Austrumslāvu faktors

Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1

Kādos mītos Krievija balsta vēstījumus par «krieviskā elementa» klātbūtni Latvijas teritorijā kopš aizlaikiem? Un kāpēc tiem pretī mums jāliek savs vēstures stāsts?

Sarunā piedalās Daina Bleiere, vēstures doktore, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece, Juris Goldmanis, vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas docents, Andris Levāns, vēstures doktors, LU asociētais profesors, Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas nodaļas vadītājs, Gvido Straube, vēstures doktors, LU profesors, Latvijas vēstures institūta direktors, Ineta Ziemele, tiesību zinātniece, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore, Ph.D. (Kembridža). Sarunu sagatavoja Rudīte Kalpiņa.

Krievijas propagandisti nereti stāsta, ka Latvijas teritorija senatnē bijusi krievu zeme un šeit dzīvojušas krievu kopienas. Kas jums par to sakāms?
Andris Levāns. Apgalvojums, ka Latvija un Igaunija ir krievu vēsturiskās zemes, ir tipisks pa­domju historiogrāfijas izdomas auglis. Šī ģeopo­litiskā ideja savukārt sakņojas krievu vēsturnieka Nikolaja Karamzina daiļradē, kurš 18.—19. gad­simta mijā sacerēja Krievijas impērijas kā vieno­tas valsts vēstures stāstu: karu rezultātā šajā «val­stī» iekļautās Baltijas teritorijas esot senas «krievu zemes», sākot no 11.—13. gadsimta. Kā arguments tika piesaukta Polockas un Pleskavas kņazu «vēs­turiskā» ietekme Austrumbaltijas reģionā, kas esot paliekoši — reliģiski, politiski un kulturāli – transformējusi ne tikai Daugavas baseina etniskās kopienas.

Ineta Ziemele. No starptautiskā skatpunkta un pēc tā, ar ko saskaros praksē, — mēs savu vēstures stāstu ne tikai neesam līdz galam izpētījuši, mēs to arī nestāstām citiem. Taču pasaulē norisinās naratīvu cīņa, kas ir arī politiska cīņa. Diskusijās, kas notiek «lielajās» politiskajās un akadēmiskajās valodās, Latvijas balss diemžēl ir klusa un nemanāma. Trūkst mūsu naratīva par Krievijas elišu ilgstošo cīņu par mūsu teritoriju, par varu un par resursiem, par piekļuvi Baltijas jūrai.

Rietumos joprojām bieži sastopams uzskats, ka baltu valodas ir slāvu valodu atzars. Tā ir daļa no impēriskā un pēc tam padomju Krievijas ģenerētā vēstures mīta, kuru tā arvien turpina multiplicēt Rietumu sabiedrībās. Protams, Krievija lielā mērā šos procesus pati arī apmaksā, mērķtiecīgi un maigi infiltrējot savu redzējumu Rietumu akadēmiskajā un politiskajā telpā. Resursi, ko tā var atļauties iemest šajā cīņā, ir milzīgi. Taču arī mēs ne tuvu neesam darījuši visu iespējamo.

Jāsaprot, ka finansējums vēstures pētniecībai un sociālajām zinātnēm ir neatņemama tautas identitātes veidošanās procesa daļa un ierocis naratīvu cīņā, kurā savukārt Krievijas diktators, kā rāda viņa intervijas, ir pilnībā ieguldījies.

Vēsture un tiesības ir divi ļoti spēcīgi varas ieroči, un gan vēsturi, gan tiesības izmanto manipulācijām. Tāpēc stāsts par baltu un slāvu ciltīm ir tik svarīgs.

Andris Levāns. Runājot par baltiem un slāviem 11.—14. gadsimtā, bieži lieto jēdzienu «krievi», taču «krievu» kā atsevišķas tautas un tautības šajā laikposmā vēl nav, korekti ir runāt par «austrumslāviem». Taču pastāvīga austrumslāvu kā vienotas (pat nelielas) kopienas pastāvīga klātbūtne Latvijas teritorijā līdz 16.—17. gadsimtam tā arī nav konstatēta; arheoloģiskā izpēte ļauj secināt, ka atsevišķu 13. gadsimtā ieceļojušu, skaitliski nelielu cilvēku grupu uzturēšanās, piemēram, Rīgā 13. gadsimtā bijusi margināla un epizodiska. Jā, mūsdienu Latvijas austrumdaļas arheoloģiskajā materiālā, sākot ar 12. gadsimtu, ir priekšmeti, kas nākuši no Polockas, Novgorodas vai Pleskavas zemēm, bet tikpat daudz un vēl vairāk ir atrastas skandināvu, sakšu un citu ģermāņu kultūru klātbūtni raksturojošas vēsturiskas liecības.

Austrumbaltijas vēsturiskā telpa viduslaikos formējās ļoti intensīvi, notiekot dažādiem procesiem preču apmaiņas un militāru sadursmju formā. Nevar noliegt senaustrumslāvu ietekmi Austrumbaltijas vēsturiskajā telpā un baltu un somugru etnisko kultūru saskarsmes zonās, taču tai bija raksturīgas divas būtiskas pazīmes — tā bija izteikti vājāka nekā, piemēram, Gotlandes vai Dienvidzviedrijas skandināvu ietekme, un to reprezentējošā politiskā elite nebija izveidojusi institucionālu zemes varu.

Tas ļauj secināt, ka saskarsmei ar senaustrumslāviem 13. gadsimtā nebija paliekošs baltu un somugru etnisko kopienu kultūras transformējošs raksturs.

Padomju okupācijas gados baltu un slāvu vēs­turiskās attiecības tika datētas ar pārsteidzošu precizitāti — ikviens profesionāls vēsturnieks un arheologs saķertu galvu un jautātu, ar kādu me­tožu palīdzību iespējami šādi datējumi. Bet tolaik tas bija normāli un iespējami, jo vēstures avotu (artefaktu) kritiskā analīze tika pakārtota ideo­loģiskām aksiomām, proti, jau no 10. gadsimta baltu «tautas» Daugavas krastos esot maksājušas krievu kņaziem meslus. Kā pierādī­jumi tika piesauktas dažas t. s. senkrievu hroni­kas, kuru šodien zināmās norakstu redakcijas ir radītas 15. un 16. gadsimtā un līdz ar to nav dro­ši avoti par, piemēram, 10. vai 11. gadsimta noti­kumiem. Šīs hronikas atspoguļo vēlāka laika aus­trumslāvu Novgorodas, Pleskavas vai Maskavas kņazistu politiskās elites ģeopolitiskās ambīcijas un to, kā vēsturiskā argumentācija tika izmantota svešu teritoriju pakļaušanas leģitimācijai.

