Esmu lāsīte okeānā

2022. gada Nobela prēmijas laureāte Oleksandra Matvijčuka ekskluzīvā intervijā Ir stāsta par nepieciešamību sarīkot tribunālu Putinam un kāpēc cilvēktiesībām no jauna jāpiešķir nozīme

Alfrēda Nobela nāves gadadienā 10. decembrī notika Miera prēmijas laureātu apbalvošana. To saņēma cilvēktiesību aizstāvji no trīs valstīm: Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas Federācijas. Viena no Nobela Miera prēmijas saņēmējiem ir Ukrainas Pilsonisko brīvību centra vadītāja, 38 gadus vecā Oleksandra Matvijčuka. 

Ukrainā viņa ir plaši pazīstama kā Euromaidan SOS dibinātāja. Šī iniciatīva aizstāvēja protestētāju tiesības 2013.—2014. gada Maidanā. Viņas organizācija ir izcīnījusi vairāku desmitu karagūstekņu atbrīvošanu no Krievijas gūsta, un viens no slavenākajiem tās panākumiem ir ukraiņu režisora Oļeha Sencova atbrīvošana pēc tam, kad viņš 5 gadus bija pavadījis Krievijas cietumā.  

Pašlaik viņas darbs ir dokumentēt kara noziegumus, ko krievi pastrādājuši pret Ukrainas civiliedzīvotājiem. Kopš kara sākuma Oleksandras Matvijčukas organizācija ir ievākusi liecības par vairāk nekā 31 tūkstoti epizožu. Ukrainas tautas sāpes viņu nodarbina ik dienu. 

Lai gan Oleksandras darbs ticis novērtēts ar daudzām prēmijām un apbalvojumiem, saziņā viņa ir ļoti pazemīga un atsaucīga, gatava vienkāršiem vārdiem izskaidrot, kā cilvēktiesību neievērošana vienā valstī ietekmē situāciju visā pasaulē.

Es vēlētos saprast — kā pašlaik strādā Ukrainas cilvēktiesību aizstāvji?
Mēs strādājam kopā ar citām organizācijām. Mūsu tīklā Tribunāls Putinam visā valstī pastāvīgi darbojas vairāk nekā 100 cilvēku. Pārsvarā viņi strādā atbrīvotajās teritorijās. Piemēram, lai gan krievi Kijivas apkārtnē pavadīja tikai pāris nedēļas, mēs šajā teritorijā, kas uz laiku bija okupēta, vēl joprojām nodarbojamies ar dokumentēšanu, strādājam ar lieciniekiem, cietušajiem, vācam pierādījumus. 

Katrā ciematā atrodam cietušus cilvēkus, atrodam spīdzināšanas centrus, masu kapus. Tas viss liecina, ka krievi kara noziegumus izmanto kā karadarbības metodi. 

Proti, tie ir nevis pavēles izpildītāju nelietība, bet gan apzināti noziegumi pret civiliedzīvotājiem?
Spīdzināšanas, kuras 8 gadus bez pārtraukuma esam dokumentējuši Ukrainas austrumos, tagad dokumentējam no okupācijas atbrīvotajos rajonos. Tas viss liecina par to, ka krievi ir instrumentalizējuši ciešanas. Viņi cenšas salauzt pretošanos un okupēt valsti, izmantojot neaprakstāmas civiliedzīvotāju ciešanas. Viņi ar nolūku dara cilvēkiem pāri, lai viņiem gluži vienkārši nebūtu spēka pretoties. 

Kā visus vainīgos saukt pie atbildības? Kas starptautiskajai sabiedrībai jādara, lai to panāktu?
Visas šausmas, ar kurām esam saskārušies karā, kuru Krievija sāka pret Ukrainu, ir sekas acīm redzamajai nesodāmībai, kuru krievi ir baudījuši gadu desmitiem ilgi. Atcerēsimies, ka Krievijas karavīri pastrādāja šaušalīgus noziegumus Čečenijā. Arī tur viņi noslaucīja no zemes virsmas veselus dzīvojamos kvartālus, vērsa tīrīšanas pret civiliedzīvotājiem, tur bija izvarošanas, slepkavības, civiliedzīvotāju spīdzināšana. Tādus pašus noziegumus krievi ir pastrādājuši Gruzijā, Lībijā, Somālijā, Sīrijā un citās pasaules valstīs.

