Maigais varenais spēks

Daudzas ukraiņu sievietes pirmo reizi ieročus paņēma rokās pirms astoņiem gadiem, bet tagad katrs desmitais Ukrainas kareivis ir sieviete. Gadu gaitā viņas ir ne tikai veiksmīgi pilnveidojušas valsts aizstāvēšanas prasmes, bet arī aktīvi reformējušas Ukrainas bruņoto spēku standartus un «korporatīvo kultūru»

Tatjanas Čubaras pirmā kauja ar krieviem notika pagājušā gada marta sākumā, kad iebrucēji tuvojās Černihivas pilsētai. 24 gadus vecā lielgabalniece no Ukrainas Bruņoto spēku 58. artilērijas vienības tagad pajoko: «Mēs sagaidījām krievus ar ziediem. Tiesa, ne ar tiem ziediem, kādus viņi vēlējās. Izkaisījām virs viņu galvām mūsu puķītes un sadragājām kolonnu.»

Tatjanas armijas biedri viņu iesaukuši par Princesīti. Ar šo pašu iesauku viņa pazīstama arī sociālajā tīklā TikTok. Tatjanas filmētos video no frontes līnijas ir noskatījušies miljoniem cilvēku.

Nesen viņu paaugstināja par komandieri. Vairs nav ne mazāko šaubu, ka armijas biedru vidū Tatjana ir autoritāte, taču pirms četriem gadiem, kad viņa parakstīja profesionālu līgumu par pievienošanos Ukrainas Bruņotajiem spēkiem, uz jauno sievieti daudzi skatījās ar skepsi un drīzāk atkāpi no normas.

«Tu esi meitene, tev nevajadzētu staipīt smagos lādiņus,» viņai toreiz teicis kāds armijas biedrs, kad Tatjanu norīkoja dienēt haubices apkalpē. Bijuši nepieciešami pāris gadi, lai gaišmati ar patriotiski krāsotiem nagiem kolēģi sāktu uztvert kā prasmīgu karotāju, kura nekļūdīgi spēj notēmēt uz ienaidnieka bruņutehniku. Tatjana stāsta, ka tiešām bija jāpierāda vīriešiem, ka viņai ir tiesības atrasties Ukrainas Bruņoto spēku rindās. Tagad viņa kaujas laukā jūtas līdzvērtīga un jokojot draud savam mehāniķim vadītājam, ka nokrāsos pašgājējhaubices rozā krāsā.

Pavāre, grāmatvede, šuvēja

Stereotipi, ar kuriem Tatjana saskārās pirms dažiem gadiem, vēl spēcīgāki bija 2014. gadā, kad Krievija sāka militāru konfliktu Ukrainas austrumos un anektēja Krimas pussalu. Plašākai sabiedrībai pazīstamā speciālo operāciju spēku seržante Andriana Susaka stāsta, ka tolaik vecās «padomju skolas» militārpersonas pat nevēlējās neko dzirdēt par oficiāla statusa piešķiršanu sievietēm armijā.

Andriana ir profesionāla angļu valodas tulkotāja un pirms kara strādāja farmācijas uzņēmumā. Armijā viņa iestājās uzreiz pēc tā dēvētās Pašcieņas revolūcijas 2013. gada beigās un 2014. gada sākumā, kad tika gāzts prokrieviskais prezidents Viktors Janukovičs. Kad okupēja Krimu un sākās kaujas valsts austrumos, daži Andrianas draugi pievienojās bataljonam Aidar. Tādu pašu lēmumu 2014. gada maijā pieņēma arī Andriana. 

Kā sievietei bez iepriekšējas militāras pieredzes viņai piedāvāja strādāt štābā ar dokumentiem. Taču pēc pāris mēnešiem viņa pārliecināja komandieri un devās savā pirmajā kaujas misijā. Andriana pat saņēma apbalvojumu par piedalīšanos Luhanskas apgabala Ščastjas pilsētas atbrīvošanā, kaut arī ilgu laiku oficiāli bija reģistrēta kā šuvēja.

Krievijas un Ukrainas kara sākumā armijas birokrātija ļāva oficiāli nodarbināt sievietes tikai kā pavāres, šuvējas, ierēdnes vai grāmatvedes. Militāras pozīcijas sievietēm vienkārši neeksistēja.

2015. gadā Andriana kopā ar draudzenēm — dronu operatori Mariju Berlinsku un armijas mediķi Jekaterinu Prijmaku — nodibināja sieviešu armijas veterānu kustību. Faktiski tieši šīs trīs sievietes sāka kampaņu Neredzamais bataljons, kuras mērķis bija mainīt sieviešu statusu Ukrainas armijā.

