Karjeras izvēli ietekmē dažādi aspekti – gan cilvēka personība, gan īpašības, gan mērķi un vēlmes. Katram no mums mērķi var atšķirties. Mani vienmēr ir interesējusi apkārtējā pasaule, tāpēc zinātne mani pievilka.
Zinātkāre kā stimuls
Pasaulē vienmēr ir kāds izaicinājums, neatbildēti jautājumi un iespēja mācīties. Tāpēc izvēlējos veidot karjeru zinātnē. Turklāt tā ir iespēja sniegt savu pienesumu sabiedrībai.
Zinātne mūsu ikdienu ietekmē tik daudzos veidos, ka to pat nav iespējams aprakstīt vienā rakstā. Tā ietekmē to, kā mēs domājam un rūpējamies par savu veselību, kādas tehnoloģijas lietojam, kādas ķīmiskās vielas izmantojam bateriju ražošanā. Zinātne ir vajadzīga, lai atrisinātu problēmas, uzlabotu savu un sabiedrības ikdienu. Tas uz mani vienmēr atstājis lielu iespaidu. Turklāt mēs nekad nezinām, kurš atklājums un kā mūs ietekmēs. Bieži vien visnozīmīgākie atklājumi ir pārsteigums gan sabiedrībai, gan pašiem zinātniekiem. Tāpēc es izvēlējos karjeru zinātnē – par spīti cilvēku pieņēmumiem, zinātnieka ikdiena ir aizraujoša, daudzveidīga un reizēm neprognozējama.
Svarīga stresa noturība
Apsverot karjeru zinātnē, līdzīgi kā ar citām profesijām, jāpadomā, vai tā ir piemērotākā izvēle. Bez zinātkāres cilvēkam, manuprāt, nepieciešama arī laba stresa noturība un spēja komunicēt, sarunāties ar citiem. Zinātnē vislielākā enerģija jāiegulda, lai atbildētu uz neskaitāmiem grūtiem un iepriekš neatbildētiem jautājumiem.
Turklāt sarežģījumi var sākties arī tad, kad atbilde uz izvirzīto jautājumu ir pārsteidzoša vai negaidīta. Reizēm to ir ļoti grūti pieņemt. It īpaši tad, ja pēc ilgstošas izpētes liekas, ka tēma ir izprasta, taču beigu beigās rezultāts ir pretējs tam, kas sākotnēji prognozēts. Tādos brīžos vajadzīga liela noturība, lai neatmestu pētījumiem ar roku, bet turpinātu meklēt atbildes. Neveiksmes nedrīkst uztvert personīgi. Tāpēc tā ir zinātne – mēs to pētām, jo nesaprotam.
Otra zinātniekam ļoti vajadzīga īpašība ir komunikācijas prasmes un sadarbība ar citiem. Zinātne nav vientuļš darbs. Tajā ir ļoti daudz jārunā ar citiem cilvēkiem – gan zinātniekiem, gan sabiedrību, jo tā mēs varam visvairāk iemācīties.
Jaunajiem vietu netrūkst
Zinātnē ir plašas izaugsmes iespējas. Jo vairāk darbojos šajā nozarē, jo vairāk to apzinos. Zinātnieks vai kāds, kurš sevi grib saukt par zinātnieku, var atrast vēlamo nišu. Turklāt zinātnisko karjeru var attīstīt tā, kā pašam gribas – strādājot laboratorijā, birojā, universitātē, uzņēmumā vai slimnīcā, pētot vēsturi, tehnoloģijas, cilvēkus vai jebkuru citu tēmu. Zinātnieka profesija ir ļoti daudzpusīga, un šajā karjerā vienmēr ir jauni uzdevumi. Svarīgākais ir saredzēt iespējas un nekavēties tās izmantot.
Jauno speciālistu trūkums ir jūtams vairākās specialitātēs. No kolēģiem dažādās konferencēs vai sarunās dzirdams, ka arvien mazāk cilvēku ir gatavi strādāt un pabeigt doktorantūru. Tas rada zināmu trūkumu gan zinātnei, gan sabiedrībai, jo darbs dažādu ideju attīstīšanā kļūst lēnāks.
Jāmācās atzīt kļūdas
Sabiedrības un zinātnes mijiedarbību labi parādīja pandēmija, sniedzot cilvēkiem detalizētāku ieskatu zinātnieku ikdienā. Mēs bieži vien pētām kādu jautājumu, atrodam uz to atbildi, bet, turpinot pētīt, saprotam, ka šī atbilde nav precīza vai vēl vairāk – ir nepareiza. Tā bija ar vakcīnām un mūsu izpratni par Covid-19 vīrusu – par to, kas tas ir, kā izplatās un kā to ārstēt. Zinātne nepārtraukti attīstās, mēs uzzinām vairāk, bet tas nozīmē, ka brīžiem nākas atzīt savas kļūdas vai neprecizitātes. Šādos gadījumos ir svarīga sabiedrības izpratne par zinātnieku darbu. Gan zinātniekiem, gan sabiedrībai jāapzinās un jāpieņem, ka pētniecībā var pienākt brīdis, kad jāatzīst – iepriekšējais pieņēmums bijis kļūdains.
Aizvadītajā V Pasaules latviešu zinātnieku kongresā no dažādu nozaru zinātniekiem un jomas speciālistiem izskanēja vairākas atziņas par zinātnes attīstību un konkurētspēju, nozīmīgākā no tām – ir jāveido ciešāka sadarbība starp zinātni un industriju.
Anna Kļučņika ir gēnu rediģēšanas un molekulārās bioloģijas zinātniece.
Pagaidām nav neviena komentāra