Oda pirmsskolas skolotāja profesijai

Latvijā šobrīd (2021./2022.m.g., pēc VIIS datiem¹) ir aptuveni 8700 praktizējošu pirmsskolas pedagogu, un lielākajai daļai mūsu bērnu kāds no šiem nepilniem deviņiem tūkstošiem profesionāļu ir pirmais dzīvē satiktais skolotājs – pirmais, kurš veido fundamentālu priekšstatu, kurā balstīsies turpmākā bērna socializēšanās un mācīšanās pieredze un izpratne par to. Tas ir fakts, kas balstās ne tikai statistikā un mūsu izglītības sistēmas uzbūvē, bet arī mūsu individuālajās pieredzēs kā bērniem, kā bērnu vecākiem, kā atbildīgiem sabiedrības locekļiem – tas ietekmē mūs katru.

Personīgi es pedagoga profesiju sāku novērtēt tikai tad, kad pati sāku strādāt skolā – tolaik arī nopietnāk reflektēju par saviem dzīves skolotājiem, par viņu ietekmi uz manu izaugsmi, lēmumiem un akadēmisko pašvērtējumu. Tomēr tādu nobriedušāku pārliecību par to, kas ir
un kādam jābūt labam skolotājam, es apzinājos tad, kad mani bērni sāka mācīties pirmsskolā. Šis raksts būs kā personīgajā pieredzē un profesionālajās pārliecībās balstīta oda² pirmsskolas skolotāja profesijai, kuru uzskatu par vienu no visnozīmīgākajām, kādas eksistē.

Kad vecāki izlemj savu pusotrgadnieku vai divgadnieku nodod izglītības sistēmas rokās, lai uzsāktu bērnudārza gaitas, tas parasti ir dziļi jūtīgs laiks visai ģimenei. Gandrīz neizbēgami ir tas, ka bērniņš no rītiem raudās un ķersies mammai vai tētim ap kaklu, ka pirmie mēneši, pārnākot mājās no pirmsskolas, būs izaicinoši arī ģimenē, kamēr bērns pārstrādās un izreaģēs visu, kas dienas laikā piedzīvots. Es pat teiktu, ka viss pirmais gads pirmsskolā paiet tādā vieglā stresiņā, jo jāpiedzīvo slimošanas periodi, iespējamas saķeršanās ar vienaudžiem (it īpaši
kamēr mazais vēl nerunā un ar pasauli sazinās, izmantojot savu ķermeņa valodu) un citas lielas pārmaiņas. Un es teiktu, ka ir tieši un tikai divas lietas, ko mēs kā vecāki sagaidām no savu bērnu pirmsskolas skolotājām.

Mums jāredz, ka bērns grupiņā tiek gaidīts, un mums jāsaņem atgriezeniskā saite par to, kā paiet viņa diena. Lai šo realizētu, nozīmīgāka par profesionālajām zināšanām vai pieejamajiem materiālajiem resursiem, ir skolotāja attieksme un cilvēcība – to augstskolā nemāca.

Ko nozīmē – likt bērnam justies gaidītam un sniegt regulāru atgriezenisko saiti? Formāti var būt dažādi – tie var būt aicinoši vārdi, sasveicinoties ar bērnu no rīta, tas var būt silts apskāviens vai kāds jautrs uzmanības novēršanas paņēmiens, kas rada bērnā interesi par
grupiņā notiekošo (vai, piemēram, uz brokastu galda stāvošo). Līdzīgi ir ar atgriezenisko saiti – tā var būt īsa ik rīta ziņa whatsappā vecākiem, tā var būt iknedēļas vārdu apmaiņa rotaļu laukumā vai strukturētas pārrunas reizi mēnesī. Daudzi bērnudārzi ir gājuši vēl soli tālāk – ar tiešsaistes platformu starpniecību katru dienu izsūtot bildes, kurās atspoguļotas katra bērniņa dienas aktivitātes, kā arī nelieli komentāri par viņa veikumu un izaicinājumiem. Es ceru, ka katrs pirmsskolas skolotājs apzinās to milzu ietekmi, kas viņiem ir pār mazu bērnu vecākiem, izvēloties piedāvāt šīs divas lietas – sirsnīgu attieksmi un atgriezenisko saiti par bērna gaitām – tas dod mums pašu svarīgāko – sirdsmieru par to, ka mūsu mazais dārgums ir drošās rokās.

Iepriekš aprakstītās ir divas it kā vienkāršas un cilvēcīgas lietas, kuras nebūt nav pašsaprotama parādība, tamdēļ to piedzīvošana raisa manī dziļu pateicību pret manu bērnu skolotājām. Vienlaikus – es esmu arī izglītības speciāliste, tamdēļ neizbēgami līdzās pateicībai manī mīt arī
zināms prasīgums pret savu bērnu skolotājām. Ļoti piedomāju, lai savus priekšlikumus un jautājumus es komunicētu tikai un vienīgi cieņpilnā un uz sadarbību vērstā veidā, un – kas tad ir tas, ko es sagaidu?

