Viena no sabiedrības un valsts brieduma mērauklām ir tās spēja sniegt nodrošinājumu visievainojamākajiem. 2021. gada vasarā pie Eiropas Savienības-Baltkrievijas robežas strauji pieauga robežšķērsotāju skaits, kuru starpā bija arī nepilngadīgi bērni un jaunieši, kas bēgļu gaitās devušies bez pieaugušo pavadības. Pēdējo trīs gadu laikā šī situācija nav būtiski mainījusies, un tas ir izgaismojis fundamentālas problēmas nepilngadīgu personu uzņemšanā. Nepavadīto bērnu bailes no deportācijas, ilgstošo neziņu par to, kas viņus sagaida, un neskaidro pieeju sociālajam atbalstam pastiprina maldīgi un slēpti ekspluatatīvi solījumi no pārvadātājiem – organizētās noziedzības dalībniekiem, kuru redzeslokā visbiežāk nonāk šie jaunie cilvēki.
Saskaņā ar biedrībai Gribu palīdzēt bēgļiem valsts iestāžu sniegto informāciju kopš 2021. gada vasaras Latvijā patvērumu lūgušas vismaz 50 nepilngadīgas personas bez pavadības. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde norādīja, ka vienai personai piešķirts bēgļa statuss, divas personas ir pārsūtītas uz citu ES valsti, trim personām statuss atteikts, bet vismaz 28 personām lietu izskatīšana pārtraukta pēc valsts pamešanas, nesagaidot patvēruma procedūras iznākumu. Šie skaitļi saskan ar plašāk novērotu migrācijas tendenci – lielais vairākums izvēlas Latviju (līdzīgi kā citas ES austrumu robežas valstis) kā tranzītvalsti. Šāda interpretācija par nepilngadīgajiem patvēruma meklētajiem bez pavadības ir pavirša, jo šajos gadījumos bieži var runāt nevis par brīvu izvēli, bet par cilvēktirdzniecību un cilvēku kontrabandu.
Attiecībā uz nepilngadīgām personām bez pavadības būtu jādarbojas ļoti skaidriem principiem, kas ir noteikti gan nacionāla, gan starptautiska mēroga tiesību aktos, paredzot, ka bērniem bez pieaugušo gādības pienākas īpaša valsts aizsardzība un palīdzība.
Pat ja Latvijā ieceļojošo skaits ir relatīvi neliels, šo personu starpā ir arī tādi, kas ir ceļā jau ilgstoši, bez skaidrām sociālām saiknēm kādā no ES mērķvalstīm, un tādi, kas diemžēl kļuvuši par cilvēktirdzniecības un seksuālās ekspluatācijas upuriem. Viņu izcelsmes valstis – pamatā Sīrija, Somālija, Kongo Demokrātiskā republika, Irāna un Afganistāna – nerada šaubas par motivāciju doties bēgļu gaitās, tomēr Latvijā esošais tiesiskais un sociālais nodrošinājums ir nepilnīgs, un to var novērot vismaz trīs līmeņos.
Pirmkārt, tas ir attiecināms uz pieeju patvēruma procedūrai. Kopš 2021. gada augusta Latvijā ir spēkā tiesiskais regulējums, kas paredz atturēšanu no robežas šķērsošanas, neidentificējot atturētās personas. Diennaktī atturēto skaits tiek regulāri publicēts, taču, uzturot ilūziju par to daudzskaitlību, pārsvarā tiek uzsvērtas šo skaitļu mēneša un gada summas. Baltkrievijā atgriezto nepilngadīgo personu bez pavadības skaits nav pieejams, taču bez personu identifikācijas šo praksi mainīt nav iespējams. Vai kāds no bērniem vai jauniešiem ir gājis bojā, mēģinot šķērsot robežu? Biedrība Gribu palīdzēt bēgļiem ir saziņā ar vecākiem, kas kopš šā gada februāra meklē savu tajā laika 17 gadus veco dēlu. Viņa pēdējā atrašanās vieta bija Latvijas pierobežā. Nevar izslēgt, ka viņš ir gājis bojā un ir starp Latvijas Republikā apbedītajām neidentificētajām personām, kuru mirstīgās atliekas atrastas pēc robežas šķērsošanas[1], taču sadarbība starp Latvijas un izcelsmes valsts iestādēm ir gausa, un par to pārliecināties šobrīd nav iespējams.
Otrkārt, līdzīgi kā citi humānu apsvērumu dēļ uzņemtie, arī nepilngadīgie bez pavadības sākotnēji un dažkārt – ilgstoši, nonāk slēgta tipa iestādēs. Tie ir abi aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centri Daugavpilī un Muceniekos. Saskaņā ar Valsts robežsardzes sniegto informāciju 24 nepilngadīgie bez pavadības izmitināti šajos centros, un 10 no viņiem aizturēšanas ilgums pārsniedzis 2 mēnešus, divu meiteņu gadījumā – pat pusgadu. Šie centri ir Valsts robežsardzes pārvaldībā, un tajos ir nodalīts ģimeņu bloks, kuros tiek ievietoti arī šie jaunieši, kas ar biedējošu precizitāti skaita tur pavadīto laiku. Sociālais nodrošinājums ir ļoti vājš. Pildot pārstāvja funkciju, bāriņtiesa ierodas uz patvēruma procedūrā noteiktajām intervijām, kā arī formāli pārliecinās, vai jaunietēm un jauniešiem nekā netrūkst. Taču, kad trūkst brīvības, pieejas neformālai un formālai izglītībai, izpratnes par tuvāko nākotni, kā arī valda neziņa par patvēruma procedūras iznākumu, vajadzību tvērums kļūst neskaidrs. Biedrība Gribu palīdzēt bēgļiem reizi mēnesi dodas uz šiem centriem, lai nodrošinātu neformālas aktivitātes aizturētajiem, un tieši nepilngadīgo jauniešu psiholoģisko sabrukumu brīži, kas tiek risināti ar ievietošanu izolatoros, raisa vislielākās bažas par pamattiesību nodrošinājumu aizturētajiem cilvēkiem.
Treškārt, izmitināšana atvērta tipa iestādēs nepilngadīgajiem bez pavadības noris pēc tāda paša principa kā pieaugušajiem. Kamēr tiek gaidīts patvēruma procedūras rezultāts, patvēruma meklētājiem tiek nodrošināti uzturlīdzekļi 3 eiro dienā. Uz dažādu projektu bāzes laiku pa laikam tiek sarūpēts apģērbs, papildu pārtika vai kādas aktivitātes, bet visādi citādi dzīve rit, mēģinot saprast, kā paēst ar 21 eiro nedēļā, kad faktiski vienīgais pieejamais veikals, lai nebūtu jātērē nauda sabiedriskajā transportā, ir mazā Mucenieku bode ar trim pārtikas letēm. Taču būtu melots, sakot, ka cilvēki un valsts iestādes, kas nonāk tiešā saskarsmē ar nepilngadīgajiem bez pavadības – īpaši jau atvērta tipa iestādēs, neceltu trauksmi par nepieciešamību pēc izmaiņām. Piemēram, Ropažu novada bāriņtiesa piedāvā izveidot atsevišķu izmitināšanas korpusu, izstrādāt mehānismu, kā pašvaldības var atgriezt izlietotos finanšu līdzekļus, skaidri definēt atbildības jomas, kā arī regulāri rīkot starpinstitucionālas sanāksmes, kur katra bērna individuālā situācija tiktu izskatīta. Un šīs izmaiņas ir nepieciešamas tieši tāpēc, ka, uzlabojot dažādus sociālos atbalsta mehānismus, arī jauniešu svara kausos var iegult izvēle palikt sociāli atbildīgā vidē, nevis turpināt būt pret savu gribu ierautiem ekspluatācijas jūgos.
Jaunietes un jaunieši, kas devušies bēgļu gaitās, ir viena no sociāli noslēgtākajām grupām un uzticības saikņu izveidošana prasa daudz laika un pacietības. Viņu ievainojamība atklājas visos līmeņos, un to pārvarēt ir iespējams ar skaidriem sociālā atbalsta mehānismiem sadzīvē, skolā un ārpusskolas aktivitātēs. Taču, lai to mainītu, ir jāmaina fokuss no “viņi tik un tā aizbēgs” uz “mēs par jums parūpēsimies”. ES Migrācijas un patvēruma pakts, kas arī Latvijā stāsies spēkā 2026. gadā, ieviesīs savas korekcijas atturēšanas politikā, kas tagad tiek īstenota uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, bet valsts līmenī bērniem un jauniešiem bez pavadības jānodrošina speciāli nepilngadīgajiem paredzēta izmitināšanas vieta ar nepieciešamo sociālo darbinieku skaitu, jānodrošina psiholoģiskais atbalsts cilvēktirdzniecības upuriem, jaunieši bez vilcināšanās jāintegrē izglītības sistēmā un ārpusskolas aktivitātēs – tā, lai pēc iespējas drīzāk varētu rasties drošības sajūta un labākas iespējas tikt pāri visām tām traumām, kas izdzīvotas izcelsmes valstī un migrācijas ceļā.
Autore ir biedrības Gribu palīdzēt bēgļiem robežas monitoringa eksperte un padomes locekle
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem”.
[1] Detalizētāka informācija pieejama: Ziņojums “Bīstamais ceļš: migrantu nāve pie Eiropas Savienības-Baltkrievijas robežas” – Gribu palīdzēt bēgļiem
Pagaidām nav neviena komentāra