Dāvana Ukrainai Neatkarības dienā – brauciens uz Kijivu

Trešdien aprit tieši pusgads kopš Krievija uzsāka noziedzīgo iebrukumu Ukrainā, un tieši 24. augustā Ukraina svin Neatkarības dienu. Šajā skumji priecīgajā dienā pilnīgi noteikti vēlam ukraiņiem pēc iespējas ātrāk padzīt okupantus un sākt valsts atjaunošanu. Tomēr līdz ar apsveikumiem ļoti vajadzētu varonīgajiem ukraiņiem sarūpēt kādu dāvanu. Manuprāt, tas ir pa spēkam katram no mums.

Iespēju ir patiešām daudz. Varam pieslieties kādai labdarības akcijai un iegādāties preces, no kurām iegūto līdzekļu daļa nonāk Ukrainā. Varam paši sūtīt palīdzības pakas. Varam saziedot naudu bezpilota kaujas lidaparāta iegādei. Vai arī varam veikt kādu drosmīgu un ukraiņus ārkārtīgi uzmundrinošu soli – doties ekskursijā uz Kijivu.

Protams, šāds brauciens ir riskantāks nekā viesošanās Vidusjūras kūrortā. Nav arī tik ērts, jo lidmašīnas uz Kijivu nelido un jābrauc ar auto vai vilcienu pa zemi, izstāvot pagaras rindas uz Polijas robežas. Taču tas būtu ārkārtīgi svētīgs ikvienam no mums, pat nedodoties uz bīstamajiem austrumu un dienvidu reģioniem.

Apciemojums uzmundrināšanai

Jautāsiet, kādēļ? Sešu mēnešu laikā Latvijas sabiedrības vairākums jau apradis ar domu, ka dažu tūkstošu kilometru attālumā notiek aktīva karadarbība, kurā ik dienu tiek nogalināti vairāki desmiti vai pat simti cilvēku. Ir pagaisušas bailes no iespējamā Krievijas iebrukuma, jo redzam, ka visi agresora spēki ir sakoncentrēti Ukrainā un rodas iespaids, ka tie nemaz nav tik neapturami, kā Kremlim labpatīk domāt. Mēs esam atsākuši savu normālo, ierasto dzīvi ar koncertu un restorānu apmeklējumiem, ārvalstu ceļojumiem un priecāšanos par dzīvi. Un tieši tādēļ drosmīgākajiem šobrīd vajadzētu doties ceļojumā uz Ukrainu. Kara izpostītas valsts aplūkošana savām acīm palīdzēs aptvert, cik labi mēs patiesībā dzīvojam. Novērtēt to, kas mums ir – privilēģija vakarā iemigt, nebaidoties, ka naktī spārnotā raķete var nojaukt māju līdz pamatiem, iet uz veikaliem, nepieplokot pie zemes netālu dzirdamu šāviņu dēļ, un ikdienā izmantot civilizācijas labumus kā elektrība, siltais ūdens, internets un citi. Tūkstošiem cilvēku Ukrainā vairs nav šādu iespēju.

Otrs nozīmīgais šāda brauciena iemesls ir pavisam praktisks. Ceļojot pa Ukrainu ikviens tūrists atbalsta lokālos lielos un mazos uzņēmējus. Samaksājot par naktsmītni, nopērkot ceļmalā ābolus vai ieturoties kafejnīcā. Daudziem ukraiņiem vairs nav darbavietu un katrs nopelnītais eiro ir zelta vērtē, lai iegādātos pārtiku vai atjaunotu cietušās ēkas. Turklāt tūristu ierašanās viņus uzmundrina, jo vietējie iedzīvotāji redz, ka eiropieši nav pametuši viņus likteņa varā. Par to esmu pārliecinājies savos līdzšinējos braucienos uz kara plosīto valsti. Redzot automašīnu ar Latvijas numura zīmēm vai dzirdot svešu valodu, cilvēki vienkārši nāk klāt un pateicas, ka esam ar viņiem grūtajos laikos. Viņi dalās savos kara stāstos un izrāda nopostītās dzīvesvietas. Viņu sāpes nevar paslēpt, taču tās nav mazinājušas ukraiņu viesmīlību. Ukrainā šobrīd valdošā emociju gamma ir patiesi iedvesmojoša un būtu izrakstāma kā dzīves krāsu atgūšanas terapija rutīnas nogurdinātajiem un garlaikotajiem eiropiešiem. Tādu drosmi un degsmi atgūt savu zemi, kāda strāvo no ukraiņiem, neesmu redzējis nekur citur. Gandrīz visi sastaptie ir apņēmības pilni uzvarēt karā, lai arī kādus upurus un gadus tas prasītu.

Piesardzīgs piedzīvojums

Uz Kijivu iesaku braukt ar personīgo automašīnu, jo sabiedriskā transporta kustība var būt neprognozējama. Var mēģināt tikt līdz Kijivai arī ar kādu latviešu brīvprātīgo, kas «dzen» automašīnas karavīriem Ukrainā. Piedzīvojums sākas jau ar robežas šķērsošanu. Daļa ukraiņu dodas bēgļu gaitās, citi atgriežas dzimtenē. Pie robežas gaida humānās palīdzības kravas, tādēļ jāapbruņojas ar pacietību. Ilgākais, ko man nācies pavadīt uz robežas, ir 8 stundas.