Es sagaidu, ka pirmsskolas skolotājs būtu zinošs bērnu vecumposmu īpatnībās gan no pedagoģijas, gan psiholoģijas viedokļa – tas nozīmē, ka skolotājs ne tikai skaidri zina un prot sarunāties par to, kas ‘ir normāli’, piemēram, divgadnieka uzvedībā, bet arī spēj piedāvāt risinājumus, kā atbalstīt un virzīt uz izaugsmi jebkādas konkrētā bērna iezīmes. Piemēram, ja divgadnieks ne par ko nevēlas/nespēj iesaistīties dzīvnieciņu aplicēšanā uz papīra, mierīgi sēžot pie galda, tad skolotājs veic novērojumus, piefiksē tos un piedāvā citu, līdzvērtīgu
aktivitāti. Ko varētu piedāvāt lapsas aplicēšanas vietā? Mana dēla skolotājas (paldies, Indra un Anita) ierosināja grupiņā izvietot kasti ar smalkiem graudiem un tajos paslēptām dzīvnieku formiņām, kuras meklējot bērns gan darbina sīko motoriku, gan attīsta koncentrēšanās spēju. Un tas nekas, ka lapsas darbiņu mājās nekad tā arī neatnesa – man ir svarīgi, ka bērns darbojas, ka viņš gūst pozitīvu mācīšanās pieredzi un ka skolotājs tādu spēj piedāvāt.

Visbeidzot, pēdējā no tādām būtiskākajām lietām, ko sagaidu, ir, ka skolotājs kā profesionālis ir pārliecināts, stingrs un vienlaikus iejūtīgs, uzņemoties atbildību par grupiņā notiekošo.

Šo man vieglāk izskaidrot ar ļoti konkrētu, personīgu stāstu no nesenas pagātnes. Manam dēlam, līdzīgi kā daudziem trīsgadīgiem puikām, ir bijuši savi izaicinājumi saskarsmē ar grupas biedriem. Jūs varbūt varat iedomāties – viegla pagrūstīšanās, pa retam savstarpēja iekniebšana vai dusmu apmaiņa, nevarot sadalīt spēļu mašīnīti ar citiem puišiem. Mēs bijām mēģinājuši visādos veidos sadarboties ar bērnudārzu, lai atbalstītu dēla uzvedības transformēšanos uz pozitīvāku, tomēr pārsvarā tā bija nasta, ko mēs kā vecāki nesām uz saviem pleciem, jo jutu, ka bērns labi apzinās, ka viņš īsti nespēj iekļauties grupā, tomēr par to skaidri komunicēt vēl neprot. Šāda apziņa lauž sirdi, nereti rada izmisumu, liek meklēt visas iespējamās izejas no situācijas. Mūsu gadījumā tas nozīmēja – dot iespēju bērnam nomainīt vidi, pārejot mācīties uz bērnudārzu, kur augstā līmenī tiek īstenota montessori pieeja, un vienlaikus pie skolotājām, kas bija tikko ‘palaidušas skolā’ mūsu vecāko meitu. Vienvārdsakot, bija pagājušas divas vai trīs nedēļas dēlam viņa jaunajā pirmsskolas iestādē, un man šķita, ka mums visiem (viņam, mums, skolotājām) sokas diezgan labi – bērns ir mīļi gaidīts, vecāki saņem gan bildes, gan komentārus par mācību materiāliem, ar kuriem notiek darbošanās utt. Kādā pēcpusdienā, atnākot pakaļ dēlam, pirmsskolas rotaļu laukumā pieeju pie skolotājas un
jautāju, kā manam bērnam iet attiecībās ar vienaudžiem, vai netiek novērotas konflikta situācijas? Es nekad neaizmirsīšu skolotājas atbildi, un tā joprojām liek manās acīs sariesties asarām. Viņa teica: “Nu, mums ir visādas dienas. Viņš ir nodibinājis ciešu draudzību ar dažiem
bērniem, arvien biežāk pats atrod sev mācību nodarbi grupiņā. Gadās dažreiz saķerties, pagrūst vai tikt pagrūstam, tam seko dusmas. Taču jums par to nav jāuztraucas – situācijas, kuras norisinās bērnudārzā, mēs arī atrisinām bērnudārzā. Nešaubos, ka viņš drīz būs pilnībā
iejuties!”

Šodien, pāris mēnešus vēlāk, mans bērns patiešām ir iejuties. Viņam vairs nerodas nozīmīgi konflikti, viņš bez problēmām atrod mācību aktivitātes, kurās jēgpilni piedalīties, un attiecīgi ik dienu progresē viņa valodas, sociālās un praktiskās dzīves iemaņas. Paldies jums, abas Ivetas un Ināra! Jūs ar savu cilvēcību un profesionalitāti dāvināt manai un citām mazu bērnu ģimenēm vissvarīgāko: drošību, ka mani bērni ir pie jums gaidīti; pārliecību, ka viņiem ir savas stiprās puses un intereses, un viņu grūtības ir normāla un vecumposmam atbilstoša parādība; un, pats galvenais, cerību, ka gan manējie, gan katrs bērns VAR (ir spējīgs un grib) labi mācīties.

Ar šo aicinu ikkatru iesaistīties pozitīvu pārmaiņu veicināšanā izglītībā, un to var darīt ar ziedojumu Iespējamai misijai (platformā Mobilly vai mājaslapā www.iespejamamisija.lv). 2023. gadā mēs vēlamies piedāvāt Latvijai jaunu līderības un izglītības programmu, kuras ietvaros piesaistīsim un pašvaldību izglītības iestādēs izvietosim un mērķtiecīgi atbalstīsim jaunus pirmsskolas skolotājus, un mums vajag sabiedrības vienošanos kopīgā pieprasījumā pēc pārmaiņām.

 

Autore ir nodibinājuma Iespējamā misija attīstības vadītāja

¹ Dati no mājaslapas

² Oda (sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds) – svinīgs slavinājuma dzejolis