Kļūda vai slikts izpildījums?

Gribu pajautāt lasītājam – kā viņš justos, ja pie viņa namdurvīm pieklauvētu svešinieks un teiktu: “Laidiet iekšā, jo šajā namā pirms vairākām tūkstošgadēm dzīvoja mani senči un es būšu šeit saimnieks.”

Līdzīga situācija veidojusies ar Vecajā derībā pieminēto izredzēto tautu, mūsdienās – izraēļiem, kurus pirms vairāk nekā 2000 gadiem, vispirms asīrieši, vēlāk romiešu leģionāri padzina no dzimtajām vietām. Pārbaudījumu un grūtību pilns bijis žīdu tautas (nebaidos no šī nosaukuma, jo NKVD Latvijas okupācijas sākumā nosaukumu mainīja uz ebrejiem) atgriešanās vēsturiskajā pirmdzimtenē. Te nu gribu uzslavēt lietuviešus. Viņiem vārds “ebrejs ” ir svešs. Jā, par vienu lietu pasaule var pateikties Izredzēto tautai, proti par jūdaisma, t.i., likumu un tradīciju pārtapšanu kristietībā un islāmā.

Mūsdienu Izraēlas vēstures skaidrojumu būtu jāsāk ar ungāru izcelsmes austriešu žurnālista un dramaturga Teodora Hercla 1896. gadā izdoto brošūru Ebreju valsts. Tajā autors pamatoja žīdu valsts dibināšanu. Par šādas valsts izveidi senajās Izraēlas zemēs 1799. gadā jau bija domājis Napoleons. Arī Kārlis Markss ir savu artavu devis tautas pulcināšanā, izdodams 1862. gadā grāmatu Roma un Jeruzalame, kurā sludināja savu tautiešu valsts nepieciešamību. 1897. gada augustā Bāzelē sanāca cionistu I kongress. Pēc trīs dienu darba Teodors Hercls, kurš bija kļuvis par kustības līderi, savā dienasgrāmatā bija atstājis lakonisku ierakstu: “Bāzelē es nodibināju žīdu valsti. Varbūt pēc pieciem gadiem un noteikti pēc 50 gadiem visi to redzēs.” Pēc kongresa Herlcs devās uz Stambulu, lai risinātu praktiskas dabas jautājumus un tiktos ar Jerulazemes pārvaldītāju Osmaņu impērijas sultānu. Pēc 11 dienu gaidīšanas sultāns neizrādīja cieņu, un cionistu līderis atgriezās mājās bez rezultāta.

Pēc Pirmā pasaules kara Palestīna nonāca Lielbritānijas kontrolē, kura neizrādīja interesi Izraēlas valsts izveidē, pat traucēja izraēliešu atgriešanos pirmdzimtenē. Bagātie cionisti izveidoja vairākus fondus, lai tie, kas vēlējās apmesties Palestīnā, varētu no arābu feodāļiem atpirkt zemi. Bija apvidi, kur pat 60% zemes bija ieguvuši iebraucēji. Dažkārt vietās, kur arābi nevēlējās zemi pārdot, izraēļi ar spēku padzina zemes īpašniekus.

Arī PSRS izrādīja interesi izraēļu jautājuma sakārtošanā. Atcerēsimies, ka Krievijas impērijas laikā, tās teritorijā dzīvoja apmēram miljons izraēliešu. Mūsdienu ivrita tēvs Eliezers Ben Jehuda 1858. gadā dzimis Baltkrievijā. Viņa darba rezultātā tika nomainīts jidišs un citu reģionu dialekts. 1928. gadā Politbirojs pieņēma lēmumu par atļauju iebraukt 70 palestīniešiem. Iebraucēji tika nosūtīti uz savulaik Krievijas impērijas ķīniešiem atņemto Pieamūras Birobidžānas ebreju koloniju, lai attīstītu Tālo Austrumu teritoriju. 1934. gadā koloniju pārdēvēja  par ebreju nacionālo apgabalu. Sešu gadu laikā apgabalā iebrauca apmēram 19 tūkst. ebreju. Tiesa, divu gadu laikā teritoriju 11 tūkst. pameta bada dēļ. 1948. gadā apgabalā dzīvoja 30 tūkst. izraēliešu, patlaban – apmēram divi tūkstoši. Apmēram miljons jūdu no bijušās PSRS teritorijas devušies uz Izraēlu. Savā pareģojumā Herlcs bija diezgan precīzs.

1947. gada 2.aprīlī angļi Palestīnas administrēšanu nodod ANO. Britiem tā arī nebija izdevies izpildīt savulaik Tautu Savienības uzdevumu, par mājvietas rašanu izraēļiem.

Trīs nedēļas vēlāk ANO Ģenerālā asambleja skatīja jautājumu par Izraēlas valsts izveidi. 14. maijā ANO speciālā sesija izveidoja 11 valstu komisiju, kuras uzdevums bija izstrādāt priekšlikumus par jaunās valsts izveidi. Ar kaismīgu runu asamblejā uzstājās PSRS sūtnis ANO  Andrejs Gromiko, kurš uzsvēra, ka pa Eiropu klīst simtiem tūkstoši izraēļu, bez pajumtes un mājvietas. Pusgadu vēlāk – 1947. gada 11. novembrī – Ģenerālā asambleja ar rezolūciju Nr.181 pavēstīja, ka ir beidzies britu mandāts Palestīnā un tās teritorijā jāizveido divas valstis – Izraēlas un Palestīnas. Te galveno lomu nospēlēja tirāns Staļins. Varētu teikt, ka viņam bija piecas balsis. Bez PSRS vēl Baltkrievijas un Ukrainas, Čehoslovākijas un Polijas. Balsojums – 33 “par” rezolūciju, 13 “pret“. Ja nebūtu šo piecu balsu, netiktu nodrošinātas divas trešdaļas no 50 ANO dibinātājvalstīm un rezolūcija nebūtu stājusies spēkā. Šodien tikai var minēt Staļina rīcības motīvus. Viens no tiem – ieriebt angļiem un iedzīt ķīli amerikāņu un britu draudzībai, jo, kā zināms, pēdējie nebalsoja “par”.

Dieva izredzētā tauta savu neatkarību deklarēja 1948. gada 14. maijā. Apmēram 600 000 tūkstoši palestīniešu tika padzīti vai arī bija spiesti pamest savas teritorijas. 50. gadu beigās palestīnieši nelielās partizānu grupās sāka atgriezties savos ciemos. Slēptais karš starp abām pusēm turpinās līdz šai dienai. Palestīnas valsts tā arī palika neizveidota, lai gan tās pašpārvaldi ir atzinušas 137 valstis. Drīz vien Izraēla sev “pievienoja” daļu Palestīnai paredzētās teritorijas. Piecos Izraēlas karos Palestīnas valstij sākotnēji paredzētā teritorija sarukusi līdz 16%. No Sīrijas izraēļi atkarojuši Golanas augstienes, lai iegūtu dzeramo ūdeni. Tikai 1993. gadā Izraēla parakstīja vienošanos par autonomijas piešķiršanu palestīniešiem Gazas sektorā un Jordānas upes Rietumkrastā.

Jautājums: kas notiks ar Gazas sektora ziemeļdaļu? Pagājušajā nedēļā Izraēla izvirzījusi ultimātu (pret to iebilst ANO), ka civiliedzīvotājiem (viņu ir nepilns miljons) jāevakuējas uz dienviddaļu, lai varētu likvidēt Hamas.

Labais tonis prasa nosodīt teroristus no Hamas grupējuma. Tā vietā citēšu diplomātijas smagsvara, 100 gadus vecā Henrija Kisindžera teikto: “Tā bija rupja kļūda ielaist Eiropā tik daudz cilvēku ar pilnīgi atšķirīgu kultūru, reliģiju un pasaules redzējumu.” Domāju, ka daudz no teiktā var attiecināt uz izraēļu un palestīniešu attiecībām un ANO rīcību.

 

Autors ir bijušais pašvaldības darbinieks