Ko iesākt ar “netaisnīgajiem” Sadales tīkla tarifiem jeb “ķeriet zagli”

Sadales tīkla (ST) tarifi ir netaisnīgi. Punkts. Nekādi pierādījumi tam nav vajadzīgi (vismaz līdz šim neviens tos tā arī nav pacenties sniegt). Varam ķerties pie vainīgajiem. Tie pat nav jāmeklē, var uzreiz ķerties pie to sodīšanas, jo vainīgie publiski jau ir paziņoti –  sodīsim ST valdi, kura sagatavoja šo tarifu pieteikumu, un SPRK (regulatora) padomi, kura to apstiprināja – lai “asinis līst” un tauta gavilē! Priekškars. Aplausi. Šķiet, tāds īsumā ir to “apņēmīgo” politiķu plāns, kas nolēmuši nopelnīt sev dividendes no jezgas ap ST tarifiem. Bet kāds labums no tā būs pārējai Latvijas sabiedrībai?

Vai tāpēc ST pakalpojumi kļūs lētāki? Un kā tas ietekmēs ST tarifus? Sevišķi ilgtermiņā.

Cik velns ir melns?

Tikai ar skaļiem un apņēmīgiem paziņojumiem par netaisnīgiem vai nepamatotiem ST tarifiem, bez jebkāda (vai izdomāta) pamatojuma, protams, var nopelnīt zināmu popularitāti un tautas atzinību (uz kādu laiku), taču reālu labumu no tā Latvijas sabiedrība neiegūs.

Diemžēl joprojām neviens “taisnības cīnītājs” tā arī nav spējis sniegt reālos faktos balstītu pamatojumu saviem apgalvojumiem, labākajā gadījumā izraujot no konteksta atsevišķus faktus un interpretējot tos pēc savas sapratnes – bieži tik tālu sapinoties, ka pierādīts tiek tieši pretējais tam, ko vēlējās apgalvot. Uzskatāms piemērs tam ir Aleksandra Lielmeža raksts “Vai tiešām jaunie „Sadales tīkla” tarifi ir taisnīgāki un objektīvāki”?, kur autors uzskatāmi ar saviem datiem un aprēķiniem apliecina tieši to, ko ir vēlējies apšaubīt (skat. tālāk aprakstīto).

Lai arī šis ir viens no retajiem tarifu sāgas piemēriem, kad kāds tās dalībnieks vismaz ir pacenties savus apgalvojumus balstīt uz reāliem faktiem, pat piesaucot pareizus principus, pēc kuriem varētu pārliecināties par jauno ST tarifu pamatotību un pārbaudīt apšaubīto apgalvojumu patiesumu, tomēr tas nav izdarīts.

Patiesībā tas ir vienkārši labojams – nekas nav jāizgudro vai jāmēģina uzminēt, atliek vēlēties uzlūkot reālos “ciparus”.

Kā atrast patiesību?

Vispirms – no publiskās diskusijas ir redzams, ka joprojām nav pietiekami saprasta ST pakalpojuma būtība. Un tas pašos pamatos neļauj saprast un adekvāti vērtēt  jauno ST tarifu pamatotību.

Proti, ST pakalpojums nav elektroenerģijas pārdošana (ST nav tirgotājs). ST pakalpojums ir nodrošināt nepieciešamo infrastruktūru lietotājam (pieslēguma jaudu), lai elektroenerģijas tirgotājs varētu piegādāt tam vajadzīgo enerģiju.

Līdz šim bija saglabājusies ačgārna lietu kārtība, kad ST ieņēmumi lielā mērā bija atkarīgi tieši no patērētās elektrības apjoma, nevis no lietotājam uzturētās pieslēguma jaudas (pēc šīs loģikas daudzi “eksperti” turpina vērtēt jauno ST tarifu pamatotību – un nesaprot, “kāpēc tik liels ST rēķins, ja elektroenerģijas patēriņš ir mazs”). Arī augstāk pieminētajā rakstā tarifu korelācijas tiek meklētas, manipulējot ar elektroenerģijas patēriņa proporcijām.

