Nedaudz mazāk nekā viena piektdaļa jeb 17,1% – par tik sieviešu algas Latvijā ir zemākas nekā vīriešu, atklāj Centrālās statistikas pārvaldes provizoriskais datu aprēķins. Šī realitāte gadu no gada, lai arī nedaudz svārstīga, tomēr ierindo mūs starp nevienlīdzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā (ES). Zemākas algas nozīmē arī zemākas pensijas un ietekmē sieviešu iespējas būt finansiāli neatkarīgām.
Ja 2021.gadā situācija nedaudz uzlabojās, tad pērn atkal esam atkrituši soli atpakaļ.
Pagājušajā gadā stundas vidējā bruto darba samaksas atšķirība starp dzimumiem bija 17,1%, kas ir pieaugums par 2,5 procentpunktiem, salīdzinot ar 2021.gadu, kad tā bija 14,6%. Jāņem vērā, ka 2021.gada uzlabojums iepretim iepriekšējiem gadiem lielā mērā bija saistīts ar ekonomikas stimulāciju Covid-19 pandēmijas laikā, tādēļ situācijas pasliktināšanās, kas atklājas 2022.gada datos, diemžēl nav pārsteigums.
Finanšu pratībā atšķirības nav
Iemesli sieviešu un vīriešu vidējā stundas atalgojuma atšķirībām ir vairāki un visnotaļ dažādi, tādēļ šo to nav iespējams raksturot tikai kā “nevienlīdzīga samaksa par vienlīdzīgu darbu”. Sievietes biežāk strādā nepilnu darba laiku, ietur pārtraukumus karjerā, lai uzņemtos rūpes par bērniem vai ģimenes senioriem, nereti ir mazāk atalgotas vadītāju amatos. Kopumā sieviešu īpatsvars ir augsts zema atalgojuma nozarēs, liecina Eiropas Parlamenta apkopotā informācija.
Vienlaikus redzam, ka finanšu pratības līmenis abu dzimumu vidū Latvijā ir līdzīgs – jaunākais Latvijas Bankas (LB) finanšu pratības indekss rāda, ka sieviešu un vīriešu finanšu pratība ir aptuveni vienā līmenī – 12,2 no 20 maksimālajiem punktiem sievietēm un 12,1 punkts vīriešiem.
Pētījums atklāj, ka sievietēm lielākas problēmas sagādā pēkšņu finansiālu satricinājumu risināšana.
Proti, ja šobrīd būtu jāsaskaras ar būtiskiem izdevumiem, kas ir līdzvērtīgi mēneša ienākumiem, neaizņemoties naudu vai nelūdzot palīdzību ģimenei un draugiem, šos izdevumus nespētu segt 43% sieviešu iepretim 34% vīriešu. Tātad arī finanšu drošības spilvens, vērtējot dzimumu situāciju, ir atšķirīgs. Pētījuma rezultāti spilgti ilustrē, ka runa nav par neprasmi rīkoties ar naudu. Te ir nevienlīdzīga starta līnija, kas atstāj ilgtermiņa ietekmi.
Plaisa pensijā
Par spīti nevienlīdzībai ienākumos, sievietes uzkrājumu veidošanai pievēršas gandrīz tikpat bieži kā vīrieši. Skaidru naudu uzkrāj 34% sieviešu un tikpat daudz vīriešu, savukārt naudu krājkontā vai norēķinu kontā vīrieši krāj biežāk – 40% vīriešu un 34% sieviešu. Saskaņā ar mūsu aptaujas datiem summu, kas lielāka par 50 eiro mēnesī, ieguldījumos novirza 34% vīriešu un par 10 procentpunktiem mazāk sieviešu – 24%. Arī pensiju 3.līmeņa dati paver līdzīgu ainu – vidējā iemaksa uzkrājumā sievietēm ir 40 eiro, par 25% jeb 10 eiro mazāk nekā vidējā iemaksa, ko pensiju uzkrājumos iemaksā vīrieši – 50 eiro.
Iespēja veidot uzkrājumus nav stāsts tikai par drošības spilvena izveidi tuvākajai nākotnei, bet arī par iztiku vecumdienās.
Tā kā atalgojums un darba stāžs tiešā veidā ietekmē pensijas apmēru, plaisa atalgojumā tagad nozīmē plaisu nākotnes pensijās. Viens no veidiem, kā pašas varam mēģināt šo plaisu aizvērt, ir individuālie uzkrājumi. Mūsu dati atklāj, ka sievietes uzkrājuma veidošanai pensiju 3.līmenī aktīvāk pievēršas pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas, turpretim vīrieši uzkrājuma veidošanu biežāk sāk jau pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas. Te svarīgi izcelt, ka ilgtermiņa uzkrājumu, tostarp pensiju 3.līmenī, lielākais draugs ir laiks. Proti, ir lieliski, ja krāšanai var atlicināt 10% no tagadnes ienākumiem, taču, ja tas nav iespējams, jāatceras, ka arī ar mazu, bet regulāru līdzekļu novirzīšanu uzkrājumos ilgtermiņā – desmitgadēs – var sakrāt vērā ņemamu summu. Tātad, jo ātrāk sākam krāt, jo lielāku uzkrājumu izveidosim.
Te var rasties sajūta, ka ieejam apburtajā lokā – lai vecumdienās nodrošinātu līdzvērtīgu dzīvesveidu ierastajam, ir jākrāj, bet, visticamāk, no mazāka atalgojuma uzkrājumos novirzītā summa arī būs mazāka. Tādēļ jārunā par darba devēju sociālo atbildību.
Darba devēja atbildība
Atalgojumu nevienlīdzību nevar reducēt tikai līdz ‘’nevienlīdzīga samaksa par vienlīdzīgu darbu’’, tas nenozīmē, ka darba devēji uz šo problēmu var pilnībā pievērt acis. Nereti mums šķiet, ka viena cilvēka pareizs solis nespēj mainīt pasauli, taču šis noteikti nav tas gadījums. Jebkuram darba devējam, patiesībā jebkuram komandas vadītājam ir iespēja iestāties par to, lai viņa uzņēmumā, nodaļā, komandā atalgojums būtu taisnīgs, ar objektīvi pamatojamām atšķirībām. Turklāt paralēli darba devējiem ir iespēja parūpēties par savu darbinieku finansiālo drošību, veidojot uzkrājumus viņu nākotnei dzīvības apdrošināšanā vai pensiju 3.līmenī.
Algoritms ir nepielūdzami vienkāršs – jo mazāks atalgojums patlaban, jo mazāka nākotnes pensija. Taču mūsu spēkos ir to mainīt, gan esot atbildīgiem darba devējiem, gan iestājoties par kolēģiem, gan pašiem parūpējoties par savu nākotni.
Anna Dovbiša ir SEB atklātā pensiju fonda valdes priekšsēdētāja.
Pagaidām nav neviena komentāra