Krievi nekad par to nav tikuši sodīti. Un tas ir novedis pie tā, ka nu viņi ir iedomājušies, ka var darīt visu, kas vien ienāk prātā. Tas ir kļuvis par Krievijas kultūras daļu. Krievijas kultūra ir nevis Čaikovskis vai Puškins, bet gan izvarošana un spīdzināšana. Tā ir nesodāmības kultūra: «es ar cilvēku varu darīt visu, kas vien ienāk prātā, jo tikai spēkam ir nozīme». Šādā kontekstā tas ir nevis karš starp divām valstīm, bet gan starp divām sistēmām — autoritārismu un demokrātiju. Pašlaik šajā karā krievi cenšas pārliecināt visu pasauli, ka demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesības ir viltus vērtības, tāpēc ka tās nevienu kara laikā neaizsargā un tikai spēkam ir nozīme. Un mums, ne tikai ukraiņiem, bet visai pasaulei, ir kaut kā jāatbild. Mums jāpierāda, ka demokrātija strādā, ka tiesiskums ir svarīga vērtība, savukārt taisnīgums ir iespējams, pat ja tas tiek uz laiku atlikts. Tāpēc mums jāizdara viss iespējamais, lai šoreiz nesodāmības loks tiktu pārrauts un Putins, Lukašenko un citi Krievijas kara noziedznieki tiktu saukti pie atbildības. 

Un visi tie karavīri, pulkveži, virsnieki, kas pastrādājuši šīs šausmas.
Tas, ko jūs sakāt, ir svarīgi. Viņiem nav jāslēpjas aiz abstrakta Putina. Ne jau Putins sita grūtnieci, kuras liecību es uzklausīju. Sieviete bija lūgusies, lai nesit, jo gaida bērnu, bet viņai atteica, ka viņas proukrainisko uzskatu dēļ viņas bērnam nav tiesību piedzimt. Visas šīs zvērības pastrādāja konkrēti cilvēki, kuri jāsauc pie atbildības tāpat kā Putins un Krievijas Federācijas virspavēlniecība, elite. 

Oleksandra, mani pārsteidz tava nelokāmība. Noziegumu dokumentēšana ir tavs ikdienas darbs, taču kā tu ar to tiec galā? Kur esi atradusi personīgo atbalsta punktu?
Ar kara noziegumu dokumentēšanu es nodarbojos pēdējos 9 gadus. Līdz brīdim, kad izcēlās pilna mēroga karš, es strādāju ar ukraiņiem, kuri pabijuši gūstā. Un tie ir šaušalīgi stāsti: slepkavības, izvarošanas. Cilvēkus ieslodzīja koka kastēs, spīdzināja ar elektrošoku, visādi pazemoja, rāva nost nagus, lika kaut ko rakstīt ar savām asinīm. Taču pat es, kura 8 gadus nodarbojos ar cilvēktiesību aizsardzību, nebiju gatava pašreizējai cietsirdībai. 

Es nezinu, kā tam vispār var sagatavoties, it sevišķi, ja esi cilvēks ar attīstītu empātijas sajūtu. Es cilvēktiesību aizsardzībai pievērsos tieši empātijas dēļ, tāpēc, ka gribēju palīdzēt cilvēkiem un cīnīties par taisnīgumu. Pirmos mēnešus sev aizliedzu reflektēt par to, ko jūtu. Žurnālisti man jautāja, kurš no stāstiem mani visvairāk satriecis, bet es atbildēju, ka aizliedzu sev par to domāt, jo nevari paredzēt, kā reaģēsi, taču cilvēkiem vajadzīga palīdzība, nevis tavas asaras. Pirmos mēnešus mana degviela bija niknums. 

