Svarīgāka par lielumu ir biznesa vitalitāte un godīga uzņēmējdarbības vide • IR.lv

Svarīgāka par lielumu ir biznesa vitalitāte un godīga uzņēmējdarbības vide

Ilustratīvs attēls no wikimedia.commons
Kristians Gabaliņš

Biznesa izveidē un attīstīšanā ir dažas zīmīgas līdzības ar bērna dzimšanu un audzināšanu. Lai arī emocionāla pārdzīvojuma ziņā nekas nevar stāties līdzās ģimenei, tomēr arī uzņēmuma izveide un pieaugšana tā dibinātājiem ir emocijām bagāts stāsts.

No prieka par dzimšanu (nodibināšana) līdz pirmajiem soļiem (klienti), studijām ārzemēs (eksports) un iziešanai sabiedrībā (pārvaldes grožu nodošana tālāk) – abos gadījumos runa ir par nemitīgu līdzpārdzīvojumu. Iesaistīšanos uz visiem simts, lai cik būtu grūti, dažkārt teju neiespējami. Līdzīgi kā ar bērnu mēs emocionāli būsim kopā arī tad, kad viņam vai viņai jau būs sava ģimene, arī biznesā nevar būt viens galamērķis, pēc kura sasniegšanas viss beidzas.

Uzņēmēja misija, manuprāt, nav nedz apgrozījums, peļņa, eksports vai konkrētā uzņēmuma pārdošana, bet ieienteresētība biznesa turpināšanā. Aizvien palikt ceļā.

Pēc 30 gadiem, kas man ir pagājuši sava uzņēmuma izveidē un attīstīšanā, es aizvien vēl jūtu ieinteresētību uzsākt ko jaunu. Vai tā būtu jauna tirgus iekarošana, jaunas krāsas izstrāde un ieviešana vai agrāk nebijis pakalpojums, piemēram, vienīgais Baltijā pilnvērtīgs krāsu interneta veikals, vai arī zīmola attīstīšana agrāk nebijušos virzienos.

Nekad neesmu domājis, ka, sasniedzot kādus finanšu vai tirdzniecības apjoma rādītājus, uzņēmuma attīstība apstāsies, jo mērķis būs izpildīts. Pēdējā laikā vairākkārt dzirdēta tēze, ka Latvijas ekonomikas attīstībai būtu vajadzīgi vairāk lieli uzņēmumi, bet varu teikt, ka no uzņēmēja skatpunkta uzņēmuma lielumam ir sekundāra nozīme. Svarīgi ir tas, cik dzīvotspējīgs, vitāls ir uzņēmums, nevis tā izmērs. Savukārt vitalitāte ir atkarīga gan no iekšējiem (ideja, komanda, mārketings u.c.), gan ārējiem (finansējums, tiesiskā vide u.c.) faktoriem.

Manā pieredzē ir bijuši brīži, kad šķiet – uzņēmuma turpmākajai attīstībai nav izredžu, ir jāapstājas. Galvenais nosacījums, kas ir ļāvis un ļauj izturēt grūtības, ir ieinteresētība. Turpināt un tikt galā ar sarežģījumiem gluži vienkārši ir interesantāk nekā padoties.

Tāpēc uzņēmumi, kas veidoti tikai peļņas dēļ, parasti nav tik vitāli kā tie, kuru dibinātājiem ir aizrautība ar kādu dzīves jomu. Man interesants ir krāsu bizness, es labi saprotu šo jomu, jo savulaik deviņdesmitajos sāku strādāt ar krāsām tēva izveidotajā dizaina birojā Liepājā. Kopš tā laika krāsas ir bijusi mana dzīve, tapēc biznesa attīstīšana šajā jomā ir pašsaprotama un loģiska.

No aizraušanās ar kaut ko var tapt vitāls uzņēmums ar potenciālu augt lielākam.

Bizness manā gadījumā ir process un attīstība – ideja par sakoptu vidi, ilgtspējīgu, sociāli atbildīgu un efektīvu uzņēmējdarbību vienlīdzīgas konkurences apstākļos. Šādam redzējumumam nav robežu, tāpēc attīstība aizvien var turpināties.

Uzņēmumu attīstība ir saistīta arī ar dažādu paaudžu attieksmi pret biznesu un vērtībām. Manas un vecākas paaudzes uzņēmējiem, piepildot padomju cilvēka sapni par pārtikušu dzīvi un labklājības līmeni, kas ir loģiska un pamatota vēlme, ambīcija attīstīties nereti izsīkst. Īpaši tad, ja biznesa vīzija ir materiāls lielums. Sekmīgu uzņēmēju un lielu uzņēmumu attīstības pamatā vienmēr ir dziļāka, plašāka vīzija, kas neaprobežojas ar viena cilvēka vai ģimenes labklājību. Tas bieži novērojams pie jaunākas paaudzes uzņēmējiem, kurus interesē globālās sasilšanas jautājumi, pasaules okeānu piesārņojums, ienākumu nevienlīdzība, dzimumu līdztiesība vai jaunu, nebijušu produktu, ideju, pakalpojumu attīstīšana, lai padarītu pasauli labāku.

Latvijā ir nedaudz vairāk par 100 tūkstošiem aktīvu uzņēmumu, 60% ir uzskatāmi par maziem ar apgrozījumu līdz 50 tūkstošiem eiro gadā.

Trešdaļai jeb 32% uzņēmumu gada apgrozījums ir līdz 1 miljonam eiro (Dati: Ekspertu forums “Cilvēkkapitāla stratēģija Latvijas izaugsmei un labklājībai”). Aptuveni 600 uzņēmumiem ir izdevies izaugt līdz apgrozījumam, kas pārsniedz 20 miljonus eiro gadā.

Katram no tiem ir savs attīstības stāsts un pieredze. Kādam jau kopš dibināšanas ir bijusi saikne ar valsti vai vietējo pašvaldību, kas garantējusi uzņēmuma pastāvēšanu un devusi pamatu turpmākajai attīstībai. Citam nekad nav nācies saskarties ar valsts vai pašvaldību pasūtījumiem, tas ir paļāvies tikai uz saviem un komandas spēkiem, lai izveidotu konkurētspējīgu biznesu. Tas, vai uzņēmums jau 20 gadus strādā piecu cilvēku komandā un tā jūtas labi, vai ir izaudzis līdz 500 cilvēku kolektīvam, ir katra uzņēmēja paša ziņā.

Ārēju pamudinājumu dēļ – jo valstij tā būtu labāk ar darba vietām, lielu uzņēmumu radītu pieprasījumu citās nozarēs – uzņēmumi lielāki nekļūs.

Tomēr ir vēl kāds faktors, kuru gribu pieminēt kontekstā ar Latvijas uzņēmumu spēju un vēlmi attīstīties. Ja biznesa ideja ir izrādījusies dzīvotspējīga un kādreiz – cerams – spēsim tikt vaļā no pārmērīgām prasībām biznesam finansējuma piesaistē (vitāli svarīgi izaugsmei!), uzņēmējs agri vai vēlu nonāks izvēles priekšā – apstāties esošajā līmenī vai turpināt augt? Arī man ir bijuši šādi izvēles brīži, un varu teikt, ka bez iekšējas motivācijas, ļoti nozīmīga ir arī sajūta, ka valsts vēlas šeit redzēt lielus, spēcīgus uzņēmumus.

Manā pieredzē ir daudz gadījumu, kad nepārprotami ir jūtama “savējo būšana” valsts vai pašvaldības līmenī, un tiem uzņēmējiem, kuri nevēlas būt daļa no tā sauktā politbiznesa tā ir skaidra zīme – tu neesi te gaidīts! Ja uzņēmumam ir izdevies iekarot tirgus ārpus Latvijas, no šādiem faktoriem tas kļūst neatkarīgs, taču līdz tam nākas dzīvot vietējo “nerakstīto likumu” pasaulē. Iespējams, daudzi uzņēmumi ar labu izaugsmes potenciālu ir un paliks nelieli tieši šī iemesla dēļ.

Daļa no biznesa vitalitātes ir un būs saistīta ar godīgas konkurences apstākļiem un valsts vēlmi redzēt šeit aizvien jaunus uzņēmumus.

Lai Latvijā būtu vairāk lielu uzņēmumu, ir jāparūpējas par biznesam – jaunam un pieredzējušam, lielam un mazam – labvēlīgu vidi.

“Savējo būšana” ir kā rūsa, kas šo vidi pamazām saēd, un tad valsts atpalicība no kaimiņiem ir likumsakarīgs rezultāts. Neatkarīgās Latvijas pirmā uzņēmēju paaudze ir izveidojusi labu bāzi izaugsmei savu bērnu un mazbērnu uzņēmumiem, taču pieminētā “rūsa” aizvien turpina bremzēt spožu ideju un uzņēmīguma pārtapšanu sekmīgā biznesā. 34 neatkarības gadi ir bijis gana ilgs periods, lai tiktu vaļā no padomiskās domāšanas relikta – paļauties nevis uz saviem spēkiem, bet protekciju “no augšas”.

Kristians Gabaliņš ir AS “Kraso Group” padomes priekšsēdētājs.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu