1985. gada februārī sākās mans dzīves ceļš. Tajā laikā Latvijā un citur PSRS republikās gaisā virmoja apjukums, bet arī cerība. Cilvēki klusi cerēja, bet neticēja brīnumiem. Šodienas acīm skatoties uz dziesmu un tautu revolūciju, atceros, ka redzēju bruņumašīnas braucam gar kopmītņu logu Krustpils ielā Rīgā. Logi rībēja, bet man tas izskatījās interesanti. Droši vien maniem vecākiem un citiem, kuri bija Barikādēs, šis troksnis izraisīja cita veida emocijas. Diemžēl, atgūstot neatkarību, paaudžu atšķirības turpinājās un pat pastiprinājās. Nebija tik viegli dzīvot brīvā Latvijā. Starp paaudzēm nostājās šķērslis – kapitāls. Tehnoloģijas un kapitāls nostājas starp mums, latviešiem.
Mana paaudze brīvības un iekārtas izmaiņas nesaprata. Tikai vēroja no malas citu centību un darbu. Turpretī tie, kuri bija nobaudījuši padomju Latvijas dzīvi, cerēja un juta zināmu pienākumu pret valsti. Man pienākuma sajūtas ir realtīvi svešas. Brīvība man tika pasniegta par velti. Un manās rokās ieliktā brīvība likās kā nelaikā piedzimis bērns. Es nesapratu un vēl šodien nesaprotu, ko ar to iesākt. Kas ir tautas brīvība un pienākumi?
Vai Latvijas prezidents man un maniem laikabiedriem ir spējīgs palīdzēt un parādīt ceļu? Manuprāt, apjukumu ir vieglāk pārvarēt kopā, vispirms ar ģimeni, bet arī prezidenta nozīme ir milzīga, jo mēs neesam vieni sabiedrībā. Cilvēks nav vientuļa sala.
Dzīves pārbaudīta prezidenta pieredze var norādīt uz kļūdām un cēloņiem, lai vēstures priekšā nenodarītu pāri nākotnes latviešiem. Mūsu prezidents ir redzējis gan Eiropas mazo valstiņu labklājību, gan lielo tautu spēku un ekonomikas vilinājumu, bet tomēr atnāca strādāt uz Latviju. Vai prezidenta izvēle strādāt Latvijā man ir devusi vajadzīgo izpratni? Ko Egila Levita izvēle man stāsta par viņu un valsti? Prezidents arī var apjukt, bet domāju, ka ne tik ļoti, lai dodos uz dzimteni, kas atrodas identitātes krustcelēs un kuru moka neveiksmīgi vadīta integrācija vairākus gadu desmitus ar kaimiņu zemes ieceļotājiem.
Nedomāju, ka Satversmes preambula, Latviešu vēsturisko zemju likums un īpaša vieta lībiešu valodai ir Egila Levita vēlēšanās parādīt savu intelektu. Tie ir konkrēti uzdevumi, kas liek mainīt manu personīgo attieksmi pret Latviju.
Tātad prezidents nojauš, ka šajos neatkarības gados es neesmu vienīgais ar apjukumu pasaules tautu okeānā, kur bagātās Eiropas valstīs redzamā spozme un labklājība vilina iedzīvoties uz svešu roku darba augļiem. Eiropā arī ir jāstrādā, bet svešinieka vai piedzīvotāja statusā. Svešumā savējie mēs būsim pēc trim, četrām paaudzēm. Daudzām tautām nav savas zemes gan vēsturiski, gan pat šodien, piemēram, kurdu tautai. Citām tautām varbūt ir vieglāk atrast kopīgo, jo nav tik laba atrašanās vieta kā mūsu zemei, kuru protam izmantot, gan pielabinoties austrumiem, gan tērējot rietumu kapitālu.
Latviešu mentalitāte ir vērsta uz individuālo ceļu. Viensētnieka lielākais kārdinājums ir domas par savu stūrīti un kā to apzeltīt, bet īsti viensētnieki dara darbu, kas sākas ar pienākumiem pret mantoto zemi. Līdzīgi mani vecāki, viensētnieki, ir spējuši kopt senču zemi un dara to vēl šodien. Katrā Latvijas novadā ir cilvēki ar raksturu un spēju strādāt pāri saviem spēkiem. Čakli darbā, bet vāji, meklējot kopīgo.
Viensētnieks Latvijā nevar paļauties tikai uz sevi, jo mūsu robeža ir ar kaimiņu, kura raksturs nav prognozējams. Meklējot vienotību starp viensētniekiem, ir jāatceras, ka turēšanās pie savas zemes tradīcijām salauž jebkura pretinieka gribu. Prezidents mīl ne tikai sevi. Domāju, ka Egils Levits nav īsti viensētnieks, bet turpinās iet ceļu, kuru uzsācis. Varbūt prezidents ir spējīgs aizkavēt latviešus, lai mēs neizzustu pasaules tautu okeānā!
Autors ir pašnodarbināts zemnieku saimniecībā, studē reģionālo attīstību RTU
Pagaidām nav neviena komentāra