Valodas jautājums mazākumtautību skolu dienaskārtībā ir bijis vismaz 30 gadus. Pāreja uz mācībām latviešu valodā sākās jau 1990.gados, kad tika izstrādāti trīs bilingvālās izglītības modeļi. Tomēr 2022. gadā pieņemtie grozījumi Izglītības likumā, kas paredz pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā trīs gadu laikā, izgaismoja reālo situāciju un parādīja, ka ne visi ir gatavi pārmaiņām. Pārejas process nav vienkāršs, tas prasa rūpīgu plānošanu, atbalstu un atbildības uzņemšanos no visām iesaistītajām pusēm – skolotājiem, skolēniem, vecākiem un sabiedrības kopumā. Kā pieņemt pārmaiņas un veiksmīgi pielāgoties jaunajai realitātei?
Jāpieņem, ka vairs nevaram turpināt, kā līdz šim
Darbojoties izglītības jomā, esmu sastapusies ar jautājumu – vai tad nevar palikt, kā ir bijis līdz šim? Daži pedagogi stāsta, ka mazākumtautību skolu absolventi veiksmīgi strādā Latvijā un runā latviešu valodā, ka “viss taču ir kārtībā”. Tomēr reti kurš absolventiem jautā, cik daudz pūļu prasīja adaptēšanās latviski runājošā vidē augstskolā vai darbavietā. Skolas lepojas ar absolventu sasniegumiem, taču maz runā par tiem, kuri ir palikuši savā “burbulī”, jo nespēj pabeigt mācības augstskolā vai ieņemt kādu konkrētu amatu valodas barjeras dēļ. Pāreja uz mācībām latviešu valodā ir izšķirīgs solis, lai visiem skolēniem nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību un iekļauties Latvijas sabiedrībā un ekonomiskajā dzīvē.
Pieaugušajiem pretestība pret pārmaiņām nereti rodas, jo apgūt kaut ko jaunu ir grūtāk nekā bērniem. Pieaugušie grūtībās “iestrēgst”, bet pēc tam zaudētāji ir bērni. Bērnam nav pieredzes konkrētās situācijās, taču skolotājs vai kāds cits pieaugušais var ienest savus stereotipus viņa domāšanā – ja pedagogam ir attieksme, ka “pārmaiņas nāk un iet” un “šīs arī aizies”, tad tā tiek nodota arī bērniem, un zūd motivācija.
Sadarbība palīdz gūt pārliecību par saviem spēkiem
Lai atbalstītu pedagogus pārejā uz mācībām latviešu valodā un vienotu skolu, kopā ar British Council pārstāvniecību Latvijā izstrādājām pilotprojektu skolu partnerību veidošanai, kas tika īstenots sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju. Viena no partnerību idejām bija iedrošināt mazākumtautību skolu pedagogus un stiprināt viņos pārliecību, ka viņi var sarunāties un mācīt latviski. Kādam valodas zināšanas bija labākas, citam sliktākas, taču pilotprojekta gaitā lielākā daļa spēja identificēt sev piemērotākos veidus, kā pilnveidot prasmi mācīt latviešu valodā.
Pilotprojektā piedalījās 18 pamatskolas un vidusskolas, kurās līdz šim tika īstenotas mazākumtautību izglītības programmas, un pirmsskolas izglītības iestādes vai latviešu mācībvalodas pamatskolas un vidusskolas. Skolas pašas izvēlējās sadarbības partnerus, apzināja savas vajadzības un kopīgi izstrādāja pielāgotus plānus aktivitātēm un pieredzes apmaiņas pasākumiem.
Piemēram, sadarbojoties pirmsskolai ar sākumskolu, pirmklasnieki bērniem priekšā lasīja pasakas latviešu valodā vai rādīja iestudētas ludziņas, savukārt pirmsskolas audzēkņi iepazina skolas vidi, gatavojoties skolas gaitu uzsākšanai. Sadarbojoties vidusskolai ar vidusskolu vai pamatskolai ar vidusskolu, pedagogiem notika kopīgas metodiskās dienas, skolēniem tika rīkoti pārgājieni, kopīgas mācību stundas un sporta spēles, mācību uzņēmumu plānošana, viens pie otra ciemojās viesskolotāji un viesskolēni. Pilotprojekts parādīja, ka kopīgas intereses vieno, un neformālā vidē bērniem ir vieglāk sākt lietot latviešu valodu.
Viens no būtiskākajiem jautājumiem bija – ko latviešu mācībvalodas skolas iegūs no pilotprojekta? Skolas varēja smelties idejas no mazākumtautību skolām tieši metodikas griezumā – pedagogi apguva dažādus veidus, kā mācību stundās bez tulkošanas palīdzēt bērniem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā.
Svarīgi uzņemties atbildību
Viena no pilotprojekta veiksmes atslēgām bija tas, ka skolas pašas plānoja aktivitātes, balstoties uz savām vajadzībām, nevis sekoja iepriekš izstrādātam plānam un pēc tam atskaitījās par paveikto. Skolas ir ļoti atšķirīgas pat vienas pilsētas ietvaros, līdz ar to partnerības modelis, kurā dalībniekiem pašiem ir jāplāno aktivitātes, manuprāt, ilgtermiņā ir dzīvotspējīgāks. Tā izglītības iestādēm bija iespēja ieraudzīt savas stiprās puses, definēt, ko abi partneri var iegūt no sadarbības un mainīt domāšanu – no “kāds atnāks un pateiks, kā pareizi darīt” uz “mēs ikdienā ar šo strādājam, mēs vislabāk zinām, kas strādā, un kas nestrādā”. Pieredze pilotprojektā viņiem sniedza vērtīgu ieskatu, kā risināt arī citus izaicinājumus, nevis gaidīt, kad kāds iedos jau gatavu recepti. Šāda pieeja prasa laiku un plānošanu, bet ne vienmēr lielu finansiālo ieguldījumu. Protams, vajadzīgs arī komandas darbs un diezgan liela drosme no skolu vadītājiem – uzdrošināties pieņemt lēmumu darīt citādāk, vairāk.
Vecāki var atbalstīt pārmaiņu procesā
Pilotprojektā iesaistītie pedagogi pauda – darbs un komunikācija ar vecākiem ir būtiska, jo attieksme pret valodu mājās ietekmē to, kā bērniem ar latviešu valodu sokas skolā. Sadarbojoties pirmsskolām un sākumskolām, vecāki ieguva reālistisku skatījumu uz to, kā skolā tiek lietota latviešu valoda, pie kura pedagoga bērns turpmāk mācīsies, un kas viņu sagaida 1.klasē. Arī vecāki izglītojās – piemēram, par to, kur meklēt materiālus, saturu un iespējas, lai atbalstītu bērna latviešu valodas apguvi ārpus pirmsskolas izglītības iestādes. Vienā no pašvaldībām tika piedāvātas latviešu valodas nodarbības vecākiem, lai sniegtu ieskatu, kādas tēmas bērni apgūst skolā, viņi paši varētu pilnveidot valodas prasmes un ar savu piemēru iedrošināt to darīt arī bērnus.
Dalībnieki atzina, ka pilotprojekts palīdzējis lauzt stereotipus un līdzšinējo domāšanu. Kādā pirmsskolā pedagogiem bija iesakņojusies pārliecība, ka lielākā daļa skolēnu vecāku nerunā latviešu valodā. Kad jauna audzinātāja, kura nerunāja krievu valodā, lūdza vecākiem, lai iespēju robežās runā ar viņu latviski, izrādījās, ka visi vecāki prot latviešu valodu.
Ilgtermiņā pāreja uz mācībām latviešu valodā neattiecas tikai uz skolām, bet arī uz kopienām ap skolu un plašāku sabiedrību. Latviešu valodas vides veidošana ir visu pušu, arī vietējās kopienas atbildība un sabiedrības attieksmes jautājums; runāt latviski, izmantot to kā saziņas valodu. Ikvienam ir būtiski ieraudzīt, ka vienota skola atbalsta mūsu bērnu nākotni, sabiedrības saliedētību un valstiskuma veidošanu.
Par pārmaiņām jādomā stratēģiski
Viens no riskiem un izaicinājumiem, ko saskatījām pilotprojektā – ja skola nepievēršas pārejai uz mācībām latviešu valodā stratēģiski, tad latviešu valoda pārvēršas par mācību stundu valodu, nevis saziņas valodu skolā. Tas novērojams skolās, kurās vairākumam skolēnu latviešu valoda ir dzimtā valoda, taču klasēs ir arī bērni ar atšķirīgām dzimtajām valodām, tāpēc viņu savstarpējā komunikācijā var ienākt angļu vai krievu valoda. Tāpēc vienotas skolas kontekstā jādomā par atbalstu gan bijušajām mazākumtautību skolām, gan latviešu mācībvalodas skolām.
Manuprāt, svarīgi ir neizlikties, ka pāreja uz mācībām latviešu valodā ir viegls process, bet gan apzināties, ka tajā ir lielāki un mazāki sarežģījumi, kuriem var rast risinājumu. Atzīt, ka mums kaut kas vēl neizdodas, un novērtēt, to, kas jau izdodas; rast pārliecību, ka mums ir skaidrs mērķis, ko vēlamies sasniegt un ja darīsim, tad arī izdarīsim. Šo domāšanu bērni pārņem no pieaugušajiem, un tad arī bērniem rodas pārliecība, ka es to spēju, ja vien mēģināšu un darīšu.
Autore ir pilotprojekta “Izglītības iestāžu partnerības kā atbalsts pārejai uz mācībām latviešu valodā” eksperte
Pagaidām nav neviena komentāra