Tie, kuri pazīst mani, zina, ka “slimoju” ar taisnīguma sindromu – hroniski neciešu korupciju un zagšanu, aizstāvu vājāko, cīnos par labu un drošu nākotni mums visiem. Būt par deputātu nozīmē tieši to – darīt lietas pareizi. Jo lietas ir jādara pareizi. Vai nedari vispār.
Tomēr dažiem būt par deputātu nozīmē nepārtrauktu cīņu par reitingiem un PR (no angļu valodas Public Relations, latviešu valodā – sabiedriskās attiecības) plusiem. Tā ir savdabīga sacensība – kurš pirmais izteiks viedokli, kurš pirmais pieteiks iniciatīvu vai kurš pirmais piesitīs sev pie (sociālo tīklu) krūts ar infografiku – re, ko mēs paveicām! Kad Rīga ziedoja Rīgas Satiksmes autobusus Ukrainai, tika noorganizēts mēra un vicemēru gājiens uz busiem, tos piepildot ar humāno palīdzību – viss tik tālu ir pareizi. Kamēr ieraudzīju, ka preses fotogrāfu ir vairāk nekā domes labdaru. Visi pozē un smaida – būs PR plusiņš.
Tā vietā, lai patiesi iedziļinātos reālajās vajadzībās, piemēram, budžetā atvēlētos līdzekļus savu algu paaugstināšanai novirzītu sociālo namu remontam vai labiekārtošanai, jautājumi par sava izdevīguma pacelšanu netiek apspriesti – tie tiek pieņemti vienbalsīgi. Kad notika Valdemāra ielas ēku avārija, cilvēkus evakuēja, pilsētas vadība uzsvēra, ka iedzīvotājiem tiek nodrošināts krīzes mājoklis sociālajā namā. Man ir jautājums mēram un vicemēriem – jūs paši kaut vienu nakti ar bērniem varētu tur pārlaist?
Vai pilsētas vadība, atklājot privātām personām piederošu nakts lokālu, savāca pietiekamus PR plusiņus? Vai pilsētas vadība ir pietiekami izdarījusi pašvaldības policistu komforta paaugstināšanai vai tikai aizgāja, labu vārdus pateica un viss? Mani var izslēgt no koalīcijas, mani var ar akmeņiem nomētāt, taču esmu pārliecināts, ka svarīgāk par PR plusiņiem un sava atalgojuma celšanu, esot deputātam, ir būt sazobē ar reālajām cilvēku vajadzībām.
No pirmās kara dienas esmu sekojis līdzi notikumu attīstībai Ukrainā, iesaistījies, ziedojis, koordinējis, palīdzējis juridiskos jautājumos. Pašlaik sabiedrībā jūtams atslābums, sabiedrība ir pieradusi pie kara, taču tas nedrīkst notikt!
Rīgas dome ik pa laikam lemj par pašvaldības kapitālsabiedrību transporta līdzekļu, finanšu līdzekļu u.c., ziedošanu Ukrainai. Bet vai ar to pietiekami? Domāju, ka nē. Šī ir arī mūsu katra individuālā atbildība.
Man vajadzēja sazemēties un izkāpt no deputāta burbuļa. Tāpēc ņēmu savu nebalto dienu iekrājumu cūciņu, iegādājos VW kravas furgonu un Nissan džipu, kurus mans draugs tehniski uzfrišināja, un devos uz frontes līniju.
Kad transporta līdzekļi bija sagatavoti, aizbraucām uz biedrību Tavi draugi, kur auto tikai piekrauti ar dažādu humāno palīdzību. Varu pateikt milzīgu paldies par to, cik pašaizliedzīgi strādā minētā biedrība!
Un tā 4.martā no agra rīta sākās ceļš uz Ukrainu. Polijā bija tāds sniegputenis, ka, neskatoties uz to, ka busiņš bija piekrāmēts ar kravu, to vēja brāzmās nēsāja pa braucamo daļu. 5.martā ap pl.05 iebraucām Ļvivā – pirmā pietura, kur atvilkām elpu, pagulējām un nodevām daļu humānās palīdzības. No Ļvivas devāmies uz Kijivu. Pirms Kijivas ir izveidoti dežūrposteņi, kur armijnieki pārbauda iebraucošos un ievedamās kravas. Gar ielu malām redzami nocietinājumi, ierakumi. Pa nakti palikām hostelī Kijivā, kur uzturējās arī Ukrainas karavīri. Viens stāstīja, ka ievainots ar spridzekļa šķembām – viena trāpīja ausī (daļas auss vairs nebija) un otra vēderā. Taču viņa drosme nebija mazinājusies, stāstīja, ka atgriezīsies frontē. Hostelī uz kruķiem pretī nāca arī kāds karavīrs bez kājas.
No rīta Kijivā skanēja trauksmes signāli, kas brīdina par gaisa uzlidojumiem. Tajā laikā policija noslēdz stratēģiskos objektus, tai skaitā tiltus. Beidzoties trauksmei, sēdāmies pie auto stūres un devāmies uz Harkivu. Pa ceļam var vērot, ka pilsētu, ciematu nosaukumi ir aizklāti, ceļa zīmes ir aizkrāsotas. Tas tiek darīts, lai pretiniekam mazinātu iespējas orientēties. Harkivā nakšņojām dzīvoklī, kur nebija ne elektrības, ne apkures, istabas temperatūra +10 grādi. Vakarā un naktī ik pa laikam bija dzirdami trauksmes signāli.
Pa ceļam var vērot aizkrāsotas ceļa zīmes – lai ienaidniekam jauktu pēdas. Foto no personīgā arhīva
No rīta devāmies uz Krievijas pierobežas ciematu Ļipci, kur 2022.gada 23.februārī ap pl. 03 esot sācies krievu armijas uzbrukums. Šī teritorija ir slēgta, bet Ukrainas brīvprātīgajam, kurš mūs pavadīja, sazinoties ar apgabala mēriju – tika pastāstīts, ka ieradies cilvēks no Rīgas -, atļauja tika dota. Faktiski visu brauciena laiku mani izglāba tieši deputāta statuss – tikām visur ielaisti, mums izrādīja vietas, kuras citiem ir slēgtas. Pa ceļam uz ciematu Ļipci varēja redzēt izlaupītus, totāli iznīcinātus ciematus. Patīkami pārsteidza, ka šajos ciematos strādā brigādes, lai atjaunotu elektrības padevi. Aktīvi iesaistās arī pašvaldība, lai parūpētos par īpašumiem – ar skaidu platēm tiek aiztaisīti izsistie logi, ēkām uzlikti pagaidu jumti. Ļipcos satiktie cilvēki bija drūmi, bet uzrunāti tie pauda gatavību nepadoties un nepamest dzimto ciemu. Satikām pensionētu skolotāju, kura turpina iet uz pašvaldību un vienā telpā pasniedz bērniem matemātiku un fiziku. Protams, bērnu nav palicis daudz, kādi desmit, bet, kā teica skolotāja, arī viņiem vajag zināšanas.
Pēc Ļipciem devāmies atpakaļ uz Harkivu, kur pārnakšņojām un agri no rīta izbraucām uz Doneckas apgabalu. Doneckā satikāmies ar vienīgo Ukrainas armijas sievieti, kura ieņem izlūkošanas komandiera amatu. Viņas pavadībā iebraucām Marjinkas apgabalā, kas ir aktīva frontes līnija. Viņa pastāstīja, ka iepriekšējā naktī Ukrainas armija šajā apgabalā cietusi lielus zaudējumus – ap 300 vīru gājuši bojā.
Traģiskākais, ka krievi nav ļāvuši izvest nedz bojā gājušos, nedz cietušos karavīrus. Un, ņemot vērā, ka naktī bija tikai +7 grādi, pat tiem, kuri bija vēl dzīvi, izredžu izdzīvot tikpat kā nebija.
