Kopā ar VFS Films studijas videosērijas Mēs darām tā varoņiem meklējam veidus, kā visi kopā varam dzīvot videi draudzīgāk. Sērija top ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu
Uzņēmīgi cilvēki Latgalē attīsta lauku tūrismu, labiekārtojot upju un ezeru krastus, lai atpūtniekiem būtu ērti. Taču sakopts ne vienmēr nozīmē videi draudzīgs
Niedru pļāvējs
Rēzeknietis Vitālijs Belovs 2018. gada beigās iegādājās zemi pie Rāznas ezera. Vītolkrasti tolaik bijusi visai nolaista saimniecība, ko veidoja purvaini, aizauguši krasti un vecas ēkas krāsmatas. Vitālijs pamazām sācis sakopt apkārtni.
Līdzīgā stāvoklī bijis arī viss Rāznas ezers. Seklās daļas bija aizaugušas ar blīvām niedru audzēm, bet kādreiz smilšainais krasts pārvērties slīkšņās. Vairākās vietās ezera krastos bijusi stipra erozija, tas ticis intensīvi izskalots viļņošanās laikā.
«Pirmos pāris gadus es ziemā pats kāpu uz ledus un pļāvu niedres,» Vitālijs stāsta. «Tad ezera sakopšanā iesaistījās arī Dabas aizsardzības pārvalde, realizējot projektu biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošanai ezerā. Tika iztīrīta arī man piederošā krastmalas daļa apmēram sešu hektāru platībā. Man ļoti paveicās, ka šis projekts notika.»
Niedres ir viengadīgi augi, kas rudenī iet bojā. Sakrīt turpat ezerā un krājas tā dibenā kā pūstoša masa, no kuras veidojas biezs dūņu slānis. Ar laiku tas draud pārvērst visu ezeru purvā, stāsta Vitālijs. Tīrot ezera krastu, ne tikai izpļautas niedres, bet ar īpašiem ekskavatoriem no dūņām attīrīta arī krastmalas gultne.
«Kad te kļuva tīrāks un skaistāks, iešāvās prātā doma uzbūvēt mājiņas, kurās dzīvot atpūtniekiem. Saņēmām arī Eiropas Savienības fondu atbalstu un izbūvējām gan tādas, kas atrodas uz sauszemes, gan peldošas. Esmu apdarinājis tās ar niedru jumtu no tepat ezermalā brīvi pieejamā materiāla, taču tas ir darīts vienkārši dekoratīvos nolūkos. Iegādājos lielu telti, lai cilvēki var braukt svinēt dzimšanas dienas un citus svētkus, un sāku biznesu,» stāsta Vitālijs. «Tā strādājam jau trešo gadu. Pie mums brauc cilvēki ne tikai no Rēzeknes, bet visas Latvijas un pat no ārzemēm. Parasti tie ir latvieši, kas strādā Anglijā vai citviet Eiropā. Makšķernieki te labprāt ķer karpas, asarus, zandartus un zušus.»
Vitālijs asarus ezerā ķer ar tīkliem un pelna naudu, pārdodot tos zivju pārstrādes uzņēmumam Igaunijā. Tāpat viņš kopā ar citiem apkārtnes makšķerniekiem un zvejniekiem jau ceturto gadu laiž ezerā zušus. Tās ir zivis ar sarežģītu vairošanās ciklu, kas nārsto Atlantijas okeāna rietumu krastā Sargasu jūrā, bet pie mums atgriežas izaugt. Rāznas ezerā tiem esot laba barības bāze, ko veido gliemeži un mazākas zivtiņas. Zutis piecu gadu laikā izaugot apmēram kilogramu smags.
Pārtiek no dīķa
Elvīra Spale ar savu nu jau nelaiķi vīru uz zemnieku saimniecību Dīķi pārcēlās dzīvot 80. gados. Tolaik kādreizējos dzirnavu dīķos darbojās Mednieku un makšķernieku biedrības zivju audzētava. Pirmie gadi pagājuši, slaucot līdakas un apaugļojot to ikrus, kā arī uzraugot to izšķilšanos īpašos aparātos zem lampām, un Elvīras uzdevums bijis tos regulāri apmaisīt, lai novērstu salipšanu.
Darbs beidzās 1991. gadā, bet Spaļu ģimene nolēma palikt dzīvot pie dīķiem. Paplašināt tos un attīstīt savu saimniecību. Uzcēla māju un vēlāk arī viesu namiņus.
