Vanags: Baznīca ir atvērta visiem, taču ne visam

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags Lieldienu laikā aicina aizdomāties par tendenci izvilkt kristīgo ētosu no savas identitātes pamatiem un aizstāt ar cilvēktiesībām. «Taču koku nevar stādīt ar saknēm gaisā un cerēt, ka tas būs dzīvotspējīgs,» viņš saka.

 

Pagājušā gada nogalē izskanēja ziņa, ka drīzumā dosieties pensijā. Pēc tam – ka šī ziņa ir mazliet pāragra. Kāds īsti ir jūsu lēmums?

Ja Dievs gribēs un es dzīvošu, tad emeritūrā, kā mēs to saucam, došos nākamgad jūnijā, kad jānotiek kārtējai sinode, kura ievēlēs pēcteci. Es varētu palikt līdz 70 gadu vecumam, tas ir, līdz 2028. gadam. Taču tad būtu jāsasauc ārkārtas sinode, gandrīz 400 delegātu no visas Latvijas. Tas ir sarežģīti un dārgi. Pēdējā laikā arī veselība sašūpojās, nav vairs agrākās enerģijas. Šis ir dinamisks laiks. Baznīcai vajadzīgs dinamisks vadītājs. Taču galvenais ir tas, ka nonācu pie iekšējas izjūtas, ka pietiek. 32 gadi – nezinu, vai visā vēsturē kāds Rīgas arhibīskaps ir bijis amatā tik ilgi. Pa šo laiku ir izauguši spējīgi, Kristum un baznīcai uzticīgi brāļi, kas kalpos ne sliktāk, un kādās lietās noteikti labāk par mani.

Vai ir kāds kandidāts, kuru jūs pats gribētu redzēt šajā amatā? 

Es, protams, vairākus gadus esmu vērojis kolēģus, domājot, kuram labprāt nodotu arhibīskapa zizli. Tas nav manā varā, un pēcteci izraudzīs sinode, bet domāt jau nav aizliegts. No pieredzes zinu, ka jāraugās nevis uz to, kurš man lielāks draugs, bet uz to, kurā vispilnīgāk līdzsvarojas vajadzīgās dāvanas, zināšanas un prasmes. Kurš spēs saturēt kopā Baznīcu, kas ir pietiekami liela, lai tajā būtu manāma uzskatu dažādība. Kurš saskatīs, ka stāvam uz viena pamata, pat ja izsakām to atšķirīgos vārdos, un pareizi novērtēs, cik tālu var pārbaudīt robežas, lai nezaudētu identitāti un ceļu pie dzīvā Dieva. Kurš pazīst un izprot mūsu baznīcu tik dziļi, ka spēs būt bīskaps visiem, ne tikai saviem domubiedriem. Jaunajam arhibīskapam vajadzēs mūs pārstāvēt sadarbībā ar citām baznīcām, tādēļ viņam jābūt ekumeniski atbildīgam savas konfesijas patriotam. Mums ir daudz partneru visā pasaulē: no Ziemeļeiropas līdz Āfrikai un Āzijai, tāpēc būs jāprot orientēties starpkultūru attiecībās un jāzina valodas. Viņam būs jāpārstāv un arī jāaizstāv baznīca attiecībās ar valsti un jāspēj politisko varu konstruktīvi un godīgi konfrontēt ar Dieva varu. Viņam vajadzētu būt ar pieredzi baznīcas vadīšanas principos, lai nebūtu jāzaudē gadi, mācoties visu no jauna. Un, protams, cilvēkam ir jābūt ar stabilu iekšējo, garīgo dzīvi, kurš prot klausīties, bet nelokās līdzi vējiem. Teoloģiski apkaltam, arī labam sprediķotājam. Arhibīskapam jābūt arī savas diecēzes ganam, ar kuru draudzēm ir viegli sastrādāties un mācītājiem viegli uzticēties. Izklausās daudz vienam cilvēkam, bet tāds nu tas amats ir. Labāk, ja to īpašību ir vairāk, nevis mazāk. Man ir savi novērojumi un vērtējumi, taču esmu mācījies uzticēties baznīcas kolektīvajai gudrībai. Ja ticu, ka sinode dzirdēja Dieva balsi, kad ievēlēja mani, tāpat dzirdēs, ievēlot manu pēcteci. Būs labi.

Amatā pirms 32 gadiem nokļuvāt pēkšņi. Kā tas bija?  

Mans priekšgājējs arhibīskaps Kārlis Gailītis gāja bojā pēkšņi, autoavārijā. Svētdienas rītā brauca uz dievkalpojumu, ceļš bija slidens, tajā laikā nebija ziemas riepu. Auto saslīdēja un ietriecās piena cisternā ceļa malā. Arhibīskaps pēc pirmās izglītības un aroda bija piensaimnieks… Sanāca ārkārtas sinode un vēlēja jaunu arhibīskapu. Es tolaik biju mācītājs Saldū. Jau aiznākamajā dienā sēdēju arhibīskapa kabinetā, nezināju ne rīta, ne vakara, un man bija jāvada baznīca. Arhibīskaps Kārlis nebija atstājis nekādus galus, kaut ko zināja tikai viņa sekretāre. Bija ļoti grūti pārņemt šo vietu. Ja kāds domā, ka tā bija salda dzīve — nē, tas tā nebija. Brīžiem pat negribējās vairs dzīvot…

Kas jums sagādāja lielākās grūtības?