Pats Kijivā esmu bijis vairākas reizes. Ukrainas galvaspilsētu varu ieteikt kā neaizmirstamu galamērķi ikvienam, kurš interesējas par vēsturi un ir gatavs atstāt savu «komforta zonu». Protams, ir svarīgi uzsvērt ar to saistītos nopietnos drošības riskus. Krievijas iebrukums turpinās, un Ukrainas reģioni, kas šodien ir mierīgi, rīt var tikt pakļauti dažāda veida uzbrukumiem. Tomēr manā nesenākajā Kijivas apmeklējumā viss bija mierīgi un radās iespaids, ka lielāks risks ir Rīgā saskrieties ar elektriskā skrejriteņa braucēju, nevis ciest no Krievijas lādiņa Ukrainas galvaspilsētā.

Kijivā uz ielām ir maz cilvēku dienā un it nemaz nav naktī, jo spēkā joprojām ir komandantstunda. Ik pa laikam dzirdamas jau ierastās gaisa uzbrukuma brīdinājuma sirēnas, tādēļ spriedze īsti neatslābst nekad.

Sabiedriskais transports ir mazāk piepildīts nekā miera laikā, lai gan Kijivas metro sistēma turpina darboties pēc samazināta grafika. Taksometru pakalpojumi atkal darbojas pilnībā, tāpat kā bankas, aptiekas un lielākā daļa veikalu. Benzīna trūkums, kas kara pirmajos mēnešos ierobežoja mobilitāti un veidoja garas rindas, tagad ir sen aizmirsts.

Starp citu, degvielas uzpildes stacijās ir ļoti labs saldējums un espresso kafija, ko iesaku. Man ļoti patīk braukt automašīnā pa Ukrainu un redzēt patriotiskus plakātus ceļmalā, kā arī klausīties radio, kur skan patriotiskas ukraiņu un pretkrievu dziesmas. Kad dzirdu Ukrainas himnu, arī man noripo asara.

Satraukta, bet skaista pilsēta

Vasarā Kijiva joprojām ir forša pastaigu pilsēta ar elegantiem bulvāriem un daudziem zaļiem parkiem, kā arī kilometriem garu smilšu pludmali gar Dņepras upi. Karš nav atturējis Kijivas azartiskos makšķerēšanas entuziastus, kuri stāv gar upju krastiem un uz Dņepras tiltiem.

Kijivas centrs ir tikpat kolorīts kā agrāk, un daudzi krogi un kafejnīcas ir atvērti. Ielu un ceļu malās iekārtoti tirdziņi, kuros garāmgājējiem pārdod ziedus, saldējumu, ogas, sēnes un slotiņas. Kopš kara sākuma cenas ir strauji cēlušās, taču ārzemniekiem grivnas kurss būs pievilcīgs.

Ukrainas galvaspilsēta joprojām ir lieliska vieta, kur paēst restorānā. Izcilo gruzīnu restorānu plašo izvēli ir īpaši grūti pārspēt, jo tajos var tikt pie teicamiem kaukāziešu virtuves ēdieniem par ļoti konkurētspējīgām cenām. Protams, boršča zupa un «salo» ir ēdienu topā.

Noteikti vajag izmantot iespēju parunāties ar makšķerniekiem, taksistiem, pārdevējām un pat miličiem. Sarunās ar vietējiem veidojas izsmeļošs priekšstats par valstī notiekošo. Arī apkārt ir pietiekami daudz atgādinājumu par bruņotā konflikta tuvumu. Ir jūtama spēcīga policijas un militārā klātbūtne visā pilsētā. Iesaku nefotografēt policistus, armijniekus, kontrolposteņus. Būs ziepes. Drošībnieki var lūgt uzrādīt pasi jebkurā brīdī.

Iesaku apmeklēt Kijivas priekšpilsētas, lai redzētu Krievijas kara noziegumu ainas un izrādītu cieņu upuriem. Pašā pilsētā ir vairākas brīvdabas izstādes, kurās ir apskatāmi krieviem atņemtie tanki un citi kara ieroči.

Šobrīd apmeklēt Kijivu nozīmē solidarizēties ar ukraiņiem. Tas ir daudz nozīmīgāk nekā labdarības koncertiņi un protesti pie vēstniecības. Atbalstīšanā no distances nav riska, tur neizjūt ukraiņu ciešanas un neiegūst dvēseles pieredzi.

Varbūt termins «kara tūrisms» nav pareizs, jo tas ir neētisks, taču ceļojums uz mūsdienu Kijivu nozīmē piedzīvot kara šausmas un tā arī ir iespēja personīgi būt lieciniekam vienam no visievērojamākajiem stāstiem mūsdienu Eiropas vēsturē. Vismaz vienu reizi aizbrauksim uz Kijivu un atbalstīsim tautu, kuras nesalaužamais gars ir aizrāvis visu pasauli!

 

Autors ir zemessargs, profesors, polārpētnieks