Reāli ST pakalpojuma izmaksām nav gandrīz nekādas sakarības ar patērēto enerģijas apjomu – jo neatkarīgi no patēriņa apjoma ST ir jāuztur šis pieslēgums, pat ja tas netiek lietots. Un kādam šīs uzturēšanas izmaksas ir jānosedz. Tāda ir realitāte.

Pietuvinot tarifus realitātei

Jaunā ST tarifu struktūra paredz, ka vismaz puse (50%) no ST ieņēmumiem tiek veidoti caur šo fiksēto komponenti (kas tiek noteikta proporcionāli lietotāja pieslēguma jaudai), līdz ar to fiksētā komponente mums visiem pieaug, bet mainīgās komponentes īpatsvars samazinās.

Tāpēc tiem, kas tērēja maz, tagad rēķina pieaugums ir lielāks nekā vidējais ST tarifa pieaugums (jo būtiski pieaug maksājums par fiksēto komponenti, kas nav atkarīgs no enerģijas patēriņa). Tagad būs jāmaksā vismaz puse no sava pieslēguma izmaksām, pat ja tu to nelieto, jo ST pakalpojums (pieslēguma līnijas uzturēšana) tiek nodrošināts visu laiku neatkarīgi no patēriņa.

Daudziem tas šķiet netaisnīgi. Taču patiesībā ir tieši otrādi – tagad mums katram rēķinā apmaksājamā summa ir vairāk tuvināta mums sniegtā pakalpojuma izmaksām, kuru mēs saņemam no ST (skat. attēlu zemāk). Kas tieši šeit ir netaisnīgi?

Cik pamatotas/taisnīgas ir tarifu izmaiņas?

Diemžēl tieši tāpēc, ka jaunie ST tarifi ir tuvināti reālajām ST pakalpojuma izmaksām, mājsaimniecībām sanāk tik liels pieaugums (jo sevišķi tām, kurām ir mazs elektroenerģijas patēriņš), jo mājsaimniecības savas pieslēguma jaudas parasti izmanto neefektīvāk kā uzņēmumi.

Šeit ir uzskatāmi atspoguļoti dati, kas ļauj par to pārliecināties – atliek tikai salīdzināt mājsaimniecību maksājumu īpatsvaru ar tām paredzēto pieslēguma jaudu īpatsvaru (attiecīgajā sprieguma pakāpē) – 99% visu mājsaimniecību ir pieslēgtas pie zemākās sprieguma pakāpes.

Dati uzskatāmi parāda, ka jaunie ST tarifi ir  “taisnīgāk un objektīvāk noteikti”, lai arī cik tas skanētu neticami un kādam nepatiktu.

Proti, uzskatāmi varam redzēt, ka maksājumu proporcija jaunajos ST tarifos ir atbilstošāka rezervēto pieslēgumu jaudas proporcijai (kas nosaka reālās ST pakalpojuma izmaksas), nekā tas bija iepriekš.

Taču pat pie šīs proporcijas ienākumu īpatsvars no mājsaimniecībām joprojām ir mazāks par mājsaimniecībām rezervēto pieslēguma jaudas īpatsvaru – tas nozīmē, ka ienākumi no mājsaimniecībām joprojām vēl nenosedz tiem sniegtā pakalpojuma izdevumus!

Ja iepriekšējos ST tarifos attiecīgajā sprieguma pakāpē mājsaimniecībām bija rezervēti 81% no visas pieslēgumu jaudas, bet mājsaimniecību veiktie maksājumi sastādīja tikai 56% no ST ieņēmumiem (attiecīgā sprieguma pakāpē), tad jaunajos ST tarifos mājsaimniecību maksājumu apjoms sastādīs 68%, bet mājsaimniecībām rezervētās pieslēguma jaudas īpatsvars sastādīs 77% (attiecīgajā sprieguma pakāpē) – tātad tik tiešām “jaunie ST tarifi ir ekonomiski taisnīgāki un objektīvāk atspoguļo lietotājam tam sniegtā pakalpojuma izmaksas“…

Būtiski uzsvērt – šeit runājam par ekonomisko pamatotību, kura ir jāņem vērā, nosakot tarifa apmēru. Pavisam cita lieta ir – cik šie tarifi ir sociāli taisnīgi.

