Daļa Latvijas iedzīvotāju ar Krievijas un Baltkrievijas pasi valsts valodu nemācīsies. Vai viņus tiešām deportēs?
Stāstot, kā kļuva par Krievijas pilsoni, daugavpiliete Irēna Birjukovska raud. Pagājušajā gadā nomira mazdēls. Irēna viņu auklēja un kopa gandrīz kopš dzimšanas. Zēns pasaulē nāca 2014. gadā. Toreiz, izrakstot no slimnīcas, ārsti jaunajai māmiņai, Irēnas meitai, paziņoja — tā kā bērns guvis dzemdību traumu, viņam dzīvi nāksies pavadīt ratiņkrēslā. Jaunā sieviete to smagi pārdzīvoja un savās bēdās bija palikusi viena. Irēna viņu atbalstīja, kā vien prata. Lai meita varētu strādāt un nopelnīt iztiku, nolēma nodoties mazbērna aprūpei. Tajā laikā arī pati bija šķīrusies no vīra. «Par dzīvokli jāmaksā, bet darba nebija, un līdz pensijai vēl tālu,» viņa ieskicē savu finansiālo situāciju. Tas pamudināja pieņemt Krievijas pilsonību. Sperot šādu soli, pensiju varēja saņemt jau no 55 gadu vecuma. Tieši tik viņai arī bija.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.