Žurnāla Domuzīme Dzejas balvai `2024 par labāko latviešu oriģināldzejas krājumu, kas laists klajā no 2023. gada septembrim līdz šā gada augustam šogad tika izvirzīti četri krājumi: Vērdiņu Kārļa Lībiešu balādes (apgāds Neputns), Andras Manfeldes dilstošais medus mēness (apgāds Aminori), Roberta Vilsona Muļķu ķērājs (apgāds Neputns), Ērikas Bērziņas Ardievas bohēmai (izdevniecība Orbīta).
Žurnāla Domuzīme Dzejas balvu `2024 saņēma dzejniece Andra Manfelde. Domuzīmes Dzejas balva ietver radošo stipendiju un rotu mākslinieces Unas Mikudas veidotu sudraba piespraudi, uz kuras attēlots asteres zieds, papildināts ar apzeltītu domuzīmes atveidojumu. Tāpat autoram būs iespēja žurnālā reklamēt savu nākamo krājumu.
Balvai iesniegtās grāmatas izvērtēja dzejnieki Daina Sirmā un Toms Treibergs, žurnāla Domuzīme galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa un redaktors, dzejnieks un tulkotājs Jānis Vādons, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs.
Dzejnieks Toms Treibergs par Andras Manfeldes krājumu raksta šādi: ““kā gan tas nākas, ka raupjais kļūst maigs” – tā izskan jautājums vienā no Andras Manfeldes jaunlasāmajiem dzejoļiem krājumā Dilstošais medus mēness. Ar šo pretstatu mijiedarbi autore lasītājus iepazīstinājusi arī agrāk, skatot to gan cilvēcisku īpašību, gan dažādu mums līdz mielēm pazīstamu vēsturisku posmu mērogā. Ambivalence varētu būt viena no dzejnieces rokraksta stīgām.
Jaunajā krājumā – māksla. Gan kā kulturoloģisks nodarbošanās sektors, gan kā prizma, kuru satvert starp diviem pirkstiem un uzlūkot apkārtni, kā savulaik mēdza darīt ar smilšu nopulētiem stikla gabaliem, kas izskaloti no jūras. Tēlu ieraudzīšana vispirms priekšstatu kontūrās, lai jau pēc pāris lappusēm to apveidi piepildītos ar miesu. Siltu, dzīvu, mirdzošu.
Bet tas, kas ir dzīvs, met arī ēnu. Šeit ēna nav Tanatosa vēsts nesēja, vien tumšāka gaismas versija. Un tomēr, pa smagākam noskaņu atsvaram no grāmatas lappusēm zvārojamies samanīs pat vissteidzīgākais lasītājs.
“Es biju būrītis, kura putns ir liesma,” raksta dzejniece, un te nu atbilstoša vieta pieminēt rakstu mākslā tik labi pazīstamo “radošo dzirksteli”. Notvert to īstajā temperatūrā un iesviest savas pieredzes sausajos salmos ir viegls un efektīgs žests, bet spoži uzliesmojumi ātri izplēn. Andras teksti jaunajā grāmatā turpretim pacietīgi gailē.”
Savukārt Jānis Vādons, balvas žūrijas vadītājs, Andras Manfeldes krājumu balvas pasākumā raksturoja šādi: “Šī grāmata ir viena no augstākajām mērauklām aizvadītā gada latviešu dzejas ainavā, un tas, iespējams, kļūs par svarīgu atskaites punktu pašas dzejnieces radošajā biogrāfijā. Daudzveidīgs, nospriegots, piesātināts, talantīgs veikums. Spēka vārdi arī tad, ja smeldz. Autore prot pārsteigt ar dzīves pretrunas precīzi un patiesi atsedzošiem paradoksiem. Tā noteikti nav rimta un mierinoša dzeja. Jaušams noietais, zaudētais un izturētais, tāpēc arī pats teksts ir kā plāksteris, kurš ievaino. Un mīlestība, lai gan drīzāk – mīlestības, tostarp vārda, valodas mīlestība, kas turklāt droši sargā pret pļāpīgumu arī apjomīgajos dzejoļos. Ne visgudra, bet vieda grāmata, kam varam vien novēlēt atvērtus, tekstu dzīles ienirt noskaņotus lasītājus.”
Kopš 2021. gada Domuzīmes Dzejas balvu saņēmuši dzejnieki Liepa Rūce, Elīna Bākule-Veira un Marts Pujāts.
Žurnāls Domuzīme iznāk sešas reizes gadā un tiek veidots par VKKF piešķirto finansējumu. Gan jaunais, gan iepriekšējie žurnāla numuri abonentiem digitāli lasāmi šeit. Žurnāla arhivētie numuri lasāmi arī vortālā literatura.lv sadaļā Lasītava. Abonēt žurnālu var Latvijas pastā vai tīmekļvietnē.
Pagaidām nav neviena komentāra