Juris Goldmanis. Indriķa hronikas vai līdzīgu viduslaiku vēstures avotu tulkojumos latviešu valodā sastopamie «vāci» vai «krievi» jau arī nav vācieši vai krievi mūsdienu izpratnē, respektīvi, tas nav etnonīms. Tāpat «nevāci» ir ļoti plašs jēdziens.

Staļina laikā parādījās tēze par «latviešu un krievu tautu lielo draudzību». Kāpēc tāda bija vajadzīga?
Daina Bleiere. Jo vairāk impērija nostiprinās, jo vairāk tā vēlas visu unificēt. Krievu impēriskais naratīvs vēsturē īsti noformējās 19. gadsimta beigās. Krievijā 19. gadsimtā bija populāras arī ģeogrāfiskā determinisma idejas, kas deva pamatojumu, kāpēc Baltijai jābūt Krievijas impērijas sastāvā, un diezgan populāra teorija tika balstīta domā, ka starp šīm teritorijām nav fizisku šķēršļu — ne jūru, ne kalnu, nekā cita tamlīdzīga, tātad impērijai esot savas dabiskās robežas. Turklāt impērijas ietvaros varot pastāvēt dažādas teritoriju atkarības pakāpes no centra, šīs attiecības var dažādi regulēt, bet tas, ka Baltija dabiski iekļaujas Krievijas impērijā, tas no impērijas viedokļa bija pašsaprotami. Un daudzi vēsturnieki to pamatoja. Šī teorija aizvien ir diezgan populāra mūsdienu ģeopolitiķu aprindās.

Vai vēstures avotos ir atsauces uz krieviem Latvijas teritorijā 14.—15. gadsimtā?
Daina Bleiere. Vispirms nepieciešams definēt, kopš kura laika varam runāt par krieviem, — ne agrāk par 15.—16. gadsimtu. Tādi termini kā «Kijivas Krievzeme» ir radījuši iespaidu, it sevišķi tajos cilvēkos, kas mācījās skolā PSRS laikos, ka «Rusj» un «rusi» ir identiski krieviem, taču tā nav. Krievija ir privatizējusi Kijivas valsti. Starp citu, uz šo izpratni balstās arī Putina apgalvojumi, ka ukraiņu nācija nepastāv.

Andris Levāns. Par «krieviem» arī 14.—15. gadsimtā runāt vēl nevaram — šajā laikā Livonijā, arī šodienas Latvijas vēsturiskajā telpā, sastopami Smoļenskas, Novgorodas un Polockas tirgotāji un sūtņi kā bieži šo kultūrtelpu pārstāvji, kuri runā savos reģionālajos austrumslāvu dialektos un uzturas svešumā īslaicīgi. Taču bija situācijas, kas, sākot no 15. gadsimta otrās puses, bieži biedēja livoniešus, — tie bija Maskavas kņaza bruņotu vienību iebrukumi. Svešie karotāji atnāca un aizgāja, atstādami postījumus, nogalinātus un sakropļotus cilvēkus, bailes. Livonijas landtāgu sanāksmēs šajā laikā debašu prioritāte bija ārējais apdraudējums, kam laikabiedri deva bibliska skanējuma apzīmējumu reusesche Gefähr(rūsu briesmas) un kuru cerēja novērst ar diplomātiskām sarunām un dāvanām. Par sistemātisku maskaviešu klātbūtni Latvijas teritorijā laikposmā līdz Maskavijas cara Ivana IV armijas iebrukumiem Livonijā 1558.—1559. gadā runāt nevar. Ivana IV zemes iekarošanas plāns, kas sākotnēji ar baisi biedējošu tempu šķita kļūstam par jaunu realitāti, tika burtiski pārcirsts, kad karā, kuru tagad saucam par Livonijas karu, iesaistījās Polijas karaļa Stefana Batorija armija.

Gvido Straube. Nav jau arī nopietnu pētījumu, kāda bijusi tā reālā krievu parādīšanās mūsu teritorijā. Viduslaikos ir epizodes ar tirgotājiem — visticamāk, visos lielākajos Livonijas centros kopā ņemot to bija daži desmiti.

Šodienas Latvijas teritorijā pēc reformācijas pamatiedzīvotāji ir totāls vairākums, ap 10% Baltijas vāciešu un mazliet citu. Tajā laikā te meklēt vērā ņemamas krievu kopienas ir veltīgi.

18. gadsimtā no nepilniem 900 000 cilvēku, kas dzīvo Latvijas teritorijā, apmēram pieci tūkstoši jeb 0,6% ir krievi — tādas ir vēsturnieka Edgara Dunsdorfa aplēses. Uz šejieni realizēt cara Pētera I varu brauc ierēdniecība un armijas daļas, ik pa laikam ierodas tirgotāji, bet viņu masa ir nenozīmīga. Rīgā 18. gadsimtā tie daži augstākie Pēterburgas ierēdņi nereti vairāk saaug un ieaug pilsētas vāciskajā virsslānī, bieži pat apmeklē dievkalpojumus luterāņu dievnamos. Citu veidu krievu te nav, minētie šeit uzturas, tā teikt, darba uzdevumā, bet kopumā viņu nav daudz.

Sākot no zviedru laika arklu revīzijas un līdz pat 1750. gadam — tas ir gandrīz vai ārkārtējs gadījums, ja Vidzemes laukos parādās kāds zemnieks, parasti vārdā Ivans, kas ieradies varbūt no Krievijas vai tagadējās Baltkrievijas teritorijas. Vairāk šādu atbēdzēju gadījumu ir apgabalos, kas tuvāk Krievijas robežai. Bieži pat viņi paši nezina vai negrib atklāt, no kurienes ieradušies.

Vecticībnieki, kas te atbēguši 17. gadsimta otrajā pusē, glābjoties no valdošās varas un tās kalpībā esošās jaunās pareizticīgās baznīcas, dzīvo šodienas Latgales (toreiz Inflantijas) teritorijā ļoti savrupi, un arī viņu nav daudz.

Andris Levāns. Kāpēc Krievijas impēriskās vēstures traktējuma dažādas versijas un dažādas to modifikācijas ir tik noturīgas? Tāpēc, ka šīs tēzes, konceptus un naratīvus plašākā publiskā telpā komunicē autoritātes, kurām cilvēki tic — ļaudis domā, ka «mācītie» jeb «inteliģence» zina, jo ir pētījuši, noskaidrojuši un sapratuši. Ķēdīte, kurā viena publiska autoritāte atsaucas uz nākamo, pat ja apgalvojumi par pagātnē notikušo ir maldīgi un nav kritiski pārbaudīti, palīdz leģitimēt to vai citu ideju mūsu kopējā zināšanu un izpratnes telpā. Tā iesakņojas aplamības un tīši sagrozījumi par pagātni, un, jo senāka ir pagātne, jo šķietami drošāk tos ir uzturēt un dogmatizēt.

Diemžēl, piemēram, Arveds Švābe ir radījis daudz muļķību tieši par viduslaiku Livoniju, arī jautājumā par krievu ietekmi uz latviešu (!) kultūru 12. un 13. gadsimtā, bet mēs, jo sekojam autoritātei, turpinām uz viņu atsaukties kā uz vēsturiskās patiesības pēdējo instanci. Slavofilu 19. gadsimta 60. un 70. gados uzturēto koncepciju par krievu iedibināto «valstiskumu» un «feodālo kārtību» latgaļu un līvu zemēs 11.—13. gadsimtā adaptēja latviešu nacionālā historiogrāfija 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē, kad vēstures zinātne, it īpaši viduslaiku vēsture, pēc 15. maija apvērsuma piedzīvoja stagnāciju.

Kas vienā brīdī ir tikai pieņēmums, bet otrā — paļāvībā, ne racionālā kritikā balstīts, drošticams «fakts», tas īpašā vēsturiskā kontekstā var nospēlēt kādai kopienai ārkārtīgi svarīgu, emancipējošu lomu, piemēram, ļaujot tai radīt kopēju kultūras un nacionālo identitāti. Vai pilnīgi pretēji, izraisot pazaudēšanos pagātnes tēlu greizo spoguļu galerijās un vēsturiskās apziņas krīzi, — dziļu nepiederības sajūtu. Šāda pieredze ir formējusi ne tikai Eiropas modernās sabiedrības.

Ineta Ziemele. Šie visnotaļ lielā mērā uzspiestie un līdz galam neizpētītie vēsturiskie naratīvi ir atstājuši lielu nospiedumu mūsdienu latviešos, tie ir gandrīz vai ieprogrammēti latviešu pašizpratnē. Un šodienas apdraudējumu pilnajā pasaulē tas rada lielus riskus, arī valsts drošības riskus. It īpaši, ja neesam līdz galam noskaidrojuši patiesību, līdz ar to paši sevi nepazīstam. Bet sevis pazīšana, kas balstās savas nācijas un tautas vēstures zināšanās un izpratnē, ir būtiska identitātes daļa. Savukārt jo spēcīgāka identitāte, jo spēcīgāka pašcieņa un pašapziņa. Es tiešām lielu daļu šā brīža Latvijas sabiedrības izaicinājumu saskatu tieši tajā, ka mēs esam sašķelti gan individuāli, gan kā sabiedrība pēc mūsu vēstures izpratnes un tādēļ arī nacionālā identitāte nav pietiekami spēcīga. Nešaubīgi nacionālā identitāte ir process, tā nav statiska, bet, tā kā, piekrītot Frensisam Fukujamam (Francis Fukuyama), mūsdienu nācijas ir sarežģītu un vardarbīgu vēsturisko cīņu līdzprodukts, kļūst skaidrs, ka stāsts par mūsu zemes vēsturi un cīņas par un ap šo vēsturi, ir cīņa par nāciju.

Andris Levāns. Ideologu izgudrojumi mēdz būt ļoti meistarīgi, un viņu kognitīvajās lamatās iekrīt daudzi. Lētticības dēļ, jo simpātiska taču šķiet glābšana no iznīcības, ievešana plašākā kultūras lokā — kādai mazākai etniskai grupai tas nozīmē bagātināšanos, iespēju sajusties varenākai, justies piederīgai pie kaut kam lielāka, svarīgāka. To skaisti aprakstījis Ivars Ijabs grāmatā Nepateicīgie (2023), kurā ir daudz vērtīgas analīzes un vērojumu par krievu slavofilisma un latviešu attiecībām, kurās slavofili ir latviešu kā vācu apspiesto upuru skolotāji un glābēji. Šīs ļoti neveselīgās upura un glābēja attiecības padomju historiogrāfijā tika plaši un iedarbīgi izmantotas, un tās diemžēl aizvien ietekmē arī mūsdienu sabiedrības izpratni par Baltijas un Latvijas senāko un neseno vēsturi.

Vai latviešu un krievu «īpašajā tuvībā» savu lomu nespēlēja arī sociālisma un marksisma idejas? Tieši latviešus taču mēdz uzskatīt par tuvākajiem krievu boļševiku sabiedrotajiem?
Daina Bleiere. Šeit jāizskaidro, kāpēc boļševismam jeb lieliniecismam bija tik liela ietekme uz latviešiem, kreisi noskaņotiem latviešiem. Lielā mērā tās bija līdz Pirmajam pasaules karam notikušās straujās ekonomikas modernizācijas un sabiedrības emancipācijas sekas. Ekonomikas attīstība deva labumu visiem, taču guvums tika nevienlīdzīgi sadalīts. Daudzi latviešu jaunieši bija pietiekami izglītoti, lai saprastu, ka viņu iespējas uzlabot savu dzīvi izriet gan no viņu pašu ekonomiskā stāvokļa, gan no etniskās piederības. Sociālā mobilitāte Krievijas impērijā bija, bet ierobežota. Lielinieki piedāvāja šīs pretrunas atrisināt uzreiz un radikāli. Domāju, ka latviešus īpaši uzrunāja modernizācijas diskurss latviešu lielinieku propagandā, tas, ka viņi runāja ne tikai par bagātību pārdali, kapitālistu likvidēšanu u. tml., bet arī solīja, ka sociālistiskā ekonomika būs gan taisnīgāka, jo ražošanas līdzekļi piederēs pašiem darba cilvēkiem, gan arī moderna un ražīga, jo mašīnas atbrīvos no smaga darba, un ne tikai rūpnīcās, bet arī lauksaimniecībā. Jaunajiem pilsētu un lauku strādniekiem tā šķita reāla perspektīva. Nenoliedzami liela nozīme kreisā radikālisma ietekmē un popularitātē bija 1905. gada revolūcijai, bet it sevišķi Pirmajam pasaules karam.

Gvido Straube. Vai tomēr šī «īpašā tuvība» nav mīts? Vai te mēs atkal nekaisām sev pelnus uz galvas? Latviešu historiogrāfijā ne tik pozitīvi vērtētais «Latviešu revolūcijas» autors Tranzē-Rozeneks tomēr piemin faktu, ka bijis pietiekami daudz muižniecībai, mācītājiem lojālu zemnieku, kas riskējuši viņus glābt, brīdinājuši par sarkano plāniem, paslēpuši mantu un pēc tam to atdevuši īpašniekiem un daži pat par to saņēmuši dāsnas pateicības. Arī Fēgezaks savā tetraloģijā Baltiešu gredzens piemin šādus humānus, miermīlīgus latviešu zemniekus, kuriem sveša bija sarkanā terora uzkurinātā «šķiras un tautas ienaidnieku» iznīcināšanas mānija.

No kreisajiem latviešiem viena daļa vēstures gaitā kļuva par sovetizētiem Krievijas latviešiem. Vai tas atstājis savu iespaidu uz latviešu un krievu attiecībām?
Juris Goldmanis. Lai gan par Krievijas latviešiem pēc neatkarības atjaunošanas publicēti pētījumi, sarakstīti romāni un uzņemtas dokumentālās filmas, par šo mūsu tautas atzaru joprojām ir daudz nezināmā. Interese gan ir, par ko liecina nesen tapušie kinodarbi un izrāde Rīgas Krievu teātrī. To centrā latviešu aktrises Marijas Leiko traģiskais liktenis — Lauras Grozas iestudētā Artūra Dīča luga Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un Dāvja Sīmaņa spēlfilma Marijas klusums Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā.

Pēc 1926. gada tautas skaitīšanas datiem, Padomju Savienībā dzīvoja apmēram 150 000 latviešu (to vidū gandrīz 10 000 latgaliešu, kurus tolaik oficiāli uzskaitīja atsevišķi). Tā sauktajā «latviešu operācijā» (1937—1938) un citās masveida politiskajās represijās vairāk nekā 20 000 arestēja un lielākajai daļai piesprieda nāvessodu.

Līdzīgi kā jakobīņu terora laikā 18. gadsimta Franču revolūcijā «revolūcija apēd savus bērnus», arī Staļina terora upuri bija visu līmeņu kompartijas, Sarkanās armijas un čekas darboņi, bet tā saukto nacionālo operāciju gaitā cilvēku varēja apsūdzēt kontrrevolucionārā darbībā vai spiegošanā, arestēt un nošaut arī tikai tāpēc, ka viņš vai viņa piederēja pie tā sauktajām rietumtautu minoritātēm, arī latviešiem.

Ne jau visi Krievijas latvieši bija prostaļiniski vai pat tikai prokomunistiski orientēti. Bez Maskavā, Ļeņingradā, Harkivā un citur palikušajiem Pirmā pasaules kara bēgļiem, evakuētajiem Rīgas rūpnīcu strādniekiem un latviešu strēlniekiem tas ir stāsts arī par 19. gadsimta pārceļotājiem zemniekiem un viņu pēctečiem. 20. gados latviskumam vēl bija svarīga nozīme ne tikai latviešu teātrī Skatuve, izdevniecībā Prometejs. Manā studiju laikā universitātes rektors bija profesors Visvaris Millers — 1928. gadā Krasnojarskā vecāki viņam bija devuši šo latvisko vārdu. Tēvs, izslavēts sarkanais partizāns un PSRS čempions klasiskajā cīņā, neraugoties uz nomenklatūras amatiem, Lielajā terorā kaut kā izdzīvoja un pēc kara ar ģimeni atgriezās Latvijā.

Cik vēl šādu latviešu 1940. gadā un pēc kara tika atsūtīti uz Latviju, precīzu datu nav. Var gan pieņemt, ka, ja latviešu komunistiskā elite 1937.—1938. gadā nebūtu nobendēta vai apcietināta, Latvijas sovetizācijai visdrīzāk būtu vēl skarbākas izpausmes.

No vienas puses, var teikt, ka Lielā terora gados izdzīvojušie pieredzēto šausmu un totalitārisma ideoloģijas ietekmē savā ziņā bija aizlauzti ļaudis, daudzi no viņiem pēc pārliecības vai, piemērojoties sistēmai, laikabiedru atmiņā palikuši kā pārliecināti komunisti, un tāds gars dominēja arī viņu ģimenēs.

No otras puses, viņi tomēr bija ļoti dažādi. Viens stāsts būtu par tādiem kā čekā, kompartijas un citos amatos pēc Krievijas pilsoņu kara «rūdītie» Arvīds Pelše, Pēteris Valeskalns, Jānis Bumbiers vai jau padomju sistēmā uzaugušie Augusts Voss, Jurijs Rubenis un viņiem līdzīgie. Pavisam cits, piemēram, par Ilgu Apini, kuras tēvs un arī nākamais vīratēvs bija nošauti 1938. gadā, kad viņai bija 10 gadu. Nerunājot par profesores ieguldījumu demokrātiskās etnopolitikas pētniecībā un popularizēšanā pēc neatkarības atjaunošanas, katram, kam ar Ilgu Apini bijusi saskare, atmiņā palikusi viņas patiesā inteliģence un godīgums, ko pārmantoja arī nu jau diemžēl mirušie bērni — aktrise Maija un filozofs Roberts, un tālāk jau mazbērni.

Kādas bija latviešu un krievu minoritātes attiecības 20.—30. gados Latvijas valstī? Krievu tautības iedzīvotāju tolaik te ir 8—10%.
Juris Goldmanis. Pēc valsts nodibināšanas spēkā stājās cits lomu sadalījums: latvieši bija valstsnācija, bet vācieši, ebreji, poļi, krievi — mazākumtautības. Šīs jaunās lomas bija jāapgūst, līdzīgi kā pēc neatkarības atjaunošanas 90. gados.

Kopumā mazākumtautības bija apmēram ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju, bet būtiski, ka tā nebija viendabīga masa. Krievi skaitliski bija lielākā minoritāte, bet politiski un saimnieciski mazāk nozīmīga par vācbaltiešiem un ebrejiem, turklāt ar atšķirīgu nostāju pret Krieviju. Baltgvardu emigranti neapšaubāmi bija pretboļševistiskās pozīcijās, citiem turpretī bija ilūzijas par «strādnieku un zemnieku valsti» kaimiņos, bet lielākā daļa, it īpaši vecticībnieku kopiena, dzīvoja diezgan noslēgti.

Pēc oficiālās statistikas, starpkaru Latvijā krievu skaits pamazām pieauga un pārsniedza 200 tūkstošus. Trīs ceturtdaļas no viņiem dzīvoja Latgalē, tajā skaitā Jaunlatgales apriņķī ar Pitalovu un visiem sešiem pagastiem, ko 1944. gadā pievāca Krievijas Federācija. 30. gadu statistikā krievu īpatsvars tur vismaz trīs pagastos noteikti bija virs 90%.

Latvijas valsts dibinātāji sākotnēji labvēlīgi raudzījās uz minoritāšu autonomijas jeb, kā toreiz teica, «minoritatu kulturēlās autonomijas» modeli, ko jaunajām Austrumviduseiropas valstīm visādi rekomendēja Tautu Savienība. Lai gan vāciešu, ebreju, poļu un krievu sagatavotie autonomijas likumprojekti Saeimā tā arī netika pieņemti, minoritāšu autonomija reāli pastāvēja izglītības jomā, jo līdz 1934. gada vasarai bija spēkā 1919. gadā pieņemtais Likums par mazākuma tautību skolu iekārtu; dažādu līmeņu valsts, pašvaldību un privātajās skolās mācības notika pavisam astoņās valodās. Katrā no četrām Saeimām ne tikai bija ievēlēti minoritāšu deputāti, debatēs viņi atbilstoši Kārtības rullim varēja paust savu viedokli arī vācu un krievu valodā.

Pēc neatkarības atjaunošanas pirmskara minoritāšu iekļautību Latvijas valstī mēs dažkārt idealizējām. Nenoliedzot pozitīvo, minēšu divus citus piemērus.

Pirmais — par latviešu valodas pratēju skaitu 30. gados. Marģera Skujenieka vadībā apkopotā un publicētā statistika bija perfekta, ieskaitot skaidrojumus: no visiem vāciešiem, kas vecāki par diviem gadiem, 82 procenti prot latviešu valodu; no ebrejiem — 62,5 procenti; bet no krieviem latviešu valodu zina tikai nepilni 19 procenti. Bija pagājuši vairāk nekā 10 gadi kopš neatkarības iegūšanas, un 4/5 Latvijas krievu arvien nespēja sazināties latviešu valodā. Lielā mērā tas izskaidrojams ar to, ka daudzi no viņiem, it īpaši Latgalē vai par Latgales priekšpilsētu pārdēvētajā agrākajā Maskavas forštatē Rīgā, bija mazizglītoti, dzīvoja samērā noslēgtā un pašpietiekamā vidē, iztiekot bez latviešu valodas.

Otrs piemērs ir no Rīgā iznākošā krievu laikraksta Segodņa 1929. gada 29. septembra numura, kurā jau pēc Raiņa nāves publicēts avīzes 10 gadu jubilejai veltītais dzejnieka un Saeimas deputāta raksts. Rainis saka, ka mazākumtautībām Latvijā apstākļi «neapšaubāmi ir labvēlīgi, kultūras autonomija radījusi pateicīgu augsni savstarpējai sapratnei». Taču turpat dzejnieks atzīst, ka rezultātu pagaidām maz un, viņaprāt, interesi par tuvināšanos kultūras jomā pauž ebreju jaunieši, bet no vāciešu un krievu minoritāšu puses tādu centienu ievērojami mazāk, jo viņi «uzskata sevi par tautām ar dižu un vecu kultūru un nevēlas spert pirmos soļus tuvināšanās virzienā».

Diemžēl arī šodien joprojām nākas konstatēt nepieņemamu attieksmi pret latviešu valodu un kultūru, klāt vēl nāk bažas par to, vai Latvijā dzīvojošie krievi pietiekami kritiski vērtē to, ko dara mūsdienu Krievija.

Daudzi cittautieši atsaucas uz to, ka dzīvo šeit, piemēram, no 40. gadu otrās puses vai šeit ir dzimuši — viņi uzskata Latviju par savu dzimteni, sevi par pilntiesīgiem Latvijas valsts pilsoņiem arī tad, ja juridiski tādi nav. Ir pārliecināti, ka masīva krievu etnosa klātbūtne Latvijā bijusi visos laikos, no kā izriet īpašas pretenzijas.
Ineta Ziemele. Ja gribam runāt par Latvijai piederīgām etniskajām minoritātēm jeb mazākumtautībām, kā tas noteikts Latvijas Republikas Satversmes 114. pantā, mums jāiet atpakaļ uz valsts dibināšanas brīdi, vismaz tiesību izpratnē, jo runājam taču arī par juridisku jēdzienu, proti, mazākumtautības. 1918. gadā šeit dzīvoja vācieši, krievi, lietuvieši, poļi, igauņi, arī zviedri — tās ir mūsu vēsturiskās minoritātes. Dibinot Latvijas Republiku, Latvijā dzīvojošām mazākumtautībām tika dota iespēja atbalstīt jauno valsti. Tāda attieksme parādās valsts konstitucionālajos dokumentos un 1919. gadā pieņemtajā likumā. Ir svarīgi zināt, ka toreiz mazākumtautību daļa no kopējā valsts iedzīvotāju skaita bija neliela, un tas arī kaut ko pasaka jautājumā par to, kas vēsturiski apdzīvoja mūsdienu Latvijas teritoriju pirms PSRS okupācijas.

Taču padomju okupācijas vara īstenoja Latvijas kolonizāciju, un lielākais trieciens tika dots latviešu nācijai. Padomju vara apzināti un ar dažādiem līdzekļiem grāva nācijas identitāti, tādēļ arī notika migrantu iepludināšana no visas Padomju Savienības. Padomju laika iebraucēji nepieder pie vēsturiskajām mazākumtautībām. Daudzas tautības Latvijā vispār iebrauca tikai okupācijas laikā.

Atsevišķi jārunā par Padomju armiju. Atbilstoši armijas izvešanas līgumam tie armijnieki, kas bija atvaļinājušies no aktīvā dienesta līdz 1991. gada janvārim un palikuši dzīvot Latvijā, bija tiesīgi palikt Latvijā. Tātad okupācijas armija vistiešākajā izpratnē palika Latvijā. Tādējādi, kad runājam par Latvijas krievu mazākumtautību, kas Latvijā tika atzīta, dibinot valsti pirms vairāk nekā 105 gadiem, nepieciešams ņemt vērā, ka arī tās vēsturisko iesakņošanos šeit pamatīgi izjauca padomju iebraucēju uzslāņojums. 1918. gadā pie krievu mazākumtautības piederīgie lēma veidot jauno valsti kopā ar latviešiem un tas bija lojalitātes balsojums, taču padomju laika iebraucēju lēmumi 20. gadsimta 80. gados un neatkarības atjaunošanas procesā, domāju, ir daudz raibāki. Tas redzams pat tajos nedaudzajos pētījumos, kas mums jau ir. Padomju okupācijas vara uzbruka tās teritorijā dzīvojošo dažādo tautu vēsturei un nacionālajai identitātei, veidojot paklausīgu, pelēku homo sovieticus masu, kuras kopējai valodai vajadzēja būt krievu. Tādēļ man ir grūti saprast, ko tieši mēs gribam apzīmēt, lietojot vārdu «krievvalodīgais». Vai mēs domājam šo masu un pēcnācējus? Tas nebūtu korekti attiecībā pret šo tautu centieniem atgūt savu identitāti un pašcieņu. Visām tautām ir tiesības uz savas vēstures un identitātes noskaidrošanu.

Es palieku pie tā, ka jēdziens «krievvalodīgais» ir sekas padomju kolonizācijas īstenotajai politikai Latvijā un visā PSRS, ideoloģisks pārpalikums un Krievijai izdevīgs instruments šī brīža Latvijā, kas ticis plaši instrumentalizēts Eiropā. Neizslēdzu, ka ir cilvēki, kas sevi uztver kā krievvalodīgos un ka viņu identitāti nosaka šīs valodas lietošana. Un tāds jau arī bija mērķis, proti, atstāt tikai vienu cilvēka identitātes līmeni. Bet mēs taču zinām, ka identitāte ir komplekss fenomens un to veido daudzi līmeņi.

Arī tā sauktās «starpnacionālās attiecības» ir padomju naratīva termins, ar kuru pat nevar sākt nopietni analizēt vēsturi un procesus, cilvēku komplekso dabu, identitātes politiku.

Daina Bleiere. Latvijas situācija gan neatkarības atgūšanas laikā, gan 90. gados bija un joprojām ir ļoti sarežģīta tieši tādēļ, ka PSRS īstenotās politikas rezultātā latviešu īpatsvars Latvijā bija sasniedzis kritiski zemu robežu. Termins «krievvalodīgie» tagad tiek kritizēts dažādu iemeslu dēļ, taču tas atspoguļo šīs politikas sekas, jo padomju nacionālajās republikās pastāvēja divas kultūras telpas — viena pamatnācijai, otra uz krievu valodas un kultūras bāzes visiem pārējiem. Vienotā padomju tauta tika veidota, vispirms sapludinot kopā un rusificējot visus, kas bija ieradušies Latvijā. Inteliģences īpatsvars pēckara laika imigrācijā bija relatīvi neliels, krievvalodīgā inteliģence un arī strādnieki, militāristi pārsvarā orientējās uz Krieviju un krievu kultūru.

Atmodas laikā sākās arī nekrievu nacionālo kultūru atdzimšana, taču tā bija pretrunīga. Krievvalodīgos šķēla attieksme pret Latvijas neatkarības atgūšanas perspektīvu un par vai pret PSRS saglabāšanu. Mūsu dabiskie sabiedrotie bija tā krievu un krievvalodīgo daļa, vispirms jau inteliģence, kas atbalstīja Latvijas neatkarību, bet tā noteikti nebija lielākā daļa. Paralēli pastāvēja pietiekami liela krievu inteliģences daļa, kas bija pret padomju režīmu, bet vienaldzīga vai arī ne visai simpatizējoša latviešu neatkarības centieniem. Ciktāl cīņa bija pret kompartiju, pret padomju komunistisko sistēmu, intereses sakrita, taču līdz ar valstiskās neatkarības atgūšanu tās neizbēgami šķīrās.

Vienlaikus arī Interfrontes mēģinājumi izraisīt atklātu etnisku konfliktu nebija sekmīgi. Kad kļuva skaidrs, ka Baltijas valstu neatkarība ir neizbēgama, interfrontieši jau 1990. gadā mainīja taktiku — sāka sevi pozicionēt kā krievvalodīgo tiesību aizstāvjus. Notika interesanta transformācija. 90. gadu sākumā Krievijā arvien spēcīgāks kļuva nacionālistiskais diskurss, politiskas un teritoriālas pretenzijas pret Baltijas valstīm un Ukrainu. PSRS ideoloģiskais diskurss transformējās Krievijas diskursā, un agrākie PSRS aizstāvji Latvijā to pārņēma. Sāpīgākais, bez šaubām, bija tas, ka krieviem nācās pierast pie tā, ka ārpus Krievijas viņi no dominējošās, lielās nācijas ir kļuvuši par minoritāti. Un to izmantoja visi, kas vien gribēja ieliet eļļu ugunī. Nav pārsteigums, ka Putina politika, lozungs «uz ceļiem nospiestā Krievija ceļas kājās» rod atsaucību daudzos. Impērijas un impēriskums cilvēku apziņā var dzīvot ļoti ilgi, un Latvijas valstij ar to ir jārēķinās.

Ineta Ziemele. Protams, ir konkrēti fakti un vēsturiskie procesi, bet tie jāvērtē arī konkrētu laikam atbilstošu tiesību normu un principu gaismā. Mēs neesam unikāli ar savu stāstu. Ja Papētot dekolonizācijas pieredzi un procesus plašāk pasaulē, nešaubīgi — gandrīz vienmēr sekas ir ilgstošas. Tās stiepjas simt gadu garumā, un arī tad vēl tautas atmiņā pāridarījums ir saglabājies. Kamēr to neizrunā, neizvērtē, tas pastāv un ietekmē tautas šodienu. Tādēļ patiesības komisijas, lustrācijas procesi ir nepieciešami.

No starptautisko tiesību viedokļa tas, ka PSRS vara Latvijā izmainīja tautas etnisko sastāvu, ir prettiesiski, tas ir starptautisko tiesību pārkāpums. Kad pēc neatkarības atjaunošanas sēdāmies pie galda ar Krievijas Federāciju par PSRS armijas izvešanu, tika pieļauti vairāki kompromisi. Tie, kas piedalījušies šajās sarunās, teikuši, ka citādi nevarēja. No malas likās, ka vismaz nedaudz varēja mēģināt, bet, protams, par šīm sarunām savu vārdu varēs teikt Latvijas nākotnes vēsturnieki un sociālo procesu pētnieki. Krievijas Federācija uzstāja uz vairākām neiespējamām pozīcijām Latvijai un, ja Latvijas puse atsaucās uz vēsturiskos notikumos balstītām pozīcijām, krievu puse sarunas uzreiz esot bloķējusi.

Protams, vissvarīgākais tolaik bija iespējami ātrāk karaspēku dabūt ārā. Tāpēc Latvija piekrita atstāt savā teritorijā okupācijas gados mērķtiecīgi izmainīto cilvēku etnisko sastāvu, proti, padomju laika iebraucējus. No starptautisko tiesību viedokļa mums to nevajadzēja darīt, bet mēs faktiski tikām spiesti to darīt. Iesaistītās puses acīmredzot vizualizēja Otrā pasaules kara beigas un vācu civiliedzīvotāju pārvietošanu no Polijas un Čehoslovākijas. Šī masu izraidīšana skāra arī vācbaltus. Protams, Baltijas valstu gadījums nav salīdzināms, bet diemžēl šīs analoģijas tikušas mūsu stāstam piemērotas. Es gribētu izpētīt, cik godīgs jeb labas ticības principam atbilstošs tieši šajā aspektā ir okupācijas armijas izvešanas līgums no starptautisko tiesību viedokļa. Mēs to parakstījām, un līgums ir spēkā. Svarīgākais, ka pēc šī līguma citos starptautisko tiesību forumos ticis norādīts, ka Krievijas armijas klātbūtne Latvijā ir bijusi prettiesiska. Taču pieļautie atsevišķie kompromisi ir jāsauc īstajos vārdos, jo ārpus Latvijas ir maz cilvēku, kas šos faktus zina.

Latvija šai situācijai pretī lika valsts nepārtrauktības doktrīnu, kas nozīmēja atgriešanos pie 1918. gadā dibinātās valsts pamatiem. Tādēļ 1991. gadā Latvijas Republikas pilsonība tika atjaunota ikvienam, kuram pašam vai kura priekštečiem tā bija spēkā 1940. gada 17. jūnijā. Šeit arī parādās tas, ka viens no nacionālās identitātes atkopšanās elementiem pēc neatkarības atjaunošanas bija pilsonības saikņu atjaunošana neatkarīgi no personas etniskās piederības. Šī izvēle norāda uz valstiskuma, demokrātijas un republikānisma naratīva izvēli, kas harmoniskāk ieguļas latviešu kā nācijas formēšanās vēsturiskajā stāstā.

Juris Goldmanis. Pirms 100 gadiem spēkā bija priekšstats par mazākumtautību kolektīvajām tiesībām, šodien mēs liekam akcentu uz individuālām cilvēktiesībām. Atsaukties uz bijušo mūsdienu pasaulē vairs nevar, jo arī vecajā Eiropā kritiski tiek pārvērtētas etnopolitikas prakses — asimilācija, segregācija vai integrācija. Protams, tas atstāj iespaidu uz to, kā mēs, latvieši, būvējam savu vēstures naratīvu.

Desmitgadē pēc neatkarības atjaunošanas trešās Atmodas laikā izvirzītā kultūrnacionālās autonomijas ideja visdrīzāk arī bija pareiza taktika, kam bija pozitīva nozīme gan etnopolitiskās spriedzes mazināšanā, gan dialogā ar starptautiskajām organizācijām, kuras, līdzīgi kā starpkaru periodā, lielā mērā īstenoja sava veida dubultstandarta pieeju, izvirzot jaunajām postkomunistiskajām valstīm tādas prasības, kādas «vecajā Eiropā» neviens i nemēģināja īstenot. Sava loma, protams, bija arī Krievijas spiedienam. Nestabilajā pārejas situācijā visdrīzāk būtu bijis riskanti, piemēram, izdarīt patiešām strukturālas reformas izglītībā. Cita lieta, vai to, ko izglītības un valodu politikas jomā mēs mēģinām darīt tagad, nevajadzēja darīt jau pēc Latvijas uzņemšanas ES un NATO.

Ineta Ziemele. Kā jau minēju, identitāte nav statiska, tā veidojas, un taktikas ir vairākas. Padomju Savienības agresijas pret Baltijas valstīm un īstenotā kolonizācijas politika ir vardarbīga nācijas identitātes maiņa — tas sasaucas ar līdzīgiem kolonizācijas gadījumam pasaulē, un faktiski šobrīd to atkal īsteno, pavisam atklāti to atzīstot, Krievijas Federācija karā pret Ukrainu.

Andris Levāns. Es domāju, ka mēģinājumi tuvināt krievus un latviešus, poļus un vāciešus, serbus un horvātus ir politiski koncepti, kuru ideoloģiskais mērķis ir attaisnot un leģitimēt pret atsevišķu nāciju vai tautu vērstas agresijas sekas, tāpēc tie vairumā gadījumu ir nolemti neveiksmei. Kolektīvā kopienu vēsturiskā atmiņa ir nepielūdzama — no vardarbības cietušās kopienas pretojas traumu aizmiršanai. Integrācija, kad no cietušās kopienas gaida atvēršanos pret bijušā varmākas piederīgajiem, tieši tāpēc ir un būs lēna, tās izpausmes var būt ļoti dažādas. Sākot ar to, ka kāds, kura dzimtā valoda vai ģimenes valoda ir krievu, ir patriots un lojāls Latvijas valstij, labi iekļaujas latviešu sabiedrībā, bet var būt pilnīgi pretēji.

Gvido Straube. Putins ar šo karu jau ir atvēris daudziem acis, daudzi krievi šeit sapratuši, ka nekāda paradīze tur nav un arī nav gaidāma. Viņi varbūt ilgu laiku dzīvojuši ar naivo iedomu, ka krievi atgriezīsies un viss atkal būs labi, atgriezīsies padomju laiku izdomātā labklājība. Bet Ukrainā jau arī daudzi tā domāja.

Ko noslēgumā varam secināt par «krievu faktoru» Latvijas vēsturē?
Juris Goldmanis. Kopš 18. gadsimta, kad latviešu apdzīvotā teritorija trīs piegājienos (1721., 1772. un 1795.) tika inkorporēta Krievijas impērijā, Krievijas un krievu faktors mūsu vēsturē tā vai citādi ir bijis. Samērā autonomajās un salīdzinoši augstāk attīstītajās Baltijas guberņās latvieši un vācbaltieši gan mēģinājuši to izmantot savās interesēs, gan piedzīvojuši vardarbīgu rusifikāciju. Kopš Miķeļa Valtera aicinājuma «Lauzies ārā no Krievijas!» 1903. gadā latvieši arvien vairāk apzinājušies savu piederību Eiropai, nevis Krievijai, bet Maskavai un krieviem šeit nācies rēķināties ar to, ka Latvija iegūst neatkarību un to atjauno. Pēc 2022. gada 24. februāra Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā šos jautājumus uztveram īpaši saasināti.

Gvido Straube. Diemžēl «krievu faktoram» nav paveicies vairākos aspektos. Pirmkārt, tas vienmēr nācis kopā ar nežēlīgu varu, ar okupāciju, ar milzīgiem pamatiedzīvotāju upuriem gan Livonijas karā, gan Lielajā Ziemeļu karā, arī abos pasaules karos bez nekāda iemesla, attaisnojuma, un Staļina laika izsūtīšanas bija šī bezjēdzīgā nežēlīguma augstākā izpausme.

Otrkārt, viņi nekad blakus ļaunumam nav spējuši sniegt nekādu pienesumu ekonomiskajā attīstībā, tiesiskumā, labklājībā, kultūrā vai izglītībā, drīzāk ir profitējuši uz iepriekšējo varu un pakļautās pamatnācijas sasniegumiem.

Treškārt, «krievu faktors» ir iecirtis visdziļākos robus pamatnācijas apziņā, mēģinot to rusificēt, atņemt tai valodu, ticību, izpostot kultūrvēsturiskās vērtības, degradējot vidi, padzenot cilvēkus no savām vai senču mājām, tos brutāli iznīcinot.

Daina Bleiere. Vēsture ir tā izrīkojusies, ka Krievija kā valsts gadsimtiem ilgi ir ietekmējusi mūsu likteņus. Krievi kā indivīdi, kā noteiktas etniskas piederības nesēji ir kļuvuši par daļu no mūsu politiskās, lingvistiskās, sociālās dzīves krietni vēlāk, masveidā tikai padomju okupācijas rezultātā. Mēs nevaram pagriezt vēstures gaitu atpakaļ, tā ir situācija, ar kuru ir jārēķinās.

Iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO ir mazinājusi iespēju, ka Krievija kā valsts varētu mūs fiziski atdabūt savā telpā, taču nedod nekādas garantijas, ka šādi mēģinājumi nenotiks. Pirms Krievijas atklātās agresijas Ukrainā diezgan daudz tika runāts par Krievijas «maigo varu» Baltijā, ar to pirmām kārtām saprotot vietējo krievu minoritāšu mobilizāciju Krievijas interešu aizstāvēšanai. Dažkārt rodas iespaids, ka bumba ir tikai vienā laukuma pusē, respektīvi, krievi kā minoritāte ir objekts, kuru tā vai citādi ietekmē Latvijas valsts politika un kurš uz to tikai reaģē, pārsvarā negatīvi. Krievijas uzbrukums Ukrainai ir PSRS agonija, un gribētos, lai tā pozitīvi katalizē diasporas krievu attieksmi pret bijušajām «nomalēm» un savu vietu tajās.

Andris Levāns. Latviešu sabiedrība diemžēl vēl arvien ir iestrēgusi Krievijas impēriskajos pagātnes mītos. Solīda, vēsturiski kritiska pagātnes izpēte lielai Latvijas sabiedrības daļai šķiet savā tiešumā biedējoša, tāpēc drošāk ir patverties mītos, kuros viss atbilst mūsu gaidām. Vēstures zinātni mēs arvien uzturam skopuma režīmā, kaut skaļi sakām, cik ļoti mums tā vajadzīga… Jaunu pētījumu taču trūkst! Tas liecina, ka mūsu pieaugšana, domājot arī par pagātnes uztveri un apzināšanos, vēl nav noslēgusies.

Ineta Ziemele. Pēc neatkarības atjaunošanas, iespējams, cerējām, ka sabiedrība pati dabīgā ceļā sakārtosies. Tas diemžēl nav noticis. Tam ir vairāki iemesli, kuru starpā tā sauktās krievvalodīgo pasaules (skolās, darbavietās, infokanālos) un krievvalodīgo minoritātes naratīva uzturēšana Latvijā, Krievijā un Eiropā ir traucējusi Latvijas tautas identitātes atgūšanos pēc okupācijas gadiem.

Šobrīd kara tuvums mums ir devis vēl vienu iespēju nosaukt lietas īstajos vārdos gan attiecībā pret sevi un latviešu lomu kā savos panākumos, tā zaudējumos, gan attiecībā uz dažādām Latvijā dzīvojošām krievu un citu tautību grupām. Spoguļattēls ir ļoti raibs. Taču paskatīties uz sevi godīgi ir nepieciešams, lai tālāk veidotu nācijas identitāti atbilstoši Satversmē ietvertajām vērtībām.