Mani ievēlēja ar deviņu balsu pārsvaru. Daudzi ar iznākumu nebija apmierināti, sevišķi ārpus Latvijas. Daudzi, kas atbalstīja, bija vīlušies, ka es nenostājos skaidri viņu pusē, bet centos uzturēt līdzsvaru un vienotību. Tā nu man bruka virsū no visām pusēm. Vieniem es biju pārāk konservatīvs un konfesionāls, citiem pārāk liberāls un ekumenisks.

Taču visgrūtākais bija nest atbildību vienatnē. Tradīcija, ko mantoju, bija visnotaļ monarhistiska. Kārlis Ulmanis pēc sava apvērsuma aizliedza lielāku pulcēšanos, tajā skaitā sinodes. Tās pilnvaras nodeva arhibīskapam, un kopš tā laika arhibīskapi valdīja baznīcā diezgan vienpersoniski. Pirmos piecpadsmit gadus līdzās nebija neviena manā atbildības līmenī, ar ko parunāt. Tāda Raiņa kalnā kāpēja situācija, šķiet, ir izplatīta. Reiz pie mums viesojās bīskaps no Zviedrijas. Tikāmies pirmo reizi, un pie vakariņu galda viņš sāka man stāstīt par savu vientulību. Tādēļ par vienu no lielākajiem sasniegumiem savas kalpošanas laikā uzskatu satversmes atjauninājumu. Izveidojām trīs diecēzes, bīskapu kolēģiju, kapitulu – ar vārdu sakot, reālu, kolektīvu pārvaldi. Pat ja pēkšņi manis vairs nebūtu, nekas zemē nenokrīt. Ir darba biedri, kas pārņems un turpinās. Tagad ir daudz vieglāk un priecīgāk.

Ko jūs šajā amatā gribējāt paveikt, un kas no tā ir izdevies?

Man ir prieks par ierosmēm, kuras ir izdevušās. Piemēram, Diakonijas jeb sociālā darba nozares izveide. Garīdznieku izglītības atgūšana baznīcas rokās un Lutera akadēmijas akreditācija. Sv. Gregora skolas dibināšana Saldū un rekolekciju centra izveide Mazirbē. Līgums starp valsti un baznīcu, kas pārmiesojās speciālajos likumos par luterisko un citām baznīcām. Jaunā Dziesmu grāmata ir īsts dārgums. Visu uzreiz neatceros, vajadzēs kādu dienu piesēst un uztaisīt sarakstu. Taču kopumā gribēju, lai mūsu baznīcā kristīgā, luteriskā ticība paliktu autentiska. Tāda, kādu uzticēja Kristus, apustuļi un reformatori. Domāju, ka tas ir izdevies, ko diemžēl nevaru teikt par visām luterāņu baznīcām pasaulē.

Vēl esmu apmierināts ar to, ka saimniecisko pārvaldi nošķīrām no garīgās. Tagad par naudas lietām atbild virsvaldes vadītājs Romāns Ganiņš un Finanšu komisija ar nozares speciālistiem. Man ar baznīcas naudu nav citas saistības, kā alga, ko ieskaita manā kontā. Vēl es kā virsvaldes loceklis piedalos budžeta apstiprināšanā. Kad garīdzniekiem vajadzēja vadīt arī finanses, mums bija visādi pārpratumi un nedienas. Divtūkstošo gadu sākumā nekustamo īpašumu vērtība gāja debesīs, bet mācītāju atalgojums bija nepietiekams. Izveidojām tam brīdim ticamu plānu, kas paredzēja arī aizņemties no partneriem un palielināt algas mācītājiem un darbiniekiem. Bija aplēsts, ka ar Baznīcas īpašumiem varēsim nopelnīt, ieguldīt un itin viegli atdot šo kredītu. Taču nāca lielā krīze, un plāni nepiepildījās. Kredīts bija jāatdod, un tas vairākus gadus nosmēla krējumu mūsu saimnieciskajai darbībai. Dažus īpašumus pat nācās pārdot. Ko lai saka? Skola maksā naudu. Par laimi, to visu esam nokārtojuši, visi baznīcas parādi ir atdoti un mani personiskie arī. Sinode toreiz nolēma, ka jādzīvo ar bezdeficīta budžetu, nu jau gadus 10 vai 15 tā arī darām.

Droši vien zināt, ka jūs uzskata par vienu no konservatīvākajiem teologiem, bet LELB par vienu no konservatīvākajām pasaules luterāņu baznīcām?

Ceru, ka tā tiešām ir (Smaida). Lai gan pasaulē ir luterāņi, kas ar mums pat Dievu kopā nelūgtu, – tik liberāli mēs tiem liekamies. Manā uztverē konservatīvisms ir pārliecība, ka iepriekšējās paaudzes nebija tik dumjas, kā mēdz domāt, un, ka, nākotni būvējot, viņu gudrība ir jāņem vērā, nevis jāizmet pār bortu. Veselīgs konservatīvisms ir ilgtspējīgākā nācijas izdzīvošanas stratēģija. Mūsu baznīca ir samērā unikālā pozīcijā, jo piederam pie abām lielākajām luterāņu organizācijām – Pasaules Luterāņu federācijas (PLF) un Starptautiskās Luterāņu padomes (SLP), kuras nav kopībā savā starpā. PLF kopumā tiek uzskatīta par «progresīvu», SLP – par «konservatīvu» un konfesionālu. Pasaules Luterāņu federācijā esam kopš 1964. gada. Pats 17 gadus esmu darbojies tās padomē vai projektu komitejā. Starptautiskajai Luterāņu padomei pievienojāmies aizpagājušā gada septembrī, kaut gan tuvu sadarbojāmies kopš 1995. gada.