Vienlīdzīgas iespējas

«Mēs sapulcinājām vairākus simtus dienošo sieviešu un veicām pētījumu par problēmām, ar kurām viņas saskaras armijā. Gandrīz visas oficiāli bija reģistrētas kā apkalpojošais, nevis militārais personāls. Mēs nenogurstoši apspriedām šīs problēmas konferencēs, kā arī apspriedēs ar Aizsardzības ministrijas un armijas ģenerālštāba vadību. Galu galā kopā ar juristiem izstrādājām jaunus tiesību aktus, kas dod vienlīdzīgas iespējas veidot karjeru armijā gan sievietēm, gan vīriešiem,» Ir skaidro sieviešu kustības līdzdibinātāja Prijmaka.

2018. gada oktobrī Ukrainas parlaments pieņēma likumu, kas nosaka vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm dienēt armijā, vienlīdzīgu piekļuvi amatiem un militārajām pakāpēm, kā arī vienlīdzīgus pienākumus militārajā dienestā.

Šo pārmaiņu rezultātā bruņotajiem spēkiem pievienojās arvien vairāk sieviešu. Pēc ANO datiem, 2016. gadā sievietes veidoja 9% no Ukrainas bruņoto spēku militārā personāla, bet 2021. gada sākumā šis īpatsvars bija pieaudzis līdz 16%.

Savukārt kopš pagājušā gada 24. februāra, kad sākās plaša mēroga Krievijas iebrukums, kopējais sieviešu skaits Ukrainas karavīru vidū ir vairāk nekā divkāršojies: no 31 800 līdz vairāk nekā 70 000. Arī kopējais karavīru skaits palielinājās no 250 000 līdz vairāk nekā 700 000, liecina oficiālie Aizsardzības ministrijas dati. Tātad pašlaik sievietes veido aptuveni 10% no kopējā Ukrainas armijas karavīru skaita.

Sieviešu armijas veterānu kustība par savu galveno sasniegumu uzskata nevis izmaiņas likumdošanā, bet gan agrāk valdošo stereotipu maiņu.

«Tiklīdz sievietes kļuva par oficiālām militārpersonām, viņas dienu pēc dienas lēnām sāka mainīt savu kolēģu vīriešu attieksmi,» uzskata Prijmaka.

Kara leģendas

Tagad Ukrainas sabiedrībā vairs nediskutē par to, vai sieviete ir vai nav kaujas laukā. Pēdējo astoņu kara gadu laikā viņas ir pierādījušas, ka ir augstu motivētas un vienlīdz efektīvas karotājas kā vīrieši. Daudzas kļuvušas par īstām leģendām. 

Piemēram, speciālo uzdevumu pulka policijas vienībā Safari dienošā snaipere Jevgēnija Emeralda. Redzot viņas raksturu, cīņas sparu un drosmi, kolēģi iesaukuši Jevgēniju par Žannu d’Arku. Pirms Krievijas iebrukuma viņa nodarbojās ar juvelierizstrādājumu biznesu, un šī joma viņai patika. Taču karš arī Jevgēnijas dzīvi apgrieza kājām gaisā.

Sākumā viņa rosījās kā brīvprātīgā: izvadāja pārtiku un medikamentus, savās mājās izmitināja trīs desmitus bēgļu. Savulaik studējusi tieslietas, Jevgēnija apguva arī militārās sagatavošanas pamatkursu. Viņai patīk ieroči, turklāt atmiņā bija palikušas sarunas ar nu jau mirušo tēvu, kas visu laiku bija gatavojies karam ar Krieviju.

Tā topošā Žanna d’Arka atkal paņēma rokās ieroci un ātri vien kļuva par sava pulka leģendu. Rudmatainā skaistule ir pašpārliecināta ne tikai kaujas laukā, bet arī televīzijas kameru priekšā. Pagājušā gada 14. oktobrī, Ukrainas aizstāvju dienā, Jevgēnija apprecējās ar savu dienesta biedru Jevgēniju Stipaņuku, kas pirms kara bija politiķis. Tas bija laiks, kad Ukrainas armija ātrā pretuzbrukumā atbrīvoja Harkivas apgabalu. Jauno pāri salaulāja kāds Bruņoto spēku ģenerālis. 

Drīz vien kļuva zināms, ka Žanna d’Arka ir stāvoklī. Viņa bija spiesta atstāt fronti, kur joprojām atrodas vīrs. Taču Jevgēnija nesēž mierīgi mājās, bet ir atkal iesaistījusies brīvprātīgajā darbā un cenšas palīdzēt savai vienībai.

