Es atveseļošos!

Producente un filmu studijas Tasse Film īpašniece Aija Bērziņa (45) kopā ar kolēģiem tikko saņēma Lielo Kristapu par seriālu Padomju džinsi. Uz skatuves Aija atzinās — bez apkārtējo atbalsta būtu bijis grūti. Pirms gada un četriem mēnešiem viņa piedzīvoja insultu, pēc kura no jauna mācījās staigāt un runāt

Filmas vai seriāla producēšana vienmēr saistās ar lielu stresu, atzīst Aija. Darbs pie filmas Padomju džinsi tobrīd ritēja jau gadu, bet pie filmas Mana brīvība vēl ilgāk. Nekāda papildu stresa it kā nebija. Tomēr jau kādu nedēļu Aija gulēja slikti. Par sevi lika manīt kreisā acs — šķita, ka kāds to spiestu. Bet ķermenī jau ik pa laikam kaut kas iesāpas, vai tad visam jāpiegriež vērība? Turklāt Aija vienmēr bijusi veselīga un sportiska — kāpa kalnos, brauca ar velosipēdu, peldēja ledainā ūdenī. «Man vienmēr paticis būt kustīgai un aktīvai,» viņa saka.

Tikai vēlāk kļuva skaidrs, ka traucējošās sajūtas acī bija signāls, kuram vajadzēja pievērst uzmanību. 2022. gada 6. oktobra naktī Aija piedzīvoja insultu. Pamostoties konstatēja, ka nevar pakustināt labo roku. Sauca dzīvesbiedru Mārtiņu un kaut ko stāstīja, bet viņš teikto nesaprata. Bija notikusi katastrofa — milimetros mērāmā asinsvadu posmā notika atslāņošanās un izveidojās trombs. Mazais asins receklītis radīja nopietnu bojājumu smadzenēs, Aijai paralizēja ķermeņa labo pusi, viņa vairs nespēja staigāt. Arī runāt ne. «Vienā brīdī man tika atņemts viss,» saka producente. «Citi piedzīvo četrdesmitgadnieku krīzi, es — insultu,» viņa paironizē. 

Aija neatceras, kas notika pēc tam, kad viņa nakts vidū bija pamodusies un saukusi Mārtiņu. Attapās tikai trešajā dienā slimnīcā un nesaprata, kas noticis. Gribēja pakustēties, bet nespēja. Ārsti ar sievieti mēģināja sarunāties, viņa visu saprata, bet atbildēt nevarēja. «Gribēju pateikt, ka man ar apziņu viss ir kārtībā, bet nespēju.» Raudājusi, kad sapratusi, kas īsti noticis un ka dzīve faktiski jāsāk no jauna. 

Bet ilgi skumt nebija laika — jau pirmajā dienā pēc Aijas izrakstīšanas no intensīvās terapijas palātas ap viņu pulcējās dažādi speciālisti — fizioterapeits, audiologopēds, ergoterapeits. Insults esot plašs, skarts liels smadzeņu fragments, skaidroja ārsti. Jāstrādā būšot daudz, tad arī rezultāts noteikti būšot.

Likteņa mācība?

Kopš tās nakts pagājis gads un četri mēneši. Aija mani sagaida ar siltu smaidu. Ejot nedaudz pievelk labo kāju, ar kreiso roku pietur labo roku — tā vēl neklausa tik labi, kā viņa vēlētos. Taču jau sasniegts milzīgs progress. Aija var pakustināt labās rokas pirkstus, kas reiz šķita nesasniedzams sapnis.

Sarunā viņa ik pa laikam saka: «Pagaidi, es izdomāšu, kā to labāk pateikt…» Aijas smadzenēm nepieciešama daudz lielāka piepūle nekā iepriekš, lai formulētu teikumus, koncentrēti un skaidri izteiktu domu. Taču viņa ar to lieliski tiek galā. Un vairs nepievērš uzmanību tam, ka burta «r» izruna izklausās mazliet franciska. Abas pasmejamies — šķiet pat mazliet fifīgi.

Producente vispirms vedina uz virtuvi, pagatavo kafiju, un tad dodamies uz plašo viesistabu. Tās aprīkojums liecina, ka šeit notiek nopietni treniņi — vienā malā ir slēpošanas trenažieris, otrā vairāki vingrošanas paklājiņi, stepa soliņš, hanteles. Uz galda trauks ar dažādu izmēru krāsainām bumbiņām. Dažas ir gludas, citas ar adatām kā eži. Tās paredzētas labās plaukstas vingrināšanai. Trauka apakšā krāsainas gumijas ar cilpām. Aija tās uzliek uz pirkstiem un nodemonstrē, kā gumija palīdz trenēt sašvakušo labo roku.

Trīs reizes nedēļā pie viņas uz mājām nāk fizioterapeits, un Aija vingro, apgūst darbības, kuras viņas ķermenis ir aizmirsis. Jaunākais, ko izdevies iemācīties, — rāpot. Producente nopūšas — tāds šķietami vienkāršs vingrinājums viņai padevies tikai pēc vairāk nekā divus mēnešus ilga darba. Pirms tam viņa divus mēnešus mācījās, stāvot četrrāpus, vienlaikus pacelt labo kāju un kreiso roku.

Aijas moto: «Es atveseļošos!» Šos vārdus viņa sev teikusi kopš dienas, kad atmodās slimnīcā. Vispirms nedzirdami, domās, jo nespēja parunāt. Vēlāk jau skaļi. Sākumā neskaidri, bet ar katru dienu arvien pārliecinošāk.

Atlabšanā lielu lomu nospēlēja tas, ka Aija ir studijas Tasse Film īpašniece. Darbs deva motivāciju saņemties, nepadoties. Atbildība filmu tapšanā iesaistītajiem cilvēkiem bijusi tik liela, ka viņa burtiski ar varu pārvarējusi savu «nevaru». Ja darbs neturpinātos, tiktu iznīcinātas gan ieguldītās pūles, gan vējā izmesti jau iztērētie līdzekļi. Studija vienkārši beigtu savu darbu. 

Divas nedēļas pēc insulta Aija beidzot atguva savu telefonu un… sāka runāt. Kā nu tobrīd prata un spēja. «Šķiet, izklausījos pēc maza šļupstoša bērna. Tiešām nezinu, kā cilvēki saprata, ko es saku, bet es ļoti centos,» pasmaida producente. Mārtiņš uz slimnīcu Biķernieki gāja ne tikai apciemot Aiju, bet arī saskaņot dažādas ar filmēšanu saistītas detaļas. «Viņš iesaistījās uzņēmuma darbībā, lai es to nezaudētu». Daudz palīdzējuši arī kolēģi, it īpaši Aijas asistente Elīna Lose un režisors Staņislavs Tokalovs.

Lai gan daļa dienas bija jāvelta procedūrām, jādomā par darba lietām, bijis arī pietiekami daudz laika prātot par to, kas noticis un kāpēc. Daždien šķitis — kāpēc vispār dzīvot, ja turpmāk būs šādi… Bija skaidrs, ka atveseļošanās būs lēna un grūta. «Palīdzēja nemitīgie Mārtiņa uzmundrinājumi, vecāku atbalsts,» saka Aija.

Protams, bijušas domas arī par to, cik notikušais ir netaisnīgs. Sak, pa pasauli staigā daudz ļaunu cilvēku, noziedznieku, bet viņiem nekas — veseli. «Bet es godīgi darīju savu darbu, centos dzīvot veselīgi, un pēkšņi tāda nelaime,» savas pārdomas atceras Aija. Taču drīz vien kļuvis skaidrs, ka šādas domas nekur neved. Tās nevis stimulē atveseļošanos un uzmundrina, bet sniedz pretēju efektu. «Sapratu — ja ilgi domāšu par to, kāpēc ar mani tā noticis, es sajukšu prātā.» 

Aija stingri nosaka — dzīvē tā vienkārši gadās, neviens nav vainīgs. «Tāds bija mans liktenis, tātad man kaut kas bija jāiemācās.» Vaicāju, vai ir noformulējusi, ko viņai iemācījusi slimība. Atbilde ir ātra. Pirmkārt, novērtēt savu ķermeni, tā spējas kustēties. Otrkārt, to, ka darbs dzīvē nav viss, «jāpadomā arī par sevi, jāvelta sev vairāk laika». Treškārt, daudzas lietas dzīvē, «par ko cilvēki cepas», vispār nav svarīgas. «Kad esi ratiņkrēslā, saproti — viss, ko pirms tam esi darījis, nodzēšas.»

Vēl viena lieta, ko slimība ļāvusi saprast, — cik mīloši, iejūtīgi un labi cilvēki ir visapkārt. Lielākais atbalsts joprojām ir dzīvesbiedrs Mārtiņš un Aijas vecāki. Arī Mārtiņa trīs bērni — jaunākā meita Rēzija, vidējais dēls Renārs un vecākais Roberts. Un, protams, kolēģi.

Slimnīcā Aija pavadīja desmit dienas, pēc tam bija jābraukā uz vingrošanu, procedūrām. Aija pati vairs nespēja vadīt auto, to darīja tētis vai dzīvesbiedrs. «Iedomājies, veselu gadu viņi ar mani auklējās!» iesaucas producente.

Vedinu Aiju atcerēties atveseļošanās periodu, un, lai gan atmiņā ir daudz melno caurumu, viņa stāsta. «Grūti bija pieņemt to, ka nespēju runāt un staigāt, — slimnīcā mani iecēla ratiņkrēslā un veda uz fizioterapiju.» Sākumā smadzenes gluži vai kūpēja, nespējot aptvert, kā tas var būt — vēl pirms dažām dienām ķermenis darbojās kā pulkstenis, bet nu pat mazo pirkstiņu pakustināt nav iespējams. Tādos brīžos uzmācās panika, gribējās raudāt. Palīdzējusi «meditācija». Tā Aija dēvē pašas izdomātu paņēmienu slikto domu transformēšanai. «Domāju par labām lietām, par to, ko es varu un ar cītīgu darbu varēšu. Sliktajām domām smadzenēs neļāvu ieperināties. Ja tās atgriezās, mēģināju pārvērst labās.»

Aija neslēpj — ne vienmēr tas izdevās, bet viņa darīja atkal un atkal. Gluži kā mantru skaitīja: «Es atveseļošos, es atveseļošos, es atveseļošos.» Medicīnas personāls apliecinājis Aijas ceļa pareizību. Proti, ar zālēm un vingrinājumiem esot par maz. Jābūt arī motivācijai. Tad atveseļošanās noritēšot straujāk un rezultāts būs labāks. Tas Aijai jaunapgūto mantru lika skaitīt divreiz cītīgāk. Viņa arī apņēmīgi strādāja. Starp vai pēc dažādām procedūrām lika puzli no 500 gabaliņiem. Tas nekas, ka sākumā vispār nesaprata, kurš gabaliņš ar kuru savienojams. Sēžot gultā, centās stiepties, visu laiku atkārtojot: «Es atveseļošos, atveseļošos, atveseļošos.»

Cītīgajam darbam visai drīz bija augļi — Aija pamazām sāka runāt, vispirms vārdus, tad teikumus. Pati iemācījās tikt ratiņkrēslā. Tad sāka staigāt. Tiesa, ar kvadripoda — tāda kā spieķa ar četrām kājām — palīdzību. Grūtāk bijis iekustināt labo roku. Pirmkārt, daudz ko var izdarīt ar vienu roku, otrkārt, «rokai ir ļoti sarežģīts mehānisms». Galvenais vingrinājums, kuru veica Aija, — sēžot ar kreiso, spēcīgo roku satvēra labo, cēla aiz galvas un centās atliekties, cik tālu vien iespējams. Progress bija acīmredzams, bet trīs mēnešus pēc insulta labajā plecā sākās gļotsomiņas iekaisums — bursīts. Mežonīgas sāpes, roka pēkšņi vispār vairs nekustējās. «Tas bija grūts brīdis. Šķita — viss jau iet uz labo pusi, bet atkal bedre.» 

Tomēr Aija pārvarēja arī to. Viņa atceras — gan fizioterapeits, gan ergoterapeits mudinājuši nospraust mērķi tuvākajām divām nedēļām un tad censties to sasniegt. «It kā jau pareizi, bet mani tādi mazi mērķīši kā pakustināt pirkstiņu vai izdarīt ko tikpat niecīgu nemotivēja. Es teicu: gribu atveseļoties!» saka Aija. Viņa piebilst — vingrojusi visu laiku, bez jebkādām atlaidēm, jo «palaisties nedrīkstēja». Šobrīd, kad valsts apmaksāta terapija vairs nav pieejama, viņa par nodarbībām ar fizioterapeitu maksā pati. 

Pirmā uzvara

Vai Aija atceras dienu, kad beidzot šķita — atveseļošanās ir iespējama, sasniegta pirmā uzvara? Sākumā viņa iesaucas: «Kad es sāku staigāt!» Bet pēc tam kautrīgi piebilst: «Patiesībā nē, pirmais lielais solis bija atbrīvošanās no autiņbiksītēm. Pati spēju aiziet uz labierīcībām — lūk, tas bija sasniegums! Ļoti lēni, bet aizgāju. Biju tik laimīga.»

Otrā uzvara nāca, «kad man sāka kustēties pirksti». Aija saliec dūrē labās rokas pirkstus un atkal iztaisno. «Diemžēl pirkstus vēl simtprocentīgi nejūtu, impulss nav atgriezies. Bet es ticu, ka tas notiks.» Jau tas, ka pirksti vispār sākuši kustēties, viņasprāt, ir liels brīnums. «Kad tas notika, pa īstam noticēju, ka tiešām atveseļošos.» Speciālisti bieži teikuši — Aijai jācenšas pielāgoties jaunajai situācijai, jāmācās visu darīt ar kreiso roku. Viņa spītīgi atsakās. «Es atveseļošos un visu darīšu ar abām rokām!» Aija kaismīgi iesaucas.

Runājot par pārvarētajām grūtībām, viņa atzīst  — visgrūtāk tomēr gājis ar runāšanu. Acīmredzot insults smadzenēs noārdījis daudz atmiņas failu, tāpēc viss bija jāsāk no sākuma. Vispirms bija jāatceras vārdi. «Man rāda attēlu, uz kura ir bumbieris. Bet es nespēju atcerēties, kā to sauc! Es, kura skolā sacerējumus vienmēr rakstīja uz desmit ballēm!» iesaucas Aija. Lēnām, vārdu pa vārdam smadzenes tomēr sāka atcerēties. 

Producente pasmejas, paradoksāli, ka atmiņā saglabājies itin viss, kas attiecas uz darbu. Bet aizmirsušās pašas vienkāršākās lietas. Arī lasīt un koncentrēties uz lasāmo tekstu sākumā bijis grūti. «Joprojām — izlasu 30 lappuses un vairs nespēju.» Lasīt pie sevis esot nieks, bet lasīt balsī — lūk, tas esot īsts pārbaudījums. Te Aijai labs palīgs ir dzīvesbiedra Mārtiņa deviņgadīgais dēls Renārs. Kad viņš pirms dažiem gadiem apguva lasīšanu, abi vakaros lasīja pārmaiņus — vienu lapu viens, otru otrs. Toreiz Renāram klājās grūtāk, Aija, protams, lasīja labi. «Tagad esam mainītās lomās — Renārs lasa lieliski, bet es skaļi lasīt tikai mācos.» Vakarā pēc mūsu tikšanās abi lasīšot par Vinniju Pūku un viņa draugiem.

Spēlēt klavieres 

Diemžēl sabiedrībā joprojām ir pretrunīga attieksme pret citādo, to novērojusi arī Aija. Bijuši cilvēki, kas novilka: «Tik jauna un…» Producente uzsver — tā vietā savu sakāmo būtu labāk ievirzījuši pozitīvā gultnē: «Tik jauna, tātad ātrāk atveseļosies!»

Par laimi, daudz ir tādu, kas saka labus vārdus, vēlas palīdzēt. Lai piedodot tie, kuriem Aija to darīt neļauj. «To, ko spēju, gribu izdarīt pati, bez citu cilvēku palīdzības,» saka viņa. Slimība iemācījusi lūgt palīdzību, kad tas nepieciešams un par to nekautrēties. «Es nevaru sagriezt maizi, notīrīt burkānus vai kartupeļus.» Bet arī to Aija mācās. Ar labo, nevis ar kreiso roku, jo «es jau teicu, neadaptēšos, bet atveseļošos». 

Aija ir iemācījusies saņemt matus astē, bet joprojām nevar uzkrāsoties vai ielikt ausīs auskarus. Pirms Lielā Kristapa ceremonijas tos viņai ausīs ielicis Mārtiņš. «Tomēr daudz vairāk ir lietu, kuras varu,» viņa uzsver. Tad pasmejas un atzīstas — drusku jau paslinkojot arī. Tā vietā, lai trenētu labo roku, ātrāk un veiklāk sanāk ar kreiso. Bet tā darīt nedrīkstot, citādi labā aizmirsīšot, ka tai arī jāstrādā.

Aijas jaunākā apņemšanās ir mācīties spēlēt klavieres. Protams, ar abām rokām. Vēl jāsaliek Mārtiņa vecākā dēla dāvinātā puzle ar 1000 gabaliņiem. Un jāatjauno angļu valodas zināšanas, kas līdz insultam bija ļoti labas. «Varu skatīties filmas, lasīt angļu valodā. Visu saprotu, zinu vārdus, bet nevaru salikt teikumu.» Sākumā starptautiskie sadarbības partneri bijuši neizpratnē — kā tā, līdz šim taču lieliski sazinājušies. Bet tagad esot sapratuši situāciju un pieņem, ka Aijas sacīto latviešu valodā viņas kolēģi iztulko angliski. 

Taču arī šajā lietā producente ir apņēmības pilna — drīzumā dosies uz Berlīni, kur tiksies ar starptautiskajiem partneriem un mēģinās ar viņiem runāt angliski. Pati, bez tulku palīdzības. «Jaunu sparu man iedeva tas, ka Padomju džinsi saņēma Lielo Kristapu,» saka Aija. Viņas producentes karjerā tā jau bija piektā nacionālā kinobalva. Pirms tam Aija ilgi domājusi, doties uz ceremoniju vai ne. Bijušas bažas par to, kā spēs runāt. «Stresā man tas padodas grūtāk nekā ikdienā. Bet galu galā es runāju, un vēl no skatuves! Tā ir vēl viena uzvara!»

Šobrīd Aija ar kolēģiem jau plāno nākamā seriāla un vairāku filmu tapšanu. «Man patīk strādāt,» viņa uzsver. Tiesa, nu to darīšot daudz mierīgāk, rimtāk nekā pirms insulta. «Es atgriežos industrijā, viss būs kārtībā. Tikai jāiet uz priekšu!» Aija ir pārliecināta — nepaies ilgs laiks, un viņa atkal brauks ar velosipēdu, skries un peldēs. «Es atveseļošos!» viņa klusi nosaka atvadoties.