Vai “ekonomiski pamatots” nozīmē “sociāli taisnīgs”?

Otrs fundamentāli svarīgs aspekts, kas rada augsni pārpratumiem un sašutumam: tiek nepareizi piemēroti un jaukti kopā divi dažādi kritēriji – ekonomiskais un sociālais.

Ir fundamentāli principi, kas ir jāievēro, sagatavojot un vērtējot tarifus. Likums skaidri nosaka, ka “tarifi nosakāmi tādā apmērā, lai lietotāju izdarītie tarifu maksājumi segtu ekonomiski pamatotas sabiedrisko pakalpojumu izmaksas un nodrošinātu sabiedrisko pakalpojumu rentabilitāti“. (Likums “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”, 20.pants)

Tātad tarifiem ir jābūt veidotiem un noteiktiem, balstoties uz ekonomiski pamatotām pakalpojuma sniegšanas izmaksām.

Pēc tam, kad tarifi ir noteikti, balstoties uz ekonomiski pamatotām pakalpojuma sniegšanas izmaksām, nākamais solis ir vērtēt, cik šie tarifi ir sociāli taisnīgi. Un nepieciešamības gadījumā piemērot atbalsta mehānismus, lai šī pakalpojuma sniegšana mūsu valstī tiktu īstenota ne tikai ekonomiski pamatoti, bet arī sociāli atbildīgi.

Un tā jau ir politikas veidotāju funkcija un pienākums. Nevis Sadales tīklu vai regulatora. To nosaka likums.

Tāpēc absurdi un amizanti skan politiķu izteiktie pārmetumi augstākminētajām institūcijām par tarifu noteikšanu, kuri nav sociāli akceptējami, jo tieši politiķi ir tie, kuru uzdevums ir nodrošināt pasākumus (atbalstu), lai maksa par šiem pakalpojumiem būtu sociāli taisnīga. Pieprasīt to no regulatora vai  Sadales tīkla nozīmē demonstrēt savu nekompetenci ne tikai attiecībā uz tarifu noteikšanu, bet arī uz saviem pienākumiem. Nekas labs no tā nevar sanākt.

Ko darīt?

Atbildīga un kompetenta politiķu rīcība būtu, nevis populistiski aurot par netaisnīgajiem tarifiem un draudēt ar izrēķināšanos tiem, kas tos pieņēmuši (nez, kā tas reāli palīdzēs samazināt pakalpojuma izmaksas?), bet gan vispirms pārliecināties par apstiprināto tarifu pamatotību un sociālā taisnīguma nodrošināšanai piedāvāt atbilstošus atbalsta mehānismus konkrētām lietotāju grupām. Rūpes par tautu nav tikai publisks šovs.

Ja tiešām pierādīsies, ka tarifi nav noteikti atbilstoši, tad ir pamatoti vērtēt arī attiecīgo amatpersonu atbildību. Taču zinot, kā tiek īstenota tarifu vērtēšanas procedūra, šādai iespējamībai ir visnotaļ maza varbūtība, ja vien regulators joprojām veic savus pienākumus tikpat atbildīgi un kompetenti kā agrāk. Pagaidām nekādu pamatojumu savām šaubām par to neviens nav spējis uzrādīt.

Taču bez “asins nolaišanas” un naudas dalīšanas atbildīgiem un rīcībspējīgiem politiķiem ir vēl citi darāmi darbi, kas tiešām būtiski var ietekmēt tarifu slogu Latvijas iedzīvotājiem nākotnē.

