Valdes locekļu mantiskā atbildība – laulības līguma iespējas ir ierobežotas

Attīstoties uzņēmējdarbībai, aizvien aktuālāks kļūst jautājums par kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļu atbildību par vadītajai sabiedrībai nodarītiem zaudējumiem. Šajā jomā ir izveidojusies stabila tiesu prakse, tā turpina attīstīties, tāpēc ir vērts tuvāk iepazīt valdes locekļiem aktuālas situācijas, kas skar laulāto mantiskās attiecības un piedziņas iespējas šādos gadījumos. Piemēram, situācijas, kad kreditori var vērst piedziņu arī uz mantu, kas pieder valdes locekļa laulātajam, un mantu, kuru valdes loceklis ir atsavinājis (nodevis) savam laulātajam, bērniem vai citām personām.

Komerclikums paredz valdes locekļu solidāru atbildību par viņu rīcības rezultātā sabiedrībai nodarītiem zaudējumiem. Vainai zaudējumu nodarīšanā nav nozīmes, jo valdes locekļi ir atbrīvojami no atbildības tikai divos gadījumos. Pirmkārt, kad ir rīkojušies kā krietni un rūpīgi saimnieki; otrkārt, kad valdes locekļi rīkojas labā ticībā dalībnieku sapulces likumīga lēmuma ietvaros.

Uzņēmuma vadīšana un biznesa lēmumu pieņemšana vienmēr ir saistīta ar risku, tāpēc ir saprotama valdes locekļu vēlme sagatavoties situācijai, kad pret viņiem varētu tikt izvirzītas prasības par zaudējumu atlīdzināšanu. Vairumā gadījumu valdes locekļu vēlme ir nodrošināties, lai prasību apmierināšanas gadījumā piedziņu nevarētu vērst pret valdes locekļa mantu, kā arī mantu, kas pieder valdes locekļa laulātajam.

Laulāto manta – tiesiskais regulējums

Lai labāk izprastu, kādos gadījumos var vērst piedziņu uz valdes locekļa daļu laulāto kopmantā un pat mantu, kas reģistrēta uz valdes locekļa laulātā vārda, ir vērts īsi apskatīt laulāto mantisko attiecību tiesisko regulējumu un attiecīgo tiesu praksi. Civillikums paredz divu veidu laulāto mantiskās attiecības: likumiskās, kad mantas piederību nosaka likums; un līgumiskās, kad mantas piederība tiek noteikta atbilstoši laulības līguma noteikumiem.

Likumisko mantisku attiecību gadījumā Civillikums nosaka pamatprincipu, – viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta. Šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās. Likums paredz, ka katrs laulātais patur mantu, kas piederējusi viņam pirms laulības, kā arī nosaka, kāda manta ir atzīstama par katra laulātā atsevišķo mantu. Likumā īpaši noteikts, ka tas, ka nekustamais īpašums ir viena laulātā atsevišķa manta, ir jāieraksta zemesgrāmatā.

Līgumisko mantisku attiecību gadījumā savas mantiskās attiecības laulātie nosaka ar laulības līgumu, kuru var noslēgt kā pirms, tā arī pēc laulības noslēgšanas. Ar laulības līgumu laulātie var noteikt visas laulāto mantas šķirtību vai kopību.

Piedziņas vēršanas kontekstā būtiski ir tas, ka likums nosaka, – laulības līguma noteikumi, kas aprobežo trešās personas iegūtas tiesības uz laulāto matu, šīs trešās personas nesaista. Attiecībā uz laulāto mantas sadali vai mantas piederības maiņu likumā īpaši noteikts, ka tas neatņem laulāto kreditoriem viņu tiesības un trešo personu iegūtās tiesības paliek spēkā.

Piedziņas vēršana, ja nav noslēgts laulības līgums

Attiecībā uz nekustamo īpašumu Civillikuma 994. pantā ir nostiprināts pamatprincips, ka par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemes grāmatās. Tiesu prakse, kas pastāvēja līdz 2020. gada pavasarim, uzskatīja šo prezumpciju par dominējošu. Proti, tika atzīts – ja zemesgrāmatā nav ierakstīts piemetinājums par laulāto mantas kopību, minētais īpašums ir atzīstams par zemesgrāmatā ierakstītā laulātā īpašumu arī tad, ja zemesgrāmatā nav ierakstīts piemetinājums par to, ka īpašums ir laulātā atsevišķa manta.

Līdz ar to valdes loceklis, kura laulības laikā iegūtais nekustamais īpašums bija ierakstīts uz otrā laulātā vārda bez piemetinājuma par laulāto mantas kopību, varēja paļauties, ka gadījumā, ja pret viņu tiek vērsta piedziņa zaudējumu atlīdzināšanai, uz šo nekustamo īpašumu piedziņa vērsta netiks.

Situācija kardināli mainījās 2020. gada 29. aprīlī, kad Senāta Civillietu departaments pieņēma lēmumu lietā Nr. SKC-107/2020, kur tika risināts strīds par piedziņas vēršanu uz parādnieka (laulātā) daļu nekustamajā īpašumā, – šis īpašums tika iegūts laulības laikā, bet zemesgrāmatā reģistrēts uz otrā laulātā vārda. Senāts norādīja, ka Civillikuma 994. panta pirmā daļa nav piemērojama atrauti no Civillikuma noteikumiem par laulāto likumiskajām mantiskajām attiecībām, kas paredz atkāpi no vispārīgajiem noteikumiem par īpašuma tiesībām. Tādēļ, ja manta nav atzīstama par atsevišķu mantu uz likuma pamata (piemēram, dāvana), un zemesgrāmatā nav izdarīts ieraksts  par atsevišķo mantu, trešās personas, it sevišķi kreditori, var pamatoti uzskatīt, ka nekustamais īpašums pieder laulāto kopīgajai mantai laulāto likumiskajās mantiskajās attiecībās.

Vēršot piedziņu uz parādnieka daļu laulāto kopmantā, šaubu gadījumā prezumējama ½ domājamās daļas no nekustamā īpašuma, kas atbilst parādnieka daļai laulāto kopīgajā mantā bez tās sadalīšanas.

No minētā Senāta sprieduma var izdarīt vairākus secinājumus. Pirmkārt, laulāto likumiskajās mantiskajās attiecībās laulības laikā par atlīdzību iegūtajai mantai ir piemērojama laulāto mantas kopības prezumpcija, kamēr likumā noteiktajā kārtībā nav pierādīts pretējais. Otrkārt, šāda prezumpcija attiecas arī uz nekustamo īpašumu, kas ierakstīts zemesgrāmatā uz viena laulātā vārda bez ieraksta par atsevišķas mantas statusu. Treškārt, laulāto kreditori var paļauties uz šo prezumpciju.

Pirmās instances un apelācijas instances tiesas, izskatot lietas, kurās tiek risināts jautājums par piedziņas no viena laulātā vēršanu uz otrā laulātā mantu, ieskaitot nekustamo īpašumu, līdz šim konsekventi atzinušas par laulāto kopmantu tādu mantu, kas iegūta laulības laikā, un kas neatbilst likuma noteikumiem par atsevišķas mantas statusu. Ievērojot minēto, valdes locekļiem jārēķinās, ka piedziņa var tikt vērsta arī uz tādu laulības laikā iegūto mantu, kas reģistrēta uz otrā laulātā vārda, ja šī manta pēc likuma nav atzīstama par laulātā atsevišķo mantu.

Piedziņas vēršana, ja ir noslēgts laulības līgums

Ja laulības līgumā tiek noteikta visas laulāto mantas šķirtība, katrs laulātais ne vien patur viņam pirms laulības piederējušo mantu, bet arī laulības laikā var to patstāvīgi iegūt, lietot un ar to rīkoties neatkarīgi no otra laulātā. Laulāto mantas šķirtības gadījumā par saviem parādiem katrs laulātais atbild ar savu mantu.

Ja laulības līgumā noteikta laulāto mantas kopība, manta, kas laulātajiem piederējusi pirms laulības, kā arī laulības laikā iegūtā manta (izņemot mantu, kuru laulības līgumā laulātie noteikuši par katra atsevišķo mantu) tiek apvienota vienā kopīgā nedalāmā masā, kura laulības laikā nepieder nevienam laulātajam atsevišķā daļā.