Pieļauju, ka grūtības ar mums ir gan vieniem, gan otriem, tomēr ar mūsu pozīciju rēķinās. Starptautiskajā Luterāņu padomē mūs uzņēma bez iebildēm, visiem bija skaidrs, ka ieņemam svarīgu vietu, ka esam vēsturiska, klasiska baznīca ar diecēzēm, bīskapiem, luterāņi kopš 1522. gada — otras tādas tur nav. Teoloģijā esam tuvi, tāpēc pieņem arī mūsu atšķirības. Piemēram, mūsu ekumēnisko ievirzi uz dažādu konfesiju baznīcu tuvināšanos un sadarbību. Starptautiskā Luterāņu padome ir ekumēniski daudz striktāka, nekā esam pieraduši Latvijā. Tur nav raksturīgi, piemēram, ekumeniskie dievkalpojumi. Savukārt Pasaules luterāņu federācijā mums saka — jūsu konservatīvā balss mums ir vajadzīga.

Ko tad saka jūsu «konservatīvā balss»?

Tikai to, ka Bībele ir Dieva vārds un ka luterāņu «apliecības raksti» jeb reformācijas pamatdokumenti ir patiesīgs šī vārda izskaidrojums. Tā ir luterisma klasika. Domāju, ka federācijā saprot, ka līdzsvaru var saglabāt dialogā ar atšķirīgo, nevis savā atbalsu burbulī.

Pirmajos gados, kad darbojos padomē, piedzīvoju gandrīz vai mobingu sieviešu ordinācijas dēļ. Taču pamazām gaisotne kļuva izprotošāka un pieņemošāka.

Viena lieta gan iecirta robu un radīja plaisu. 2005. gadā Zviedrijas baznīca nolēma svētīt viena dzimuma pārus. Tai sekoja virkne citu baznīcu. Baltijas luterāņu baznīcu bīskapi paziņoja, ka nevaram vairs būt pilnā kopībā ar baznīcām vai bīskapiem, kas to dara. Tas runā pretī PLF statūtiem, taču pagaidām to pieņem zināšanai un pacieš. Mūsu nostāja nav homofobiska. Gluži otrādi, tās ir rūpes par cilvēka mūžības likteni. Dieva vārds saka: «Man nav prieka par ļaundara nāvi — lai ļaundaris atgriežas no saviem darbiem un dzīvo!» No tā izriet, ka cilvēks, kurš neatgriežas, iet bojā. Katram ir, no kā atgriezties. Kaut vai uzmākšanās, vai zagšana, vai laulības pārkāpšana, aprunāšana — vai arī homoseksuāla dzīve. Baznīcai ir jābūt vietai, kur cilvēkam vajadzība atgriezties top skaidra un kur viņam vai viņai šajās pūlēs ir garīgs un biedrisks atbalsts. Pirmie Jēzus vārdi, kas pierakstīti, bija: «Atgriezieties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam!» Mēs to uztveram nopietni. Ja baznīcā cilvēkam saka: «Neatgriezies, bet esi svētīts savos darbos», tā viņu apmāna, nodod un pakļauj briesmām. Ir liels jautājums, vai ar tādām baznīcam vairs esam vienā misijā. Tādēļ arī pilna kopība nebūtu godīga.

Tātad cilvēkiem, kas dzīvo homoseksuālu dzīvi, baznīcā vietas nav?

Baznīca ir atvērta visiem, taču ne visam. Mūsu sinodes 1996. gada rezolūcijā ir teikts: «Apzinoties homoseksuāli orientēta cilvēka problēmu smagumu, LELB vēlas paust izpratni un atbalstu visiem, kuri cenšas savā dzīvē šo tieksmi pārvarēt un atturēties no tās piepildīšanās. Šāds cilvēks, kaut arī grēkojis, ja to nožēlo un atgriežas, var saņemt piedošanu un absolūciju Kristus nopelna dēļ un atrasties kristīgās draudzes kopībā.» Šodien to varbūt izteiktu citos vārdos, taču jēga ir skaidra. Baznīca ir vieta, kurā cilvēks meklē nevis apstiprinājumu visam, ko dara, bet atgriešanos, atraisīšanos un svēttapšanu. Katrs, kas to meklē, ir laipni aicināts. Arī tie, kas tajā brīdī dzīvo homoseksuālās attiecībās, protams, drīkst nākt uz baznīcu, klausīties vārdu, lūgt Dievu vai ierasties uz garīgu sarunu. Taču absolūciju un svēto vakarēdienu vēl saņemt nevarēs.

Atgriežoties pie sieviešu ordinācijas — jums pārmet sieviešu nicināšanu, pataisīšanu par zemākiem radījumiem nekā vīrieši.

Tā varbūt teiktu cilvēks, kam trūkst kritiskās domāšanas un kas necenšas izprast, bet reaģē uz kairinātājiem. Tādus vienmēr tracina citādais. Domāt gataviem cilvēkiem es atbildētu – ordinācija nav spriedums par cilvēka vērtību vai cieņu. Mācītājs nav augstāks vai vērtīgāks par ērģelnieku vai zvaniķi. Viņi tikai pilda atšķirīgus uzdevumus. Tāpat vīrietis un sieviete. Kristīgajā skatījumā Dievs radīja cilvēku — vīrieti un sievieti, abus pēc sava tēla un līdzības. Viņi ir līdzvērtīgi un atšķirīgi. Viņiem var būt dažādi uzdevumi. Viņi nav pilnīgi aizstājami viens ar otru. Tas man likās nedabiski jaunajā Branda iestudējumā Dailes teātrī.

Mums bija sarunas ar partnerbaznīcu Vācijā, kura ordinē sievietes. Secinājām, ka atšķirība ir izpratnē par Bībeles autoritāti. Rakstos ir atrodama kopsakarīga aina, sākot ar stāstu par radīšanu un noslēdzot ar apustuļa Pāvila «sievai mācīt es nepieļauju». Vācu draugi uz to raugās caur vēsturiski kritiskās metodes brillēm un domā, ka Pāvils tikai apraksta sava laika ieražas, kas nav jāņem vērā. Mēs nebalstāmies šajā metodē un uzskatām, ka Bībelē ir attēlots Dieva nodomāts attiecību modelis. Ja no tās izskaidro laukā vienu lietu, kas nepatīk, tad nepaliek nevienas citas, ar ko nevarētu izdarīt to pašu. Sieviešu ordinēšana ir tikai pirmie, ikoniskie augļi idejas nomaiņai par to, kas ir Svētie Raksti un kā ar tiem apieties. Idejām ir sekas. Baznīcas, kas sāka ordinēt sievietes, cita pēc citas sāk laulāt viendzimuma pārus un iesvētīt par bīskapiem transpersonas. Ar laiku tās pielāgosies katrai valdošai ideoloģijai, jo nav vairs citas autoritātes, kam sekot. Baznīcas mācībā nevar izmainīt vienu no pamatlietām un gaidīt, ka pārējais paliks nemainīgs. Lēmums paturēt ordināciju vīriešiem nav lēmums par sievietēm, bet lēmums par teoloģiskās skolas izvēli, lai saglabātu autentisku kristietību. Uzdrošinos teikt arī — normālu sabiedrību. Uzskatiet mūs par tās vēstniecību.

Šajā kontekstā jāpiemin garīdznieces Rudītes Losānes nesen rakstītais sociālajos tīklos saistībā ar seksuālo uzmākšanos Mūzikas akadēmijā. Viņa raksta — iespējams, akadēmijas rektors nav pietiekami pievērsis uzmanību situācijas risināšanai tādēļ, ka ilgus gadus bijis saistīts ar LELB, «veselu hierarhisku sistēmu ar totalitārisma iezīmēm», kurai ir sava attieksme pret sievietes vietu baznīcā un, visticamāk, arī sabiedrībā. Ko domājat par to?

Man šķiet, ka tā ir Rudītes mazā, personīgā ad hominem vendeta, kas neļāva palaist garām iespēju pateikt kaut ko par mani vai par mūsu baznīcu. Guntars Prānis, lūk, tik ilgi atradās manā kompānijā, ka kļuva nejutīgs pret pāridarījumiem sievietēm. Pēc tādas loģikas vajadzētu secināt, ka, pavadot daudz laika ieslodzījuma vietās, Rudīte ir piesūkusies ar zeku tikumiem. To neesmu novērojis, un arī godātais rektors man nešķiet cilvēks, kurš atstātu bez ievērības skaidrus ziņojumus par uzmākšanos. Protams, nezinu detaļas un nevaru spriest, taču vienkārši upurēt kādu, lai nomierinātu sabiedrību, ir tas, ko Pilāts izdarīja ar Kristu. Tā nevajadzētu darīt bez vainas pierādījumiem. Zinu, ka pierādīt ir grūti. Lemt par cilvēku likteni vienmēr ir grūti. Taču skaidrs, ka vainīgie pedagogi ir jādisciplinē atbilstoši nodarījumiem un jānovērš apstākļi, kas rada iespēju uzmākties.

Par «totalitārisma iezīmēm» ir vai nu tāda cilvēka vārdi, kurš spriež par to, ko nepazīst, vai arī mērķtiecīga propaganda. Domāju, ka drīzāk otrais. Jā, mūsu baznīca nav arodbiedrība vai sporta federācija. Tai no sākta gala ir bijusi sinodāli episkopāla iekārta, kurā sava loma ir hierarhijai un sava loma demokrātijai. Sievietes ir ieņēmušas un ieņem vadošus amatus, izņemot ordinētos. Lēmumu par ordinācijas paturēšanu vīriešiem ar trim ceturtdaļām balsu pieņēma sinode, kurā garīdznieku hierarhija bija mazākumā un gandrīz puse no balsotājiem bija sievietes. Mums tiešām ir savi priekšstati par to, kāda sievietes loma nes lielāku labumu ģimenei un sabiedrībai, varbūt arī pašai sievietei. Tā noteikti nav tāda, kurā viņai drīkst uzmākties vai izmantot. Tas pats apustulis Pāvils māca vīriem mīlēt sievas tā, kā Kristus mīlēja savu draudzi un sevi upurēja tās labā. Pieļauju, ka dažām sievietēm tas liekas nevajadzīgi un pazemojoši, taču noteikti ne visām.

Ko, jūsuprāt, par mūsu sabiedrību liecina tas, ka pēc ziņām, kas izskanēja par Mūzikas akadēmiju, nāk gaismā arvien jauni gadījumi arī par citām Latvijas augstskolām?