Motivācija

«Sieviešu klātbūtne bataljonā vairs nav izņēmums, bet gan norma un dažkārt pat priekšrocība. Parasti ukraiņu sievietēm, kas iestājas armijā, ir ne tikai pienākuma apziņa pret savu valsti, bet arī kāda īpaša motivācija. Ar šo motivāciju viņas iedvesmo citus,» stāsta Jekaterina Prijmaka.

Viena no šādām karotājām ar īpašu motivāciju ir Jevgēnija Zakrevska, kas agrāk bija advokāte Kijivā. Krievijas iebrukuma dienā viņa tiesā aizstāvēja savu klienti, bet tagad ir aeroizlūkošanas operatore.

Visskaļākā Zakrevskas praksē bija tā dēvētā Maidana lieta — 2014. gada februārī notikusī protestētāju jeb par Debesu simtnieku nosaukto cilvēku nogalināšana Kijivas centrā. Jevgēnija pārstāvēja upuru tuviniekus. Advokātes komanda veica lielu darbu, lai apsūdzēto statusā nonāktu ne tikai tie, kas šāva, bet arī tie, kas deva rīkojumu. 

Par spīti tam, ka visas tā laika augstākās amatpersonas, ieskaitot eksprezidentu Janukoviču, atradušas patvērumu Krievijā, Jevgēnija nešaubās, ka taisnīgums uzvarēs. Tāpēc tikpat svarīgs faktors ir arī militāra uzvara šajā Krievijas sāktajā karā.

Jevgēnija Ir stāsta, ka karam sāka gatavoties jau sešus mēnešus pirms ofensīvas — kad tika publicēti pirmie amerikāņu izlūkdienestu ziņojumi, viņa tos uztvēra nopietni. Plašā iebrukuma priekšvakarā viņa uz Rietumukrainu evakuēja savus vecākus un brāļadēlu, bet pati sapakoja mugursomu un dokumentus. Tiklīdz uz Kijivu sāka lidot pirmās raķetes, viņa nekavējoties devās uz teritoriālās aizsardzības punktu.

«24. februārī es parakstīju līgumu ar Ukrainas Bruņotajiem spēkiem, saņēmu ieroci un kļuvu par kareivi. Nākamo reizi mājās gulēju tikai pēc dažiem mēnešiem — kad krievi tika padzīti no Kijivas apgabala,» stāsta Jevgēnija.

Aizvadīto 11 mēnešu laikā viņa ir iemācījusies šaut ar visu veidu ieročiem, rakt tranšejas, vadīt bezpilota lidaparātus, organizēt izlūkošanas misijas, kartēt mērķus, izmantot ballistiskos kalkulatorus un vadīt dažādus transportlīdzekļus. Taču par svarīgāko iemaņu pati uzskata aeroizlūkošanas prasmes.

«Es izvēlējos cīnīties, nevis bēgt vai piedzīvot tādu pašu nožēlojamu stāvokli, kādā nonāca iedzīvotāji Bučā un Irpiņā. Es labi zināju, kāds būs krievu karavīrs. Jau kopš 2014. gada esmu strādājusi ar Krievijas agresijas upuriem, ar ieslodzītajiem, kuri tikuši spīdzināti. Karš nav veids, kā panākt taisnīgumu. Tas ir tikai posms, kas mūsu gadījumā ir neizbēgams ceļā uz taisnīgumu,» saka advokāte un gaisa izlūks.

Jevgēniju motivē arī draudzība ar pazīstamo Kijivas aktīvistu Romānu Ratušniju, kurš kritis karā. Savulaik Jevgēnija bija viņa advokāte, un Romāns viņu sauca par savu māsu.

Jevgēnija ar Romānu iepazinās, kad viņam bija 16 gadu. Pusaudzis bija viens no skolēniem, kuri sapulcējās Kijivas centrā, lai protestētu pret Janukoviča lēmumu neparakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību. Viņus piekāva. Taču šis incidents uzšķīla Pašcieņas revolūcijas dzirksteli.

Tagad Jevgēnija no gaisa koriģē artilērijas uguni. Viņas amats joprojām tiek dēvēts par «vecāko ložmetējnieku», jo Ukrainas armijai aizvien nav oficiālas aeroizlūkošanas. Arī bezpilota lidaparātu nav tik daudz, cik visā frontē būtu nepieciešams.

Jevgēnija ir vienīgā sieviete savā vienībā, taču diskrimināciju no vīriešu puses nejūt. Gluži pretēji — viņa jūtas cienīta. «Lai gan, pēc statistikas, katrs desmitais Ukrainas armijas karavīrs ir sieviete, es vēl neredzu tik daudz sieviešu, cik gribētos. Taču visas meitenes, ar kurām esmu iepazinusies, ir ļoti profesionālas un efektīvas.»

Reformu virzītājas

Uzrunājot ukraiņu karavīrus, Valsts prezidents Volodimirs Zelenskis parasti saka — «dārgie aizstāvji un aizstāves», tādējādi uzsverot dzimumu līdztiesību.

Kopš 2018. gada sievietes ir ieguvušas piekļuvi 63 militārajiem amatiem. Sieviešu armijas veterānu kustība panākusi, ka ir atcelti ierobežojumi meitenēm iestāties militārajos licejos, lai veidotu virsnieku karjeru.

Reformas Ukrainas armijā turpinās. Var teikt, ka pēdējo astoņu gadu laikā burtiski kaujas laukos izspiesti ne tikai vecie padomju stereotipi, bet vienlaikus apgūti arī NATO standarti. NATO standarti nozīmē ne tikai modernāku bruņojumu, bet arī atšķirīgu vadības sistēmu, kas pieļauj lielākas iniciatīvas un atbildības uzņemšanos, kā arī dzimumu līdztiesību.

Kanādas Bruņoto spēku virsniece pulkvežleitnante Melānija Leika militārajās mācībās programmā UNIFIER 2021. gadā Ukrainā pavadīja sešus mēnešus. Viņa Ir stāsta, ka bijusi patīkami pārsteigta par ukraiņu sieviešu kaujas mācību līmeni.

«Piekrītu novērtējumam, ka dienestā esošajām sievietēm ir bijusi izšķiroša loma Ukrainas armijas reformēšanā.» Un piebilst: «Tas, ka Ukrainā tiek godināta sieviešu loma aizsardzībā, ir krasā pretstatā Krievijai, kuras vadība kā pamatvērtību ir pieņēmusi toksisku vīrišķību. Lepojos, ka sievietes militārpersonas saņem atzinību, jo tas atspoguļos viņu lomu šī kara vēsturē un nodrošinās pelnītu vietu pie sarunu galda, kad tiks pieņemti lēmumi par nākotni.»

Sieviešu kustības pārstāve Prijmaka gan pasūkstās, ka birokrātija nav paspējusi tikt līdzi visām reālajām pārmaiņām armijā. Piemēram, joprojām nav izstrādāts sieviešu militāro formu standarts.

Tajā pašā laikā vairāki desmiti Ukrainas armijā dienošo sieviešu, ar kurām runāja Ir, nesūdzas ne par seksismu, ne par sieviešu augumam piemērotu bruņuvestu vai higiēnas ieliktnīšu trūkumu. Viņas sūdzas tikai par vienu: «mums nav pietiekami daudz ieroču», «mums vajag vairāk bezpilota lidaparātu un vairāk artilērijas lādiņu», «mums vajag radioelektroniskās kaujas iekārtas».

Dažas nedēļas pirms smagu ievainojumu gūšanas Hersonas reģiona atbrīvošanas laikā īpašā misijā piedalījās speciālo operāciju spēku seržante Andriana Susaka — viņa lūdza ASV Kongresu palielināt ieroču piegādes Ukrainai, it īpaši bruņumašīnas. Novembra beigās viņa cieta mīnas sprādzienā un knapi izdzīvoja. Ja Andriana būtu atradusies bruņutransportierī, ievainojumi būtu daudz vieglāki. Bet tagad Mazulītei, kā Andrianu iesaukuši dienesta biedri, priekšā ir garš rehabilitācijas ceļš.

Šie paši dienesta biedri nešaubās, ka Andriana savu kaujas pieredzi izmantos kā spēcīgu argumentu, lai publiski aicinātu piegādāt Ukrainai vairāk bruņojuma.

Nesen vietnē TikTok uzmanību piesaistīja arī lielgabalniece un divu dēlu māte Tatjana Čubara — viņa publicēja videoierakstu no pašgājējhaubices kabīnes. Ātri vien to noskatījās vairāk nekā divi miljoni cilvēku. «Daudzi cilvēki man ir jautājuši, kāpēc man tas ir vajadzīgs?» viņa teica. «Bet viņai atbilde ir vienkārša — mani bērni aug, un es viņus aizsargāju.»

Tūkstošiem Ukrainas sieviešu šie nav tikai patētiski teicieni, bet gan reāla cīņa par savu bērnu nākotni.