēriņa cenu detaļas liek domāt, ka lielā mērā vainojams nav ne viens, ne otrs. Lielākā ietekme uz pārtikas cenu kāpumu oktobrī bija nepārstrādātai pārtikai – svaigiem augļiem un dārzeņiem, kas gada laikā ir kļuvuši attiecīgi par 10% un par 24% dārgāki. Ja kādam palīdz ilgi daudzinātās samazinātās PVN likmes šiem produktiem, tie noteikti nav patērētāji. Tāpat starp pārtikas precēm ar lielāko sadārdzinājumu šobrīd ir tās, kuru cenu līmeni atšķirībā no pārtikas kopumā joprojām uz augšu ceļ izejvielu tirgi – tie ir sviests un šokolāde, abiem cenu kāpums par 18%.

Ja kaut kas rada kritiskus jautājumus par ražotāju un tirgotāju cenu politiku, tad tas ir apstāklis, ka patērētājus nav sasniedzis pārtikas izejvielu un enerģijas cenu kritums, kas sākās jau 2022. gada nogalē.

Turklāt ir audzis pārtikas cenu līmenis Latvijā attiecībā pret Eiropas vidējo, 2022. gadā to pirmo reizi pārsniedzot. 2021. gadā pārtikas cenas Latvijā bija par 5,2% zemākas nekā ES vidēji, bet pērn jau par 3,4% augstākas. Tas ir liels vispārinājums,  bet tirgotāju un ražotāju finansiālie dati liecina, ka abām nozarēm kopumā šobrīd klājas ļoti labi. Ņemot vērā Latvijas relatīvā pārtikas cenu līmeņa straujo kāpumu, tas nav pārsteigums.

Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi likumprojektu par negodīgas tirdzniecības prakses aizliegšanu. Tā galvenajām iecerēm varētu būt kaut kāda cenas samazinoša ietekme, vērtējot to tiešo ietekmi. Taču vienlaikus ir risks, ka ražotāju un tirgotāju dzīve tiks pārvērsta par vēl lielāku birokrātisku slogu nekā tā jau ir, piemēram, regulējot lēmumus par akciju rīkošanu. Tātad notiktu iejaukšanās uzņēmumu ikdienas lēmumu pieņemšanā, kas diez vai ir valsts kompetence.

Ir jāsaprot, ka jebkādi papildu ierobežojumi uzņēmumu darbībai jebkurā nozarē var tikai bremzēt, nevis veicināt jaunu konkurentu ienākšanu. Tie arī neveicinās esošo tirgus dalībnieku vēlmi ieguldīt jaunos veikalos, kas pastiprina vietējo konkurenci apdzīvotās vietās vai to apkaimēs. Tāpat ir svarīgs konceptuāls jautājums – vai valstij vispār vajag regulēt tirgotāju un ražotāju attiecības, to relatīvo tirgus varu. No vienas puses, tirgotājus ietekmīgus dara tas, ka viņi kontrolē pārtikas “pēdējo jūdzi” līdz patērētāju somām. Savukārt ražotājiem ir iespēja eksportēt uz citiem tirgiem, bet Latvijā esošie veikali var pārdot tikai Latvijā. Abām pusēm ir ietekmes sviras vienai pret otru, kā arī pret patērētājiem, kā liecina mūsu valsts relatīvā pārtikas cenu līmeņa kāpums.

 

Autors ir bankas Luminor ekonomists