Savā Nobela runā pateici šādu frāzi: «Mums no jauna jāpiešķir cilvēktiesībām nozīme.» Kāpēc uzskati, ka tās ir zaudējušas savu nozīmi? Ko tu ar to domāji?
Godīgi sakot, ir jāatzīst, ka civilizētā pasaule un valstis, kas dēvējās par attīstītām, gadu desmitiem pievēra acis uz cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā, lai gan Krievija vajāja savu pilsonisko sabiedrību, lika žurnālistus cietumā, nogalināja aktīvistus, izklīdināja mierīgas demonstrācijas. Un paralēli Krievijas militāristi gadu desmitiem ilgi pastrādāja kara noziegumus, savukārt Krievija izmantoja karu, lai dažādās valstīs sasniegtu savas ģeopolitiskās intereses. Un kā reaģēja civilizētā pasaule? Nekā. Pat tās valstis, kas dēvējas par attīstītām demokrātijām, turpināja spiest Putinam roku, notika business as usual, un pat Krimas un Luhanskas un Doneckas apgabala daļējas okupācijas laikā turpināja celt Nord Stream 2. Citiem vārdiem, viņi lika Putinam noprast, ka cilvēktiesības ir viltus vērtība arī viņiem pašiem. Putins redzēja, ka viņi tās neaizsargā, un tāpēc cilvēktiesību aizstāvju balsis no mūsu reģiona netika sadzirdētas un tāpēc mēs teicām, ka valsts, kas sistemātiski pārkāpj cilvēktiesības, apdraud ne tikai pati savus pilsoņus, bet arī pasauli kopumā. Krievija tam ir spilgts piemērs. 

Un kas mums tagad būtu jādara?
Jāsāk pieņemt politiski lēmumi, kas balstīti cilvēktiesību aizsardzībā, cilvēka tiesību vērtībās, nevis tikai ekonomiskā izdevīgumā, drošības jautājumos vai politiskās interesēs. Un pat ja dažas valstis to dara iekšpolitikā, tām tas jādara arī ārpolitikā. Tām jādemonstrē tāda pati apņemšanās kalpot cilvēktiesību vērtībām arī ārpolitikā. Un to mēs neredzam, jo situācija ir aizgājusi par tālu. Un valdību vadītāji, kuri cerēja, ka problēmas kaut kā izzudīs pašas no sevis, nu jau saprot, ka tās nekur nepazudīs, ka tās tikai saasināsies un tomēr būs jārisina. 

Savā runā stāstīji par pasaules kārtības jauno arhitektūru. Vai mazliet paskaidrosi, kā tu to redzi?
Mēs dzīvojam ilūzijās par to, ka pastāv starptautiska miera un drošības sistēma un tā kādu aizsargā. Lūk, Ukraina ir spilgts piemērs. Neviens nav pasargāts. Dienā, kad ANO ģenerālsekretārs ieradās Kijivā uz tikšanos ar prezidentu Zelenski, krievu raķete trāpīja dzīvojamā mājā un nogalināja žurnālisti Viru Hiriču viņas pašas dzīvoklī. Tāpat arī Azovstaļ evakuācija ANO un Starptautiskā Sarkanā Krusta misiju ietvaros nekādīgi nepanāca to, lai ārste Viktorija Obidina, kura tur nonāca saskaņā ar garantijām, netiktu šķirta no četrgadīgās meitas un nosūtīta uz filtrācijas nometni. Par spīti garantijām, gan ANO, gan Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja izrādījās bezspēcīga. Sanāk, ka dzīvojam pasaulē, kurā cilvēktiesību aizsardzība un drošības garantijas ir atkarīgas nevis no starptautiskajām tiesībām un starptautisko organizāciju arhitektūras, bet gan no tā, vai tu dzīvo valstī ar militāro potenciālu, vai tava valsts pieder kādam spēcīgam blokam, vai tai ir kodolieroči. Un tādā pasaulē ir bīstami dzīvot. Ir viegli iztēloties cilvēces turpmāko attīstību, ja šāda loģika nostiprināsies. Tāpēc, ka tad valstis investēs nevis veselības aprūpē, izglītībā, sociālajā aizsardzībā un starptautisku problēmu, piemēram, klimata pārmaiņu, nabadzības un sociālās nevienlīdzības, risināšanā, bet gan ieguldīs naudu bruņojumā, tajā skaitā kodolieročos. Un tā ir bīstama tendence. Tāpēc jāsāk remontēt sistēmu. 

Pašreizējo sistēmu izveidoja pagājušajā gadsimtā, pēc Otrā pasaules kara beigām. To izdarīja uzvarētājvalstis, šajā sistēmā pašas sev iebūvējot nepamatotas priekšrocības, kuras nu izmanto Krievija. Pirmajam solim šīs reformas virzienā jābūt Krievijas izslēgšanai no ANO Drošības padomes par statūtu sistemātisku pārkāpšanu. 

Dažkārt palasu tavu tviteri un redzu, ka pievērs uzmanību tiesību pārkāpumiem Afganistānā, Āfrikā un citās pasaules daļās. Mani nebeidz pārsteigt tas, cik daudz tev ir spēka un izpratnes par situāciju.
Mēs dzīvojam savstarpēji cieši saistītā pasaulē, un tikai brīvība padara pasauli drošāku. Un no tā, kā izvērtīsies cīņa par cilvēka cieņu Irānā un citās pasaules valstīs, kurās cilvēki tagad cīnās par savu brīvību, ir atkarīga arī mūsu nākotne. Tāpēc katram ir jāatbalsta otra cīņa par brīvību. Ir daudz jautājumu, kas ir plašāki par nacionālajām robežām, un pie tiem noteikti jāpieskaita solidaritāte un brīvība. 

Savā runā aicināji ierindas pilsoņus rīkoties. Kā var rīkoties, lai atbalstītu cilvēktiesības? Kas cilvēkiem jādara?
Es vienmēr pieminu divas lietas. Pirmkārt, es saprotu, ka cilvēki, kas grib palīdzēt Ukrainai, it sevišķi ārzemēs, var justies bezpalīdzīgi, jo tas, ko viņi dara, iespējams, izskatās niecīgi milzīgās kara katastrofas fonā. Bet tas ir nevis tāpēc, ka pūliņi būtu pieticīgi un nesvarīgi, bet gan tāpēc, ka izaicinājums ir pārāk nopietns. Un es vienmēr atceros mūsu piemēru no Maidana — karogu ar uzrakstu: «Esmu lāsīte okeānā». Labi, iespējams, ka mani centieni ir tikai lāsīte, taču šī lāsīte ir okeānā. Es nevaru apturēt karu, taču bez maniem pūliņiem tiešām nekas nemainīsies. Var saukt karu par karu, var piedalīties akcijās, rakstīt petīcijas, tikties ar deputātiem, savas valsts ierēdņiem, lai viņi atbalstītu Ukrainu un dotu tai ieročus. Šo izvēli var izdarīt ikdienas dzīvē, kad pienāk rēķins un saprotat, ka krievu gāze bija lēta, taču jūs sakāt: «Nē, esmu gatavs maksāt vairāk. Par brīvību ir vērts maksāt vairāk».

Nobela prēmiju pasniedza tev un pārstāvjiem no Krievijas un Baltkrievijas. Ukrainā par to bija aktīvas diskusijas. Tajā saredzēja sava veida mēģinājumu nosēdināt pie sarunu galda.
Kad redzi avīžu virsrakstus, ka Nobela prēmija piešķirta «pārstāvjiem» un tālāk seko uzskaitījums — «no Ukrainas, Krievijas, Baltkrievijas» —, tas sāk atgādināt veco padomju mītu par brāļu tautām. Kaut gan nav nekādu brāļu tautu. Ir viena dominējoša tauta, viena dominējoša valoda, viena dominējoša kultūra. Taču jāsaprot, ka šī prēmija tiek piešķirta nevis valstīm, bet gan cilvēkiem, kuri kopīgiem spēkiem gadu desmitiem ir aizstāvējuši cilvēktiesības. Cilvēktiesību aizstāvji no dažādām valstīm ir izveidojuši horizontālus tīklus. Iespējams, mūsu sabiedrībai tie ir neredzami, taču mēs sadarbojamies jau sen un ļoti cieši. Savelkot paralēles ar padomju laikiem, tas man atgādina disidentu lozungu: «Par mūsu un jūsu brīvību.» Šis cilvēcīgais stāsts par kopīgu pretošanos vispārējam ļaunumam, kas atkal cenšas nostiprināties mūsu pasaules daļā. 

Ar Memoriālu un Vjasnu es sadarbojos daudzus gadus. Pēdējo 8 gadu laikā Memoriāls parasti bija vieni no pirmajiem, pie kuriem vērsos ukraiņu politieslodzīto lietās. Un viņi nekad nav man atteikuši. Viņi ir daudz palīdzējuši konkrētās lietās, par spīti Krievijas autoritārās sistēmas apstākļiem. Tāpēc Krievijā viņi ir aizliegti. Aļess Beļackis sēž aiz restēm. Tāpēc, ka viņi karu vienmēr saukuši par karu, teikuši, ka Krimas okupācija ir noziegums — un ne tikai teikuši, bet arī savu pozīciju pauduši, aktīvi rīkojoties. Diemžēl Krievijas sabiedrībā viņu ir mazākums. Šie kolēģi ne tikai iestājas pret autoritāro režīmu, bet arī pret Krievijā valdošo domu. Nepatīkami, taču vairums krievu atbalsta karu — tāpēc, ka viņiem ir impēriskā domāšana un viņi saredz Krievijas varenību Krievijas impērijas piespiedu atjaunošanā. Tas, protams, ir bīstami citām tautām.

Kā Nobela prēmijas saņemšana ir mainījusi tavu dzīvi? Vai ir parādījies vairāk iespēju virzīt Ukrainas intereses?
Uzreiz atklāšu — negaidījām, ka saņemsim Nobela prēmiju. Tas bija milzīgs pārsteigums, un mēs pat nezinājām, ka esam nominēti. To sakot, ir jāsmejas, taču pusotru nedēļu pirms tam es saņēmu Right Livelihood Award — alternatīvo Nobela prēmiju, ko piešķir par pareizu dzīvesveidu. Tā ka mums nemaz nebija jāprāto, vai saņemsim Nobela prēmiju. Šī iemesla dēļ nebijām gatavi tik lielam uzmanības un intereses pieplūdumam. No vienas puses, būt par Nobela laureātu jau pats par sevi ir darbs, bet, no otras — ukraiņu cilvēktiesību aizstāvju balss beidzot ir sadzirdama. Kādreiz mūsos klausījās ANO Cilvēktiesību komitejā un EDSO sanāksmē, taču, acīmredzot, ne tajās zālēs, kur tika pieņemti politiskie lēmumi. Taču Nobela Miera prēmija ir devusi mums iespēju padarīt cilvēktiesību aizsardzības balsi nozīmīgāku.

Foto — Right Livelihood

CV

Dzimusi 1983. gadā Bojarkā Kijivas apgabalā Ukrainā

2007. gadā saņem maģistra grādu jurisprudencē no Tarasa Ševčenko universitātes Kijivā

2007. gadā sāk darbu Pilsonisko brīvību centrā Kijivā

2013. gadā uzsāk pilsonisko iniciatīvu Euromaidan SOS

2016. gadā saņem EDSO Parlamentārās asamblejas Demokrātijas aizstāvja balvu

2022. gadā viņas vadītais Pilsonisko brīvību centrs saņem Nobela Miera prēmiju