Ģeopolitiskā situācija, kas ietekmē līdz šim biežāk izmantoto energoresursu pieejamību un to izmaksas pasaulē, kā arī virzība uz Eiropas Savienības (ES) zaļajiem mērķiem spiež ieviest jaunus risinājumus enerģijas ražošanā. Viena no salīdzinoši jaunām, taču patēriņa ziņā strauji augošām precēm Latvijā ir fotoelementu paneļi (FEP) jeb tautā sauktie saules paneļi, kas savu noieta kāpumu piedzīvo tieši šovasar. Alternatīvs risinājums, kas ļauj sasniegt zināmu neatkarību un drošības sajūtu daudzās mājsaimniecībās un uzņēmumos, taču tam ir arī savi zemūdens akmeņi, ar kuriem saskarsimies jau tuvākajā nākotnē – elektropreču savākšanas un pārstrādes normu izpilde.
Saules paneļi, atbilstoši Dabas resursu nodokļa likumā noteiktajam, tiek klasificēti kā elektriskās un elektroniskās iekārtas, kas jāsavāc un jāpārstrādā 65% apmērā no tirgū novietotā apjoma atbilstošajā kalendārajā gadā. Tātad, piemēram, ja šogad Latvijā tiktu uzstādītas 1000 tonnas saules paneļu, tad līdz šī gada beigām būtu jāsavāc un jāpārstrādā jau 650 tonnas. Jautājums ir, kā to izdarīt, ja uzstādītāji sola 20-25 gadus ilgu kalpošanas laiku un patērētāji ar to arī rēķinās. Saules paneļi ir jauna prece. Respektīvi tie tiek pirkti pirmo reizi 100% gadījumu, atšķirībā no veļas mašīnām un plītīm, kas 70-80% gadījumu tiek nomainītas no vecām uz jaunām. Maiņas gadījumā šīs nokalpojušās iekārtas ir iespējams savākt, tomēr jau šobrīd vecās elektrotehnikas savākšana ir liels izaicinājums – pietiekami daudz iedzīvotāju nodod veco elektrotehniku par samaksu kā metāllūžņus, kas ne vienmēr tiek uzskaitīti atbilstoši normatīvo aktu prasībām.
Saules paneļu realizācija Latvijā tiek uzskaitīta vienkopus ar lielām elektroniskām un elektriskām iekārtām – veļasmašīnām, plītīm, žāvētājiem, trauku mazgājamām mašīnām u.tml. Savā 2021.gada ziņojumā Starptautiskā elektronisko atkritumu ražotāju atbildības organizāciju asociācija Weee Forum atzinusi, ka šobrīd, ņemot vērā saules paneļu reālo kalpošanas laiku, nav iespējams izpildīt ES noteiktās savākšanas un pārstrādes normas. Ziņojumā tika atspoguļoti piemēri ar konkrētiem aprēķiniem atsevišķās ES dalībvalstīs.
Neparedzams saules paneļu tirgus apjoms
Pēc pēdējiem Valsts vides dienesta datiem Latvijā tirgū 2020.gadā tika novietotas vairāk nekā 28 000 tonnas dažādu elektroiekārtu, no kurām tika savāktas 11 500 tonnas, tādējādi izpildot valstī noteikto normu. Tolaik un arī vēl pērn saules paneļu daļa bija salīdzinoši niecīga, kā arī valstī noteiktie elektrotehnikas savākšanas apjomi bija zemāki – 40,5% no tirgū novietotā. Pēc mūsu klientu sniegtās informācijas šogad saules paneļu daudzums, kas jau ir nonācis un vēl nonāks Latvijas tirgū, būs mērāms vairākos simtos tonnu. Uz 2023. gadu tiek prognozēti jau vairāki tūkstoši tonnu, it īpaši ar valsts finansiālo atbalstu. Turklāt šie dati neparāda reālo situāciju kopumā, jo valsts mērogā tie netiek apkopoti, līdz ar to apjomi ir būtiski lielāki un tikai turpinās palielināties. Turklāt problēmas eskalāciju veicina arī tas, ka saules paneļu apjomi gan tuvākai, gan tālākai nākotnei ir neprognozējami un nav skaidrs, cik daudz alternatīvas tehnikas būs jācenšas savākt, lai kompensētu tirgū reģistrēto saules paneļu daļu. Ir nepieciešams steidzams risinājums, pretējā gadījumā tiek kropļota ražotāju atbildības sistēma un ierobežotas jebkādas iespējas izpildīt valstī noteiktās elektroiekārtu savākšanas normas. Skaidrs ir viens, ka pie pašreizējās kārtības, ja nekas netiks mainīts, par saules paneļu šodienas savākšanas normu izpildi nāktos maksāt visiem citu elektroiekārtu patērētājiem.
Jāmaina elektroierīču uzskaites kārtība
Lai arī daudzviet pasaulē saules paneļu ēras uzplaukums vērojams tikai pēdējos gados vai šogad, ir valstis, kurās jau ņemti vērā riski attiecībā uz to uzskaiti un savākšanu. Piemēram, Francijā šiem izstrādājumiem nav noteiktas savākšanas normas – ražotāju atbildības sistēmai tos jāpieņem pēc pieprasījuma, kad paneļi savu laiku nokalpojuši vai tiek mainīti pret jauniem. Tiek lēsts, ka šī sistēma darbojas labi un ir pielāgota kopējai saules paneļu tirgus uzvedībai. Tomēr, lai mazinātu nevienlīdzīgos nosacījumus ES dalībvalstīs un veicinātu saules paneļu tirgus pārskatāmību, trauksmes saucienus raidījusi Starptautiskā elektronisko atkritumu ražotāju atbildības organizāciju asociācija Weee Forum, kura jau 2021.gadā aicinājusi Eiropas Komisiju pēc iespējas ātrāk grozīt direktīvas prasības, nosakot visās dalībvalstīs izdalīt saules paneļus kā atsevišķu elektropreču kategoriju 4.2., kurai tiek noteikti atšķirīgi savākšanas mērķi, atbilstoši reālajam dzīves ciklam. Tomēr pagaidām izmaiņas direktīvā nav ieviestas, līdz ar to risinājumus nepieciešams rast tepat nacionālā līmenī.
Kā piemēru var minēt arī Lietuvu. Normatīvajos aktos noteikts, ka uzstādītās saules paneļu sistēmas ar jaudu virs 30 kilovatstundām (kWh) tiek kvalificētas kā industriālās elektroiekārtas un uz tām nav attiecināma 65% savākšanas un pārstrādes norma. Tiek uzskatīts, ka to īpašnieks uz šādas alternatīvās enerģijas ražošanas rēķina pietiekoši ieekonomēs, lai varētu pats parūpēties par nolietoto paneļu pārstrādes izmaksu segšanu nākotnē. Savukārt visas saules paneļu sistēmas, kuru jauda ir zem 30kWh, tiek uzskatītas kā mājsaimniecību iekārtās, par kuru pārstrādi atbildība jāuzņemas ražotāju atbildības sistēmai. Šajā gadījumā, ja paneļu uzstādīšanas darbus veic legāls komersants, turklāt ievērojot normatīvo aktu prasības, problēmām ar uzskaiti nevajadzētu būt, jo katrai saules paneļu sistēmai, pieslēdzot to sadales tīkliem, ir atsevišķs projekts, un pārdevējam ir jābūt precīziem datiem par to, kam, cik daudz un kādi paneļi uzstādīti.
Uzkrājums saules paneļu utilizācijai nākotnē
Vēl viens no scenārijiem varētu būt uzkrājuma veidošana nākotnes atkritumu utilizācijai. Piemēram, atkritumu poligoniem katru gadu jāuzkrāj noteikta naudas summa nākotnes izdevumiem – sanācijai, poligona šūnu slēgšanai u.c. Attiecīgi, ja vadāmies pēc minētā piemēra, ražotāju atbildības organizācijām tiktu noteikta atbildība uzkrāt līdzekļus saules paneļu utilizācijai pēc to nokalpošanas. Tas nozīmē – ražotājs vai tirgotājs jau šobrīd samaksā par apsaimniekošanu un līdzekļi kopā ar normu izpildi tiek “iesaldēti” līdz brīdim, kad paneļu darbības laiks ir beidzies un tos nepieciešams savākt. Un tam ir jāiet roku rokā ar valsts iesaisti, jo jebkurā no risinājumiem būs nepieciešami atbilstoši kontroles mehānismi, jo diemžēl pagaidām neviens nezina kādas būs saules paneļu utilizēšanas izmaksas pēc 10, 15 un 25 gadiem. Tas ir būtiski, lai novērstu situācijas, kādas novērotas, piemēram, ar nolietoto riepu apsaimniekošanu, kur uzņēmums, kam samaksāts par riepu utilizēšanu, savu darbību ir pārtraucis, soda nauda ir aprēķināta, bet nav iekasēta un tanī pašā laikā riepas ilgstoši nevienam nevajadzīgas mētājas pamestās teritorijā.
Nevēlamais rezultāts – saules enerģija kļūst neizdevīga patērētājiem
Pašreizējā situācija, ja tā netiek mainīta, var novest pie tā, ka ražotāju atbildības organizācijas vispār atsakās no saules paneļu apsaimniekošanas, jo normu neizpildes gadījumā draud lielas soda sankcijas, kas novestu pie uzņēmuma slēgšanas. Tādā gadījumā ražotāji būtu spiesti maksāt dabas resursa nodokli valstij – 3000 eiro par tonnu elektroiekārtu jeb 3 eiro par kg. Un tas savukārt nozīmē, ka maksājot šādu summu, saules paneļi kļūs dārgāki patērētājiem.
Paņemsim elementāru matemātiku – viena vidēja izmēra saules baterija sver aptuveni 18 kg. Uz vienas ēkas – ņemsim par piemēru mājsaimniecību – tiek novietoti apmēram 15 paneļi. Tātad kopējais svars 270kg. Kā tas atsauktos uz izmaksām? Viens saules panelis maksā aptuveni 200 eiro (atkarībā no ražotāja, jaudas un citiem aspektiem). Ja šīm izmaksām pievienojam ražotāja vai pārdevēja valstij samaksāto dabas resursa nodokļa likmi, kas šajā gadījumā būtu aptuveni 810 eiro, redzam, ka saules paneļu izdevīgums būtiski sarūk. Turklāt dabas resursu nodokļa samaksa valstij nenodrošina saules paneļu savākšanu un pārstrādi pēc to kalpošanas laika beigām, līdz ar to mājsaimniecības pēc 20 gadiem nonāks zināmā ķīlnieka lomā – kur likt nokalpojošos paneļus. Patlaban to pārstrāde bez papildus finansēšanas mehānisma nav rentabla, tieši tāpat kā nolietotajām riepām. Ar šo problēmu sezonālās riepu maiņas laikā sastopas neskaitāmi daudz transporta līdzekļu īpašnieku. Vēl viens piemērs – azbesta šīferis, kas vēsturiski itin bieži tika izmantots kā jumtu segums. Jā, savulaik tas kalpojis gana labi, taču šobrīd no tā atbrīvoties ir sarežģīti, to savākšanu nodrošina vien pāris komersantu, turklāt izmaksas par to utilizēšanu ir visai augstas. Ja šādi scenāriji tiks pieļauti arī attiecībā uz saules paneļiem, tad būtībā jau šobrīd tiek “norakta” gan atbildīgās ministrijas labā griba atbalstīt iedzīvotājus izdevīgākas enerģijas ieguvei, gan neatrisinās saules paneļu apsaimniekošanas jautājumus nākotnē.
Ja ar steigu netiks veiktas izmaiņas saules paneļu apsaimniekošanas kārtībā, turklāt ar atpakaļejošu datumu – šā gada sākumu -, ražotāju atbildības organizācijām nebūs iespējas izpildīt elektrisko un elektronisko iekārtu savākšanas un pārstrādes normas. Ir naivi cerēt, ka Latvija ar savu mazo tirgu spēs saules paneļu vietā savākt pietiekoši daudz veļasmašīnu – turklāt pat 20-25 gadus pēc kārtas. Tas nav ilgtermiņa risinājums, ņemot vērā to, ka saules paneļu uzvaras gājiens tirgū ir tikai sācies un šo izstrādājumu apjoms vēl būtiski palielināsies.
Autors ir Latvijas Zaļā punkta direktors
Pagaidām nav neviena komentāra