Neskatoties uz to, ka mums iedeva bruņuvesti, ķiveri, atrodoties frontes līnijas tuvumā, bija ko pārdomāt, bet redzot, ka karavīri jūtas pacilāti, atbalstīti, ka pie viņiem nav baidījušies atbraukt arī vīri no Latvijas, lika savākties un savaldīt adrenalīna līmeni. Saņemam instruktāžu – ja sākas apšaude, jākrīt zemē un jāgaida, kad beigsies. Tas mazina iespējas, ka iesi bojā vai tiksi ievainots. Šeit neticīgo nav. Gribot negribot šādos apstākļos cilvēks sāk pārdomāt savu dzīvi – visu, kas bijis, kas vēl būs, kādas ir vērtības un kas patiesībā ir svarīgs. Iebraucot šajās zonās, ir jāizslēdz mobilie telefoni, jo pēc tiem var tevi atrast un, piemēram, ar dronu atsūtīt dāvaniņu, kuru pavisam noteikti nav vēlmes saņemt. Šajā frontes līnijā atstājām vienu auto un humāno palīdzību, devāmies atpakaļ uz Harkivu.
Pa ceļam redzējām Izjumu, Ukrainas genocīda klasisku piemēru – tikai pāris logos dega gaisma, kas liecina, ka tomēr ir drosmīgi cilvēki, kuri par spīti necilvēcīgajiem apstākļiem atgriezušies mājās. Atgriežoties Harkivā, naktī mūs “sagaidīja” 15 raķešu uzlidojumi. Mūsu dzīvoklī elektrība pazuda, no rīta stāstīja, ka esot trāpīts elektrības centrālē.
Pie dronu nestajām granātām pievienojamās mazās rozā 8.marta astītes – precīzākam mērķim. Foto no personīgā arhīva
Tā mūsu misija aizgādāt uz Ukrainu transporta līdzekļus un humāno palīdzību bija galā. Kopā pie auto stūres nobraukti aptuveni 2700 km. Ar neviltotu prieku varu ziņot, ka par godu 8.martam nogādājām vairākus simtus rozā astu, kas tiks piestiprinātas pie dronu pilotētām granātām. Tā teikt, sveiciens sieviešdienā, matuška rosija!
Vai vēl braukšu uz Ukrainu? Braukšu un noteikti turpināšu atbalstīt Ukrainas aizstāvjus. Aicinu darīt to arī jūs! Ukrainas aizstāvji cīnās arī par mūsu nākotnes drošību. Būsim reāli – ja krieviem izdotos iekarot Ukrainu, viņu apetīte nebeigtos. Būsim vērīgi, uzmanīgi, jo Krievija ar tā saucamo maigo varu ir arī Latvijā. Jautāsiet – ar ko sākt? Kaut vai ar to, ko esmu apsolījis sev – runāsim Latvijā latviski, sargāsim savu kultūru, kas ir mūsu identitāte!
Kā saka ukraiņi, orku ir krietni vairāk, bet šo karu uzvarēs tie, kam būs labākā tehnika un kareivji, kuri būs apmācīti to lietot. Ukrainas aizstāvjiem trūkst ģeneratoru, akumulatoru, dronu, kuri aprīkoti ar nakts redzamības kamerām, termokameru, dronu notriekšanas ierīču, tāpat regulāri krājumi jāatjauno higiēnas precēm (mitrās salvetes, tualetes papīrs u.c.), vienreizējās lietošanas trauki (tie strauji tiek iztērēti ierakumos). Un ja tu esi ar mani, tad tev noteikti ir iespēja šīs lietas ziedot biedrībai Tavi draugi.
Paldies maniem līdzbraucējiem Mārim Celmam un Dairim Vīksnem, kuri sagatavoja transportlīdzekļus ceļam! Un Ukrainas brīvprātīgajam Kostyantyn Struzhychenko – Слава Україні!
Autors ir pie frakcijām nepiederošs Rīgas domes deputāts
Pagaidām nav neviena komentāra