Arī laulāto mantas kopības gadījumā likums regulē laulāto atbildību par savām saistībām. Par zaudējumiem, kurus valdes loceklis ir nodarījis viņa vadītajam uzņēmumam, valdes loceklis atbildēs vispirms ar savu atsevišķo mantu, bet, ja tās nepietiek, arī ar mantas kopībā ietilpstošo mantu.

Laulības līguma noslēgšana par laulāto mantas šķirtību varētu likties labs un relatīvi vienkāršs risinājums, lai pasargātu laulības laikā iegūto mantu no iespējamās piedziņas vēršanas uz to. Taču pirms izvēlēties šādu risinājumu ir vērts apsvērt sekojošo.

Laulības līgums pēc savas būtības neatšķiras no citiem līgumiem. Tāpēc uz to ir attiecināmi vispārīgie noteikumi par tiesisko darījumu un līguma tiesiskumu un saistošo spēku. Līguma neatbilstības var kalpot par pamatu laulības līguma apstrīdēšanai un atzīšanai par spēkā neesošu pilnībā vai daļā (īpaši tas attiecas uz laulības līgumiem, kura noslēgšanas vienīgais mērķis ir trešo personu un kreditoru likumīgo interešu apiešana).

Jāņem vērā, ka attiecībā uz laulības līgumiem Civillikums paredz papildus noteikumus, kas kalpo trešo personu, un īpaši laulāto kreditoru, interešu un tiesību aizsardzībai. Piemēram, Civillikuma 115. panta trešā daļa nosaka, ka laulības līguma noteikumi, kas aprobežo trešo personu iegūtās tiesības uz laulāto mantu, šīs trešās personas nesaista. Likums aizsargā trešo personu un laulāto kreditoru tiesības, kas iegūtas līdz laulības līguma noslēgšanai.

Šāda Civillikuma noteikumu iztulkošana ir nostiprināta judikatūrā. Senāta Civillietu departaments 2009. gada 28. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-37/2009 norādījis, ka laulāto mantas sadalīšana neatņem laulāto kreditoriem viņu tiesības, bet trešo personu iegūtās tiesības paliek spēkā. Laulības līguma noteikumi, kas aprobežo trešo personu iegūtās tiesības uz laulāto mantu, šīs trešās personas nesaista. Senāts norādījis, ka nav izslēgts, ka laulības līgumi tiek slēgti nolūkā aprobežot trešo personu iespējamās tiesības. Neskatoties uz līguma noteikumiem, trešās personas var realizēt savas tiesības uz mantas piedziņu. Un nav svarīgi, vai laulātie šādu līgumu ir slēguši ar nodomu ierobežot, mazināt kādas trešās personas tiesības, vai arī tie rīkojušies bez šāda nodoma.

No minētā secināms, ka valdes locekļa kreditori, kuri ir ieguvuši prasījumus pret valdes locekli pirms laulības līguma noslēgšanas, varēs vērst piedziņu uz valdes locekļa mantu, kas piederēja viņam pirms laulības līguma noslēgšanas, jo atbilstoši likumam laulības līguma noteikumi nevar ierobežot laulāto kreditoru tiesības.

Līdz ar to laulības līguma noslēgšana pēc tam, kad komercsabiedrībai vai kādai citai personai pret valdes locekli ir radušies prasījumi, nevarēs pasargāt no piedziņas vēršanas tādu valdes locekļa mantu, kura ar laulības līgumu tiks nodota otrā laulātā īpašumā. Protams, ka šāda piedziņas vēršana nenotiks automātiski, jo formāli manta valdes loceklim nepiederēs, taču valdes locekļa kreditors varēs celt tiesā prasību par piedziņas vēršanu uz šādu mantu, neapstrīdot pašu laulības līgumu. Tiesu prakse apliecina, ka šādas prasības tiek apmierinātas diezgan bieži.

Ja laulības līguma noslēgšanas brīdī pret valdes locekli nekādi prasījumi vēl nebūs izvirzīti, vērst piedziņu uz valdes locekļa mantu, kura ar laulības līgumu tiek nodota otram laulātajam, visticamāk nevarēs, jo valdes locekļa kreditoriem būs grūti pierādīt, ka viņi laulības līguma noslēgšanas brīdī jau bija ieguvuši prasījuma tiesības pret valdes locekli.

Dāvinājums no piedziņas nepasargā

Bez laulības līguma noslēgšanas valdes locekļi sev piederošo mantu var mēģināt pasargāt no piedziņas vēršanas uz to, noslēdzot dāvinājuma līgumu, ko Civillikuma 1912. pants definē kā tiesisku darījumu, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Dāvinājuma līguma noslēgšana ir pamats īpašuma tiesību maiņai uz dāvinājuma priekšmetu, taču tas pats par sevi nevar kalpot par garantiju, ka pret dāvināto mantu netiks vērsta piedziņa sakarā ar valdes locekļa saistībām un parādiem.

Atbilstoši Civillikuma 1927. pantam manta atzīstama par dāvinātu tikai tiktāl, ciktāl no tās atvilkti dāvinātāja parādi. Tajā gadījuma, kad dāvinātājs nespēj samaksāt parādus, kuri viņam bijuši dāvināšanas laikā, ne vien viņa kreditori var prasīt sev apmierinājumu no viņa dāvanas, bet arī viņš pats var prasīt no apdāvinātā, lai no viņa dāvinātās mantas dod atpakaļ šo parādu samaksai vajadzīgo daļu. Augstākās tiesas Civillietu departaments 2014. gada 19. februāra spriedumā lietā Nr. SKC-590/2014 norādījis, ka no Civillikuma 1927. panta satura izriet, ka kreditora tiesības prasīt apmierinājumu no dāvanas saistītas ar diviem apstākļiem: 1) mantas dāvināšanas laikā tās dāvinātājam bijuši parādi un 2) dāvinātājs nespēj parādu nomaksāt. Civillikuma 1927. pantā regulētā iespēja vērst piedziņu dāvinātāja saistību izpildei uz dāvināto mantu saistīta nevis ar visas mantas atdāvināšanas faktu kā tādu, bet gan ar to, vai no atlikušās mantas dāvinātājs ir spējīgs apmierināt kreditoru prasījumus, turklāt Civillikuma 1927. pants kreditora tiesību vērst piedziņu uz dāvināto mantu nesaista ar apstākli, ka parādnieks ir atdāvinājis visu mantu.

Lai šo tiesību normu piemērotu, prasītājam, kurš vēlas vērst piedziņu uz dāvināto mantu, būs jāpierāda, ka mantas dāvināšanas laikā tās dāvinātājam bijuši parādi un dāvinātājs faktiski nevar parādu nomaksāt. Secināms, ka dāvinājuma līguma noslēgšana pēc tam, kad valdes loceklim ir radušās parādu saistības, nevarēs pasargāt dāvināto mantu no piedziņas vēršanas uz to.

Secinājumi

1. Ja nav noslēgts laulības līgums, laulības laikā par atlīdzību iegūtajai mantai ir piemērojama laulāto mantas kopības prezumpcija, kamēr nav pierādīts pretējais. Šāda prezumpcija attiecas arī uz nekustamo īpašumu, kas ierakstīts zemesgrāmatā uz valdes locekļa laulātā vārda bez ieraksta par atsevišķas mantas statusu, tāpēc uz šādu nekustamo īpašumu varēs vērst piedziņu sakarā ar valdes locekļa parāda saistībām.
2. Laulāto kopmantas sadalīšana ar laulības līgumu var novērst piedziņas sakarā ar valdes locekļa parādiem vēršanu uz valdes locekļa laulātajam ar laulības līgumu nodoto mantu, pie nosacījuma, ka laulības līguma noslēgšanas brīdī valdes loceklim nav bijušas parāda saistības un pret viņu netika izvirzīti mantiskie prasījumi.
3. Laulības līguma noslēgšana pēc tam, kad valdes locekļa kreditori ir izvirzījuši savus prasījumus, nevarēs pasargāt valdes locekļa laulātajam ar laulības līgumu nodoto mantu no piedziņas vēršanas uz to, un valdes locekļa kreditori varēs celt prasību par piedziņas vēršanu uz šādu mantu.
4. Dāvinājuma līguma noslēgšana pēc tam, kad valdes loceklim ir radušās parādu saistības, nevarēs pasargāt dāvināto mantu no piedziņas vēršanas uz to.

 

Autors ir vecākais eksperts, zvērināts advokāts, ZAB Ellex Kļaviņš