Pirmajā brīdī nezināju, ko domāt, jo mūsdienās par uzmākšanos reizēm sauc arī ilgāku paskatīšanos, mēģinājumu izrādīt uzmanību vai vienkārši nepatīkamu subjektīvo iespaidu. Liecība, ko lasīju Delfos, neatstāja šaubas, ka runa ir par plānotu, savtīgu seksuālu uzmākšanos, izmantojot amata stāvokli, studentes atkarību un uzticēšanos. Tādām lietām nav attaisnojuma, un tās nedrīkst paciest. Sabiedrības saviļņošanās ir solis pareizā virzienā. Tas rada lielāku skaidrību.

Mana laika pamatskolas klasēs, kad puišos modās interese par meitenēm un viņi līda bučoties, neviens nebija teicis, un pašiem neienāca prātā, ka tā nedrīkst, ka meitenei varētu nepatikt. Tagad tas ir pateikts tik skaidri, kā nekad iepriekš. Acīmredzot to vajadzēja, lai parādītu robežas. Acīmredzot pārāk daudzi izauga par vīriešiem, paturot puišeļu priekšstatus. Tomēr neesmu drošs, ka tiešām esam ķērušies pie problēmas saknēm. Redziet, uzmākšanās notiek tad, kad dabīgajai vīrieša dziņai pēc sievietes rodas izdevība un to nesavalda raksturs, tikums vai svēttapšana. Izdevības gadīsies vienmēr, tādēļ gudrāk būtu zēnu formācijā pievērst uzmanību raksturam, bruņinieciskumam, galantumam, svētuma izjūtai. Viņus vajadzētu audzināt nevis nekaitīgus, bet vīrišķīgus. Nekaitīgs vīrietis atbilst progresīvajām idejām par genderu lomām, bet viņš nav labs partneris sievietei, ne arī aizstāvis tēvzemei. Drīzāk jārada pārliecība, ka īsta vīrišķība ir vērtība. Ka tā ir spēks, kas ar Dieva palīgu spēj valdīt arī pār paša dziņām. To noteikti neveicina vide, kurā par laimi uzskata brīvību piepildīt visas savas vēlmes.

Taču man nāk atmiņā arī Skārletas un Reta dialogs pēc scēnas Vilksu bibliotēkā: «Ser, – viņa teica, – jūs neesat džentlmenis! Vārds vietā, – viņš nevērīgi atbildēja. Un jūs, mis, neesat lēdija.» Saprotu, ka nav sliktāka brīža un konteksta, kad par to runāt, taču nevar nedomāt arī par meiteņu formāciju, kurā būtu vairāk svētuma izjūtas. Lai nebūtu pārpratumu — es to nekādā veidā neattiecinu uz kriminālajiem notikumiem augstskolās. Saku tikai pilnīgākai ainai.

Pagājušajā vasarā, Radio Klasika raidījumā, šķiet, ka Šņorbēniņos, dzirdēju mākslinieces sūdzēšanos, ka vīrieši blenžot. Jā, blenzt tiešām nav labi. Taču interesanta bija viņas doma, kā vajadzētu būt: «Mēs staigāsim tā, kā gribēsim — bez krūšturiem vai bez topiem, un šortos, no kā dibens lien laukā, un vīrieši lai nemaz neskatās! Mēs taču uz viņiem tā neskatāmies.» Klausījos un domāju — svētā vientiesība! Kā Nikijas Mināžas klipā par anakondu, kur viņa superseksīgā tērpā groza dibenu vīrietim pie sejas, bet, kad viņš pastiepj roku, tad sit un sašutusi aiziet. Protams, ka jūs tā neskatāties. Jūs kāds ir piemānījis, ka starp dzimumiem nav atšķirību. Sievietes atšķiras no vīriešiem. Dažās lietās pat ļoti. Tā nav vienlīdzība, bet egoistiska bezdomība. Mēs sev ņemsim visu brīvību un atļaušanos, bet visa piedienība un savaldība lai paliek vīriešu atbildībā. Varbūt meitenes tiešām nezina, kāda jauniem puišiem ir cīņa savaldīt acis, kad viņas sevi tā izrāda. Tā nav viņu izvēle, viņi tādi ir piedzimuši. Nemāku spriest, vai meitenes piedzimst ar dziņu publiski atkailināties, vai viņām iestāsta, ka tas ir drosmīgi. Taču, ja prasām savstarpēju piedienību, tad jādomā par vienošanos, par sociālu kontraktu, kur savu daļu uzņemas vīrieši un savu daļu – sievietes. Dievs cilvēku radīja kā sievieti un vīrieti, lai viņi sadarbotos, nevis viens ar otru cīnītos un viens otru mocītu.

Alvja Hermaņa jaunā izrāde Sapņu tulkotāju sekta caur hazāriem, pirms 1000 gadiem dzīvojošu tautu, kas izzudusi, runā arī par Latvijas nākotni. Vai jūs paredzat tikpat bēdīgu galu mūsu tautai?

Latvieši ir tik daudz kauti, deportēti un deformēti, ka mūsu izdzīvošanas potenciāls nav pats spožākais. Varbūt tiešām sākas fināls, un tikai karš parādīs, kādi īstenībā esam. Ukraiņi sevi parādīja, bet mēs? Nekaitīgie, jaunie vīrieši jau kusli bilst, ka pašiem aizstāvēt savas mājas nedrīkt būt pienākums, un raugās, kā aizbraukt no Latvijas. Par dzimuma lomām vajadzētu padomāt nopietni. Atceros, ko nesen teica vēsturnieks un politiķis Raivis Zeltīts: «Īstas solidaritātes pamatā ir identitāte.»

Lai tauta izdzīvotu, mums vajadzēs īstu solidaritāti, bet kur ir mūsu identitāte, ja nevaram vairs būt pārliecināti pat par savu dzimumu? Kas īsti mūs vieno? Valoda? Blakus dzīvojošs latviski runājošais brīžiem šķiet eksotiskāks par melnādainu luterāni, kādus satiku dziļos Namībijas krūmājos. Vaicājiet vēsturniekam, LU profesoram Andrim Levānam — latviešus par nāciju saliedēja kristīgās ticības klātbūtne Livonijā. Tas pats bija visā Eiropā. Tagad par centrālo vērtību sauc cilvēktiesības. Tās ir izaugušas no kristīgā vēstījuma, ka ne tikai valdnieki vai augstie priesteri, bet katrs cilvēks ir radīts Dieva līdzībā. Latvija nu mēģina izvilkt kristīgo ētosu no savas identitātes pamatiem un aizstāt ar cilvēktiesībām, taču koku nevar stādīt ar saknēm gaisā un cerēt, ka tas būs dzīvotspējīgs. Vai jūs nepārsteidz, kādā ātrumā, bez zinātniska pamatojuma par neapstrīdamu patiesību kļūst izdomājumi par septiņdesmit dzimumiem, un ka ne visas mātes ir sievietes? Ka tas steigšus jāmāca pamatskolas bērniem? Nebrīnīšos, ja nākamajos Dziesmusvētkos vairs nedrīkstēs dziedāt «Lec, saulīte, spīdi spoži», jo pārāk neiekļaujoši skanēs vārdi: «Rotā puisi, rotā meitu». Es nepārspīlēju. Nav jābūt pravietim, lai redzētu virzienu. Viss, par ko brīdināju pirms divdesmit gadiem, ir uz mata piepildījies. Satversmē ierakstītā, latviskā dzīvesziņa kļūst plāna. Un nē — neesmu viduslaikos aizsēdējies tumsonis.

Jūs esat aizspēlējušies un apmaldījušies, ja domājat, ka no vārdu virknēm mainās objektīvā realitāte, kas eksistē ārpus valodas. Agri vai vēlu tā dos atsitienu un izbeigs spēlītes, kuras var pastāvēt tikai labklājīgā un drošā vidē. Šis gadsimts nes brutālus izaicinājumus. Vajadzētu drusku piebremzēt ar progresu un apdomāt, vai steidzamības kārtā neizmetam pār bortu tieši to, kas līdz šim deva tautai spēku dzīvot.

Pieminējāt Ukrainu. Ko domājat par pāvesta Franciska aicinājumu Ukrainai sākt sarunas ar Krieviju, izkārt balto karogu, lai censtos panākt kara izbeigšanu?

Luters taču teica, ka gan pāvesti, gan koncili ir kļūdījušies. (Smaida) Pāvests Francisks ik pa laikam pārsteidz ar vārdiem, kurus pēc tam nākas izskaidrot. Īpaši ir jāuzmanās, lietojot tēlus. Ukraiņu un arī mūsu uztverē baltais karogs nozīmē padošanos. Pāvests to varēja nezināt. Sākotnēji ar balto karogu nāca parlamentārieši, reizēm tieši uzvarētāji, aicinot zaudētājus uz sarunām. Var jau saprast vēlmi, lai Ukrainā vairs nemirst cilvēki. Kurš gan to nevēlas? Taču, ja rietumnieki saprastu krievu valodu, viņi būtu dzirdējuši, ka Krievija neatsakās no mērķa iznīcināt Ukrainas valsti. Ka Putinam vajag atelpu, lai saražotu ieročus, mobilizētu vairāk karavīru un uzbruktu atkal. Tad mirs vēl vairāk cilvēku. Un pie Ukrainas viņš neapstāsies.

Nesen kāds garīdznieks Vatikānā man teica – baltieši mūs visu laiku brīdināja, mums vajadzēja ieklausīties… Taču daudzi joprojām nesaprot, ka Krievijas agresija ir kā mēris, plūdi vai zemestrīce. Ar stihiju nevar vienoties. Ir muļķīgi sūkstīties un vēlēties, kaut tās nebūtu. Pret to kaut kas ir jādara. Taču garīgi šis tiešām ir grūti saprotams laiks. Vienā pusē ir spēki, kas ārda Rietumu civilizācijas kristīgos pamatus. Otrā pusē despotija, kura nogalina un paverdzina cilvēkus. Gomoras uzvara pār Mordoru neliekas īsta uzvara. Latvijai kā Odiseja kuģim būs jāatrod ceļš starp Scillu un Haribdu. Es ceru, ka tā vismaz to meklēs.

Kad atcerējāties pirmās gaitas šajā amatā, sacījāt — savulaik baznīcas bija pilnākas nekā skolas. Toties tagad tās ir pustukšas. Vai iemesls varētu būt iekšējas šķelšanās — kā gadījumā ar Jura Rubeņa aiziešanu, kas daudziem lika vilties baznīcā, vai — kas cits?

Baznīcās tiešām vairs nav tik daudz cilvēku kā Atmodas laikā. Arī demonstrācijās un manifestācijās nav. Atmoda bija neatkārtojams laiks. Kas attiecas uz manu draugu Juri Rubeni, tur pārklājās divi dabiski procesi. Viņš pats arvien skaidrāk redzēja savu ceļu tajā, ko dara tagad. Kad iznāca grāmata Viņš un viņa, ap kuru Kristīgais radio izsauca ažiotāžu, un visapkārt par to runāja, Rīgas mācītāji to gribēja apspriest savā konventā. Ir pilnīgi normāli, ka kolēģi uzdod jautājumus. Mani tādā veidā izaicina regulāri, un ir gadījies, ka daudz asākā formā. Tādēļ vien taču neaiziet no amata. Sākumā Juris bija gatavs sarunai, taču galu galā atzinās, ka negrib ieguldīt laiku un spēku diskusijās, un tādēļ aiziet.

Jūs centāties atrunāt?

Mēs par to runājām, taču Juris teica, ka viņa lēmums ir nopietns. Domāju, ka viņš izvēlējās ceļu, kuram sen bija iekšēji gatavs. Jau gadus septiņus viņš vairs nebija draudzes mācītājs un dievkalpojumus vadīja epizodiski. Galvenā darbošanās bija Lūžņā, Elijas namā, vadot rekolekcijas un meditācijas kursus. Varu tikai teikt, ka viņu neaizdzina un neizmeta.

Bet vēl jau ir stāsts par Juri Cālīti, kuru arī izslēdza no baznīcas…

Jūs man jautājat par tik vecām lietām… Varu pastāstīt tikai to, ko atceros, kā viss bija. Pirmkārt, neviens nekad nav izslēgts no mūsu baznīcas. Daži mācītāji ir atstādināti par konkrētiem pārkāpumiem. Daži no viņiem pēc tam aizgāja uz citām baznīcām. Viens paziņoja, ka izstājas no visām reliģiskām organizācijām, un mēs viņu atskaitījām arī no savējās. Taču viss ir vienkārši. Katrā organizācijā ir savi noteikumi. Ja tos ignorē, var iestāties sekas. Juris Cālītis ir šarmants cilvēks, taču mūsu baznīcā iekļauties īpaši necentās, tikai izmantoja sniegtās iespējas. Neatceros, kurā gadā tas bija, kad viņš sarīkoja praida gājienu no Anglikāņu baznīcas un noturēja dievkalpojumu, kura video pēc tam klīda apkārt. Tur bija redzams, kā geju pāris skūpstās altāra priekšā, kas apklāts ar varavīksnes karogu. Lai arī ko kurš domā par homoseksuālām attiecībām, šādas izrīcības tolaik nebija pieņemamas ne vien mūsu, bet arī Anglijas baznīcā, kuras paspārnē tas notika. Kapituls šo lietu izskatīja.

It kā ar to nebūtu gana, izskatīšanas laikā Juris parādījās mūnistu pasākumā televīzijā. San Mjan Mūns ir korejiešu sludinātājs, kurš stāstīja, ka Jēzus Kristus izgāza savu misiju. Dievs viņu esot sūtījis apprecēties un radīt jaunu dinastiju, bet viņš ļāva sevi piesist krustā. Jānis Kristītājs pirms tam esot ļāvis sev nocirst galvu. Tādēļ Dievs esot sūtījis Mūnu kā patieso mesiju un jaunās Dieva tautas ciltstēvu. Cilvēkiem Mūns un viņa sieva esot jāpieņem par īstajiem vecākiem, simboliski iedzerot viņu asinis svētā vīna ceremonijā. Un, lūk, Juris Cālītis televīzijas kameru priekšā to izdarīja, aizlūdzot par Mūna sekmīgu misiju Latvijā. Apspriest tālāk praida lietu pat nebija aktuāli, jo mūsu skatījumā Juris Cālītis bija pārgājis citā ticībā. Skaidrs, ka mūsu ceļi šķīrās. Juris bija izvēlējies savējo. Viņa mesija nu bija Mūns. Rituāliem taču ir jēga. Postmodernajā laikā ir tūkstošiem dažādu ticību, un katrs var izdomāt pats savu. Taču, ja kāds cilvēks meklē autentisku kristietību, man ir svarīgi, lai tāda būtu atrodama mūsu baznīcā. Tā ir mana galvenā atbildība Dieva un cilvēku priekšā.

Šis ir Lieldienu laiks, un kāds cilvēks man nesen teica: «Tā gribētos, lai kāds pasaka, ka viss būs labi!» Jūs pats arī esat piedzīvojis augšāmcelšanās stāstu? Varat teikt — viss būs labi?

Labā ziņa ir tā, ka, arī tad, ja arī izcelsies kodolkarš un pasaule ies bojā, vai mūsu tauta pati sevi izdeldēs, vai piemeklēs nabadzība, vai ļauna slimība — Kristus ir darījis visu, lai cilvēkam viss būtu labi. Taču tā nav tablete, ko iedzert, lai nomierinātos. Kristum ceļš uz Lieldienām veda caur Golgātu. Kā jaunam kristietim man likās, ka Jēzus nesa krustu cēli, bez vaida, bez nopūtas. Tā man bija kā varoņteika. Vēlāk apguvu lūgšanu, ko sauc par iztēles kontemplāciju. Tās būtība ir lietot savu cilvēcību kā instrumentu, lai tuvāk iepazītu Jēzu kā patiesu cilvēku. Tas ļāva iedziļināties, kādas ārprātīgas šausmas un mokas Jēzum bija jāizcieš — un viņš tās uzņēmās manis, grēcīgā, kļūmīgā cilvēka dēļ?! Dziļāka Kristus iepazīšana ved pie atklāsmes par Dieva neaptveramo mīlestību un ļauj atbildēt ar pretmīlestību. Apustulis Jānis raksta, ka bailēs ir mokas, bet pilnīga mīlestība aizdzen bailes. Tad ir sajūta, ka ar to pietiek. Tad atveras pat Jēzus sūrie vārdi: «Jums, saviem draugiem, es saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu, bet vairāk neko nespēj nodarīt.» Tas nav kā vienkārši pateikt — viss būs labi, taču Kristus tuvumā pat pārbaudījumiem un nāvei ir jēga, kas palīdz pacelties pāri. Galvenais ir palikt ar viņu un neatlaisties.

Ja man kristīgā ticība būtu jāapraksta vienā vārdā, es teiktu — skaistums. Tuvības brīži ar Kristu ir tik skaisti, ka tiem nelīdzinās nekas cits, ko esmu piedzīvojis. Kā Dona dziesmā, pareizāk sakot, Bībelē, 73. psalmā: «Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debesu, ne zemes!» Viņa skaistums tiešām izglāba manu pasauli. Reiz biju nonācis tādā krīzē, ka ik diena šķita kā maza nāve. Man palīdzēja garīgie vingrinājumi, kad veselu mēnesi pa piecām stundām dienā raudzījos uz savu Kungu Jēzu Kristu, lūdzos un meditēju par Svētajiem Rakstiem. Un tad Viņš paraudzījās uz mani tā, ka viss izmainījās — mana ticība, mana pasaule. Tas man palīdzēja kļūt labākam kristietim, labākam bīskapam un ceru, ka labākam cilvēkam.

Arī sirsnīga grēksūdze ir kā augšāmcelšanās. Kad sūdzi grēkus garīdzniekam, tie ir jānosauc vārdā. Tā ir cita līmeņa sirdsapziņas izmeklēšana, nekā noskaitīt kopīgo grēksūdzi pirms dievkalpojuma. Kad mācītājs ir pateicis: «Tavi grēki tev ir piedoti», un es zinu, ka viņam ir Dieva pilnvara tos atlaist, ir tāda sajūta, kāda droši vien bija Jēzum, iznākot no kapa un ieelpojot Lieldienu rīta spirgto gaisu. Pēc grēksūdzes es vienmēr jūtos laimīgs un dzīvības pilns.

Pagājušajā gadā no marta līdz pat oktobrim bijāt prombūtnē, teicāt — «sakārtot veselību». Vai arī šajā ziņā piedzīvojāt augšāmcelšanās stāstu?

Pēdējos gados man bija divas dažādas onkoloģiskas diagnozes. Tad vēl savainoju celi un mēnesi pavadīju uz kruķiem, gaidot operāciju. Vajadzēja arī citus izmeklējumus, bija jāievēro režīms un tamlīdzīgi. Bērnībā man iedvesa bailes slimnīcas ēka ar uzrakstu Onkoloģijas nodaļa. Kad tas pienāca, paniku vai izmisumu nejutu. Droši vien būtu citādi, ja man pateiktu — vēl četri mēneši… Tagad vienkārši dzīvoju Dieva gādībā un ārstu uzraudzībā. Varu visu apdomāt, iekšēji gatavoties. Lai gan mans Draugs Viljams Šulcs, zinādams, ka tuvākajā laikā dosies pie Radītāja, teica: «Vispirms es domāju, ka jāsagatavojas, taču sapratu, ka Jēzus manā labā ir visu izdarījis. Man atliek būt ar viņu un atvadīties no draugiem.» Viņš to pateica ļoti gaišā noskaņā. Arī apustulis Pāvils raksta pirms sava nāvessoda: «Es labāk gribu atraisīties un būt pie Kristus, kas ir daudz labāk. Tikai jūsu dēļ vēl gribētu palikt.» Tā arī es apzinos, ka sievai un bērniem vēl noderētu mans atbalsts.

Bet, kad atskatos uz savu dzīvi, jūtu lielu pateicību, ka esmu drīkstējis nodzīvot tik bagātu un interesantu mūžu savai tautai izcili nozīmīgā vēstures posmā. Ja tagad būtu jāaiziet, ir sajūta, ka ar to pietiek. Ja turos pie Kristus, mana dzīve turpinās mūžībā.

Centrālā Lieldienu vēsts, protams, ir augšāmcelšanās. Brīnums. Vai jūs ticat brīnumiem?

Jā, divas reizes esmu paglābts no nāves briesmām ar neizskaidrojama brīdinājuma palīdzību. Domāju, ka tas bija eņģeļa klauvējiens. Taču arhibīskaps Viljams Templs teica: «Brīnumi notiek biežāk, kad es lūdzu Dievu.»

Arī es esmu piedzīvojis brīnumaini paklausītas lūgšanas bezizejas brīdī. Šī pieredze man liek atcerēties notikumu. Biju salaulājis kādu pāri, kad pēc dažām stundām pie manām durvīm klauvēja. Svētku burzmā kāds bērns nemanīts bija iekāpis dīķī un noslīcis. Kad atnācu, starp mani un māti notika saruna bez vārdiem. Viņa pastiepa pretī savu bērnu, un es papurināju galvu. Likās, ka viņa cer uz brīnumu, ka es bērnu augšāmcelšu, bet es atbildēju, ka nevaru. Tas bija vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem, bet joprojām par to domāju. Varbūt vajadzēja mēģināt? Dievs taču ir uzklausījis manas lūgšanas? Vai varbūt tā mirkļa skaidrība, ka to nevaru, arī bija Dieva padoms? Tas joprojām ir manās domās un lūgšanās. Taču nevajadzētu lūgt Dievu tikai tad, kad vajadzīgs liels brīnums. Dzīvojot ar viņu ikdienas sarunās, galā viss būs labi.