«Mēs sakām, ka atrodamies starp septiņiem dīķiem, kaut faktiski tikai divi no tiem ir kārtīgi dīķi, pārējie ir drīzāk plančkas, nelieli dīķīši, kurus savulaik esam izveidojuši kā nārsta vietas mūsu zivīm,» Elvīra stāsta. «Pirms tam tur bija vienkārši zemas, mitras vietas, kurās viss bija applūdis. Laika gaitā saimniecība ir krietni mainījusies. Agrāk audzējām foreles, bet tagad esam to pārstājuši darīt, jo ar tām ir sarežģīti pelnīt naudu. Pašreiz mums ir amūri, karpas, karūsas, līdakas un platpieri. Barojam tos pārsvarā ar kartupeļiem vai graudiem, kas nu ir pieejams. Pagājušajā gadā, piemēram, man bija ļoti daudz kartupeļu, tad ar tiem arī baroju.»
Uzturot šādu saimniecību, pastāvīgi jārūpējas par dīķu tīrīšanu, citādi tie aizaug. Tas tiek darīts, uz ziemu nolaižot ūdeni, bet zivis tikmēr pārvietojot citās ūdenstilpēs, stāsta Elvīra.
Tiesa, pagājušajā gadā tas netika darīts, jo saimniece par prieku sev un atpūtniekiem, ir sastādījusi ūdensrozes. Negribējās tās iznīcināt, tīrot dīķi. Toties pastāvīgi dīķu iemītnieki, par kuriem gan Elvīra nepriecājas, esot bebri, kas rok alas krastos.
Dzīvodama pie dabas, kādreizējā pilsētniece Elvīra tikpat kā neejot uz veikalu, pārtiek lielākoties no tā, ko izaudzē savā dārzā, kā arī dažādām meža veltēm, sēnēm, ogām, pati cep maizi. «Tikai gaļa jāpērk veikalā, taču, tā kā man dīķos netrūkst zivju, to tikpat kā neēdam, un domāju, ka arī veselībai tas nāk tikai par labu,» stāsta Elvīra.
Ievērot klusumu mežā!
Lauku tūrisma attīstība kopumā ir atbalstāma. Tas var būt vērtīgs veids, kā izglītot sabiedrību par dabu un vides problēmām. Taču svarīgi ir tūrismu organizēt tā, lai atbilstu noteiktiem dabas aizsardzības kritērijiem, saka Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis. «Ja tas ir lauku tūrisms, kas orientēts uz lielām masām, ballītes mežā vai pasākumi, tad tam būs drīzāk negatīva ietekme. Mūzika līdz četriem rītā un citi trokšņi, protams, rada stresu savvaļas dzīvniekiem. Mākslīgais apgaismojums, uz kuru lido kukaiņi, var radīt problēmas to populācijai. Tūrisms daudzviet pasaulē jau kļuvis par faktoru, kas apdraud bioloģisko daudzveidību. Taču tūrisma plūsma Latgalē nav tik liela, lai par to būtu jārunā arī pie mums.»
Pasaules Dabas fonds iesaka dažādot zivju un jūras velšu ēdienkarti, izvēloties iekšzemes saldūdens zivju sugas, kas iekļautas Zivjugids.lv zaļajā sarakstā. Un samazināt migrējošo zivju, piemēram, zušu un nēģu, patēriņu. Sugas, kas dzīvo dīķos, ir vieglāk audzēt, stāsta Rozītis.
Viņš norāda, ka zušu izlaišana tomēr nav uzskatāma par videi draudzīgu praksi, jo zušu mazuļus iespējams iegūt, tikai nozvejojot tos citviet. Taču šo zivju populācija pēdējās desmitgadēs ir katastrofāli sarukusi. Tāpēc to ķeršana, lai izlaistu tādās vietās kā Rāznas ezers, no kurām pieaugušie īpatņi nevarēs aizceļot uz nārsta vietām Sargasu jūrā, kritiski apdraudētajām zivīm tikai kaitē. Tāpēc šī prakse vairs netiek piekopta valsts līmenī, kaut arī tā joprojām ir atļauta privātpersonām.
«Runājot par lauku tūrisma attīstību, bieži tiek lietoti tādi vārdi kā «sakopta vide», taču jāņem vērā, ka no vides aizsardzības viedokļa tas var būt pārprasts vārdu salikums. Tas, kas cilvēkam šķiet sakopta vide — gluds mauriņš, dīķis, kura tīrīšana nepieciešama tāpēc, ka tas izveidots, aizsprostojot dabisko upes tecējumu, no krūmu puduriem un atmirušiem kokiem attīrīts ezera krasts —, no vides viedokļa patiesībā var būt nevēlams, jo šādā vidē samazinās bioloģiskā daudzveidība,» saka Rozītis.
Pagaidām nav neviena komentāra