Latvijā ir daudz oficiālu sēru dienu, ir kapusvētki, ir Mirušo piemiņas diena, ir Lāčplēša diena, kad vakarā tauta pulcējas Rīgas Brāļu kapos. Nāve mums ir ne tikai personīgi svarīga, bet arī svarīga valstiskā līmenī.
Bet kā ir ar pašu miršanu? Lielākajai daļai no mums ir bijusi kaut kāda saskarsme ar miršanu. Dažreiz tuvāka, dažreiz ne tik tuva.
Pati miršana var notikt pēkšņi, pat nemanot, bet dažreiz tā var būt ļoti nepatīkama un vilkties ilgu laiku.
Latvijā veselības aprūpes jautājumos autoritatīvākā universitāte ir Rīgas Stradiņa universitāte. Tā pat piedāvā maģistra līmeņa studiju kursu „Nāve un miršana“ (HZK_031), kurā ir sešas divstundīgas lekcijas un 10 divstundīgas nodarbības, kopā 32 stundas ar mērķi: „Sniegt studentiem filozofisku perspektīvu uz dažādām ar nāvi un miršanu saistītām tēmām, galveno uzmanību pievēršot nāves un miršanas metafiziskajiem, epistemoloģiskajiem, eksistenciālajiem, ētiskajiem un sociālajiem aspektiem.“
Kursa aprakstā ir nosaukti paredzamie rezultāti – noteiktas zināšanas, prasmes un kompetence. Kompetences piemērs pēc kursa sekmīgas pabeigšanas: „Students spēj izprast, interpretēt un kritiski izvērtēt ar nāvi un miršanu saistītos filozofiskos aspektus. Izmantojot iegūtās zināšanas, students spēs iesaistīties mūsdienu sabiedrībā aktuālās diskusijās, kas skar ar nāvi un miršanu saistītus jautājumus. Students spēs izvērtēt pastāvošo veselības aprūpes praksi nāves un miršanas jautājumu kontekstā.“
Kursa aprakstā ir uzskaitītas visu lekciju un nodarbību tēmas. Piemēram, nodarbības „Pašnāvība“, „Eitanāzija un asistētā pašnāvība“. Izklausās briesmīgi, bet tomēr saprotami.
Liekas, ka Latvijas sabiedrībā vēl ir daudz trūkumu miršanas jautājumos un nav vēlmes par to diskutēt.
Saeima 2021.gada 25.marta sēdē nolēma noraidīt 10 505 Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu ‘’Par labu nāvi – eitanāzijas legalizācija’’. Pēc garām debatēm deputāti balsoja pret iesnieguma deleģēšanu komisijām, lai tās sāktu diskusiju. Kopsaucējs daudziem debatētājiem bija paliatīvās aprūpes nožēlojamais stāvoklis Latvijā, un tas būtu vispirms jāuzlabo.
Iniciatīvas pārstāvji bija aplēsuši, ka 650 cilvēku ik gadu ir neārstējami slimi, cieš neizturamas sāpes bez cerībām uz atlabšanu un būtu kandidāti brīvprātīgai eitanāzijai.
Vai kaut kas uzlabojies trijos gados? Mirušos godinām, bet kā ir ar mirstošajiem?
Gunārs Nāgels ir laikraksta Latvietis redaktors. Komentārs pārpublicēts no laikraksta izdevuma Nr. 807, 2024.gada 10.jūlijs.
Komentāri (1)
Uldis.M42 10.07.2024. 10.50
Lai parūpētos par mirstošiem, primāri būtu jādekriminalizē medicīniskā marihuāna (ne dārgie preparāti), ko varētu tirgot aptiekas uz receptēm, tikai ar to būtu apdraudētas krievijas organizētās noziedzības un to apkalpojošās padumjās milicijas un korumpēto politiķu un ierēdņu intereses.
Mans paziņa Kanādā, kuram jau 20 gadus ir onkoloģija, sāpju novēršanai smēķēja marihuānu, kamēr tā vēl iedarbojās. Šobrīd viņam ārsti jau izraksta fentanīlu.
Pēc paša pieredzes varu apgalvot, ka man pēc pēdējās avārijas, laikam tas bija 1986. gadā, celis bija tā uzpampis, ka nevarēju novilkt bikses un sāpes bija neizturamas. Tas pats paziņa man toreiz atveda uzsmēkēt zālīti, ko līdz nebiju provējis un tavu brīnumu, sāpes uzreiz pārgāja un es varēju iemigt. Ja man tā būtu bijusi pa rokai, divas nedēļas, kamēr es ar slotas kāta palīdzību jau varēju puslīdz normāli pārvietoties pa dzīvokli, saprotama lieta, es to būtu smēķējis.
0