Pirmkārt, enerģētikas stratēģija  –  skaidrs, ilgtspējīgs ietvars, lai tīklu operatori varētu īstenot maksimāli efektīvu, pārdomātu un politiķu plāniem (“zaļā kursa”)  atbilstošu infrastruktūras attīstību. Nu nemēdz būt vienlaicīgi maksimāli droši, “zaļi” un lēti risinājumi. Dārgi gan! Un par visu kādam būs jāmaksā.

Otrkārt, nodrošināt efektīvu Eiropas fondu un atbalsta programmu apguvi, vispirms jau nodrošinot pieeju tiem, laikus, pareizi ieprogrammējot to izmantošanu un izveidojot tam nepieciešamo normatīvo vidi un atbilstošu, nepārbirokratizētu uzraudzības procedūru. Pašlaik tas nenotiek! Piemēram, Latvijai iedotie 120 miljoni eiro tīkla attīstībai no RePower fonda ir “uzkārušies” un drīz Latvija tos var pazaudēt, jo noteikumu projekti joprojām klejo pa varas gaiteņiem. Ja, kas – tā ir summa, kas aizvietos (vai neaizvietos!) Latvijas lietotāju tarifa maksājumus gandrīz divreiz lielākā apmērā, kā jaunais ST tarifu pieauguma apjoms (65 miljoni eiro)…

Kā pozitīva iezīme ir aizsargātā lietotāja atbalsta palielināšana, ko ir iniciējusi Klimata un enerģētikas ministrija (KEM). Cerams, ka noteikumu projekts “neuzkārsies” jaunās varas gaiteņos, un drīz mēs ieraudzīsim risinājumu, kā valsts sakarīgi un tēmēti palīdzēs tiem, kam šodien ir visgrūtāk, nevis tiem, kas prot visskaļāk sevi eksponēt publiskajā telpā.

Nedaudz par odiem un ziloņiem

Ja politiķiem tiešām rūp samazināt Latvijas lietotājiem esošo ST tarifu slogu, nevis tikai taisīt šovu, tad tieši viņi to tagad var izdarīt, nodrošinot esošajā elektroenerģijas tirgus modeļa ietvarā (kuru paši izveidoja) iespēju sadales tīklu un pārvades tīklu operatoriem nopirkt tehnoloģiskajam patēriņam paredzēto elektroenerģiju no Latvenergo par līguma cenu, kas būtu tuvināta pašizmaksai, nevis tirgus cenai.

Šajā gadījumā (attiecībā uz tīklu operatoriem, kas nav elektroenerģijas tirgus dalībnieki) tas ir likumīgi iespējams, nepārkāpjot Eiropas noteikto tirgus regulējumu – atliek tikai dot uzdevumu Latvenergo sagatavot šādu piedāvājumu, bet AST un ST veikt šādu iepirkumu.

Politiķu izveidotajā elektroenerģijas tirgus ietvarā ne Latvenergo, ne AST, ne ST paši nevar to izdarīt – ja uzņēmuma īpašnieks nedot uzņēmuma vadībai šādu uzdevumu.

Tehnoloģiskajam patēriņam paredzētās elektroenerģijas iepirkuma izdevumi veidoja būtisku tarifa pieauguma sastāvdaļu gan sadales tīkla, gan pārvades tīkla tarifā:

Savukārt daudz piesauktais uzņēmuma vadības atalgojums sastāda tik niecīgu īpatsvaru kopējās ST izmaksās, ka, pat atstājot vadību vispār bez atalgojuma, izmaiņas savos ST rēķinos mēs nepamanītu:

Ir saprotams sašutums par jaunajiem ST tarifiem, taču mums visiem būtu vērts beidzot aizdomāties, uz ko šajā situācijā to būtu pamatoti vērst – uz Sadales tīkliem, regulatoru, politiķiem vai varbūt pašiem uz sevi – par to, kā esam ļāvuši pārvaldīt un attīstīt savu valsti, par ko tagad pašiem arī nākas maksāt?

Tiem, kas gatavi pārdomām, Baltijas tīklu operatoru darbības salīdzinājums:

Vairāk par sāgu ap jaunajiem  ST tarifiem  – skat. šeit.

 

Autors ir Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors