Ekonomikas modelim jāmainās uz straujāku eksporta attīstību un privāto investīciju piesaisti

Pēc vairāk nekā 30 neatkarības gadiem redzam, ka Latvijas iedzīvotāju labklājība pēc dažādu pētījumu un rādītāju datiem ir pieaugusi un mūsu valsts ir pilntiesīga “bagātnieku kluba” jeb Rietumu ekonomikas dalībniece. Tomēr šajā Rietumu “bagātnieku klubā” esam viena no nabadzīgākajām valstīm, diemžēl mūsu kaimiņvalstis daudz ātrāk virzās uz labklājīgāko valstu saraksta augšpusi, kamēr Latvija turpina atpalikt aizvien vairāk. Pašlaik nav nekādu indikāciju, ka mums ir cerības nonākt starp Eiropas turīgākajām valstīm, kas nozīmē, ka līdzšinējā ekonomikas attīstības politika nedarbojas un to steidzami nepieciešams mainīt, fokusā liekot straujāku eksporta attīstību un investīciju piesaisti, nevis dažādu finanšu līdzekļu pārdali.

Ja atskatāmies uz pēdējiem 30 gadiem, pirmajos 10 – 15 gados varēja vērot ne līdz galam veiksmīgo privatizāciju, kapitāla koncentrēšanos dažu cilvēku rokās un neveiksmīgas izvēles attiecībā uz ekonomikas stratēģiju – nesamērīgu fokusu uz Austrumu – Rietumu biznesa attiecību veidošanu. Pietrūka arī izpratnes par ekonomikas diversifikācijas nozīmi un, protams, jāņem vērā tā laika uzņēmēju saiknes, valodu prasmes un citus ar Austrumu virzienu saistītus faktorus.

Pašlaik nepieciešams atskatīties uz laika periodu no Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, kad šī atpalicība no pārējo Baltijas valstu ekonomikas izaugsmes ir izveidojusies.

Šajā laika posmā Latvijas ekonomikas attīstības politika nav bijusi koncentrēta uz eksporta attīstību, privāto investīciju piesaisti un biznesa vidi, bet gan uz Eiropas Savienības fondu izmantošanu un Briseles lēmumiem – politikas veidotāji mūsu valsts attīstību balstīja uz paklausību Briselei un Eiropas naudas pārdali ierēdnieciskā manierē.

Tāpat politikas veidotājiem likās, ka Latvijas labklājību veidos ļoti regulēta birokrātija, valsts uzņēmumi un lielais bizness, kas visus nodrošinās ar darba vietām rūpnīcās, dažādās valsts institūcijās un iestādēs. Rezultātā izveidojās postpadomju valsts kapitālisms ar tirgus ekonomikas elementiem. Tas arī ir izveidojis plašu uzņēmīgo, biznesā esošo cilvēku kategoriju, kuri tā vietā, lai investētu savu enerģiju cīņā par eksporta tirgiem un biznesa attīstību, cītīgi rosās budžeta naudas un Eiropas fondu apgūšanā. Savukārt politiskā elite tā vietā, lai ekonomikai intensīvi piesaistītu jaunus dalībniekus gan vietējā, gan ārvalstu kapitāla veidā, un dažādi stimulētu eksportu, valsts budžetu mēģina papildināt, esošo biznesu apliekot ar aizvien jauniem nodokļiem un nodevām.

Patlaban redzam, ka šādas politikas īstenošana ir novedusi pie tā, ka pēc 30 gadiem galvenajos ekonomikas parametros, piemēram, pirktspējas paritāte un iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju, mēs no kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem atpaliekam par aptuveni 15%.

Un šāda ekonomikas modeļa turpināšana mūs atstās Eiropas nabadzīgāko valstu saimē. Politiķiem, kas šādu ekonomikas attīstības modeli ir īstenojuši, jāuzņemas atbildība par tā fiasko un jāatzīst, ka tā ir bijusi kļūda. Šobrīd nepieciešams ekonomikas attīstības politiku mainīt un likt likmes uz citām lietām. Uzskatu, ka likmes jāliek uz eksportu un investīciju piesaisti – nevis koncentrēties uz Briseles norādījumiem un Eiropas fondu naudu, bet uz biznesa vidi, kurā daudz vairāk investē vietējais privātais sektors, un jārada tādi apstākļi, lai Latvijā straujāk ieplūst ārvalstu investīcijas un iesaiste uzņēmējdarbībā kļūst pievilcīgāka aizvien vairāk cilvēkiem.

Ja runājam par mērķiem, vērts pievērst uzmanību, ka Latvijas budžets ir mazāks nekā Igaunijas, kur ir par trešdaļu mazāk iedzīvotāju. Kāpēc gan tas nevarētu mūs motivēt izvirzīt mērķi, piemēram, pēc 15 gadiem Latvijas budžets būs piecas vai desmit reizes lielāks nekā tas ir tagad? Ja paskatāmies uz Somiju, kur iedzīvotāju skaits ir divarpus reižu lielāks nekā mūsu valstī, tur budžets ir astoņas reizes lielāks, kas nozīmē – tādu mērķi ir iespējams sasniegt. Turklāt ne Igaunijas, ne Somijas ekonomikas nav balstītas pamatā uz Eiropas fondu līdzekļu pārdali un visa politika nekoncentrējas uz to. Patlaban Latvijā aptuveni 5000 uzņēmumu samaksā aptuveni 90% no iekasēto nodokļu masas. Turpmāko 10 – 15 gadu laikā nepieciešams piesaistīt papildu 15 000 šādu jaudīgu tirgus dalībnieku, un tos 5000 uzņēmumus, kas tagad virza Latvijas ekonomiku, stimulēt un palīdzēt tiem augt. Tad arī ambiciozie ekonomikas mērķi kļūs reāli sasniedzami.

Latvijā nav vērojamas arī literatūrā un praksē iezīmējušās veiksmīgo valstu pazīmes. Veiksmīgās valstīs vadītāji ir reformatori, iedzīvotāju skaits tajās pieaug, tiek kontrolēta inflācija un veiktas gudras investīcijas, kā arī turīgie uzņēmēji savu labklājību ir sasnieguši ar sava biznesa attīstību un eksportu, nevis apgūstot valsts pasūtījumus.

Veiksmīgās valstīs publiskā sektora ietekme uz ekonomiku ir samērīga, kamēr Latvijā bizness ir pārāk atkarīgs no publiskiem lēmumiem. Valdībai būtu jāuzrauga ekonomikas procesi, nevis jānodarbojas ar resursu pārdali.

Visā pasaulē vērojama konkurence par investīcijām un aktīviem cilvēkiem, vienīgais veids, kā Latvijas ekonomikai to piesaistīt – panākt, lai mūsu uzņēmējdarbības vide ir labāka, pievilcīga nekā kaimiņos – Igaunijā, Polijā vai Skandināvijas valstīs. Tas institūcijām, kas piesaista ārvalstu un vietējos partnerus, dotu daudz plašākas iespējas pārliecināt investorus un kāpināt investīciju tempu. Līdz ar to ekonomikas pieaugums piecas vai desmit reizes nākamajos desmit vai piecpadsmit gados nav utopija vai kaut kas nesasniedzams, tam jābūt par reālu mērķi.

Ir iezīmējušās piecas jomas, kurās Latvija visvairāk atpaliek no saviem tuvākajiem kaimiņiem, ar kuriem arī ir lielākā konkurence par investīcijām.

Pirmā ir birokrātija. Gan dokumentu un saskaņojumu sakārtošanas dārdzība, gan ilgums. Piemēram, būvatļaujas saņemšana Latvijā aizņem ievērojami ilgāku laiku un ir krietni dārgāka, nekā Lietuvā vai Igaunijā. Birokrātijas slogs tiešā veidā bremzē Latvijas ekonomikas attīstību.

Otra joma ir darbaspēks. Ņemot vērā demogrāfisko situāciju valstī, ekonomikas virzībai nepieciešama elastīga politika ārvalstu darbaspēka piesaistei. Ir jābūt izstrādātai kārtībai kā uzņēmējs nepieciešamo darbaspēku ātri varētu saņemt un, beidzoties darba attiecībām, šo darbaspēku veiksmīgi arī varētu virzīt ārā no valsts. Šobrīd ir apgriezta situācija – uzņēmējam ir grūti ārvalstu darbaspēku dabūt, bet, kad tas jau ir Latvijā, nav izstrādāta kārtība, kā tam doties atpakaļ vai tālāk uz citām valstīm.

Trešā lieta ir energoresursu cenas. Latvijā tās ir vienas no dārgākajām reģionā un tas traucē energoietilpīgu uzņēmumu attīstībai. Latvijai nepieciešama enerģētikas stratēģija, kuras galvenie mērķi būtu enerģijas pieejamība un konkurētspējīga cena reģionā.

Ceturtā lieta ir finanšu pieejamība. Mūsu uzņēmēji nedrīkst būt situācijā, ka tiem ir sliktākā finanšu instrumentu pieejamība reģionā, arī šajā jomā Latvijai jābūt konkurētspējīgai. Un tas ir tīri politikas jautājums. Jārada apstākļi, kas bankas motivētu finansēt biznesu un arī projektus ar relatīvi augstāku risku. Riska tolerancei jābūt augstākai nekā tā ir patlaban.

Un piektā lieta ir nodokļi. Tie, pirmkārt, ir darbaspēka nodokļi, kas ir nesamērīgi augsti. Tāpat nepieciešama nodokļu vienkāršība un speciāls regulējums mazajam biznesam. Ideja, ka visiem jābūt vienādam nodokļu slogam, reālajā dzīvē nestrādā veiksmīgi, redzam, ka arī citās valstīs mazajiem uzņēmējiem ir atšķirīgs nodokļu regulējums. Mājražotāji un mazie ģimenes uzņēmumi nespēj “pacelt” pašreizējo nodokļu slogu. Ar saprātīgu regulējumu būtu iespēja uzņēmējdarbībā iesaistīt vairāk cilvēku, ir virkne piemēru, kā mazie uzņēmēji kļūst lielāki un spējīgi nomaksāt jau pilno nodokļu apjomu.

Pēdējā desmitgadē īstenotā ekonomika, kuras galvenais mērķis ir Eiropas fondu finansējuma un valsts budžeta pārdale, nestrādā. Lielākie cietēji no šā ekonomikas modeļa ir publiskā sektora cilvēki, kuri ir maksimāli tālu no naudas pārdales centra, t.i., policisti, skolotāji, ārstniecības personāls un pārējie. Savukārt vislielākie ieguvēji ir pie varas esošie un visi pietuvinātie, jo tā ir tā sabiedrības grupa, kas “sēž” uz mūsu kopīgās naudas pārdales. Pats bēdīgākais, ka, komfortabli sēžot uz naudas pārdales, reāla ekonomika tiek atstāta novērtā – sak’, kuļaties, kā protat! Veselīgas ekonomikas modelī daudz lielākai daļai cilvēku ir iespēja nopelnīt pašiem un būt daudz lielākiem savas dzīves noteicējiem, kad nav jālūdzas pēc savas mazās pārdales daļiņas vai jāstrādā nelegāli, lai pabarotu ģimeni. Manis izstāstītajā modelī sabiedrība ir arī daudz brīvāka, jo ir daudz mazāk atkarīga no politiķiem un ierēdņiem.

Tāpēc ir pēdējais laiks likmes pārlikt uz eksporta attīstīšanu, privāto investīciju aktīvu piesaisti, radošo ekonomiku un cilvēkiem, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Arī lēmumu pieņemšanas kultūrai jāmainās. Tai nav jāpaliek tikai ierēdņu kompetencē, nepieciešama biznesa cilvēku līdzdalība. Ideālā gadījumā tā varētu būt publiskā un privātā sektora kopīgi izveidota domnīca, kurā strādātu profesionāli analītiķi, pētnieki, kas politikas veidotājiem varētu palīdzēt pieņemt analīzē un datos pamatotus lēmumus. Jo pašlaik virkne ekonomikai nozīmīgu lēmumu, piemēram, enerģētikas jomā, tiek pieņemti politiskās diskusijās, personisku ambīciju vadīti un tiem pamatā nav nekādu pētījumu vai labās prakses piemēru. Attīstītās valstis, piemēram, Somija un Zviedrija, šādu domnīcu rīku izmanto. Domnīcas izveide Latvijā būtu fundamentāls un ekonomikai nozīmīgs lēmums. Normālas ekonomikas struktūras, kas veicina valsts un iedzīvotāju labklājību, pamatā ir reāla uzņēmējdarbība, bet Eiropas fondi un dažādi atbalsta instrumenti ir tikai papildinājums.

 

Autors ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents