Vai pēc dažiem gadiem mūsu darbu darīs datori un roboti? Vai būs grūti atrast nodarbošanos, kurā cilvēks joprojām ir vajadzīgs un pārāks par tehniku? Šādas bažas izskan ik pa brīdim un tādēļ prieks, ka 2021. gadā latviešu valodā izdota britu ekonomista Daniela Saskinda (Daniel Susskind) grāmata Pasaule bez darba[1] par aktuālu, ar darba tirgu saistītu tēmu – darba automatizāciju. Spilgtie piemēri tajā dažviet sarežģītas ekonomikas teorijas padara lasītājam saprotamākas. Šajā rakstā palūkosimies, kā Saskinda grāmatas idejas sabalsojas ar norisēm Latvijā, jo analizēšu darba tirgus tendences Latvijā un to ietekmējošos faktorus: pandēmija, Krievijas iebrukums Ukrainā un tehnoloģiskā attīstība.
Īsumā:
- Pandēmijas laikā nodarbinātību skāra ierobežojumi, dīkstāves un darba apjomu samazināšanās, ko daļēji kompensēja valsts atbalsts un plašākas attālināta darba izmantošanas iespējas.
- Galvenais iemesls ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaita pieaugumam Latvijā, ko uzrāda aptaujas – “ģimenes apstākļi”.
- Latvijā ir salīdzinoši zemi ieguldījumi pētniecībā un attīstībā, tomēr augsts potenciāls darba vietu automatizēšanai.
- Ilgstošo bezdarbnieku līmeņa pieaugums pandēmijas laikā liecina par strukturālā bezdarbā problēmām.
- Reālais iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju Baltijas valstīs aug straujāk nekā Eiropas Savienībā (ES), tomēr tas ir zem ES vidējā līmeņa.
- Latvijā un Lietuvā ir relatīvi augsta ienākumu sadales nevienlīdzība.
- Lai gan ilgtermiņā jādomā par darba automatizāciju, produktivitātes palielināšanu un jaunu prasmju apguvi, īstermiņā galvenais bezdarba pieauguma risks ir ģeopolitiskās situācijas izraisītās svārstības.
Pandēmija raisīja straujas izmaiņas darba tirgū
“Kad mūs pārņēma pandēmija, mēs negaidot izrādījāmies iesviesti pasaulē ar daudz mazāk darba iespējām – ne tāpēc, ka darbs būtu ticis automatizēts, bet tāpēc, ka mums nācās uz vīrusu reaģēt ar dažādiem ierobežojumiem (karantīnu, sociālo distancēšanos, pašizolāciju utt.), kas pilnībā likvidēja pieprasījumu pēc ļoti daudzām darbavietām.” Daniels Saskinds grāmatā Pasaule bez darba
Pandēmijas laikā darba vietas esamību un neesamību reizē piedzīvoja ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji. Vieni bija spiesti mainīt strādāšanas veidu no klātienes uz attālinātu darbošanos, citu darbs vispār nebija iespējams dažādu ierobežojumu dēļ un atlika dīkstāve vai citu ienākumu avotu meklēšana, pārtraucot līdzšinējo nodarbošanos. Bezdarbnieku īpatsvars pandēmijas laikā tomēr pieauga tikai nedaudz, jo lielā mērā palīdzēja valsts atbalsts dīkstāves un algu subsīdiju formā. Piemēram, 2021. gada 1. ceturksnī atbalsta saņēmēju skaits Latvijā bija gandrīz tikpat liels kā bezdarbnieku skaits. Šajā periodā katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs darbaspējas vecumā bija bezdarbnieks vai atbalsta saņēmējs, trīs no desmit iedzīvotājiem bija ekonomiski neaktīvi. Ekonomiskās neaktivitātes līmenis pandēmijas laikā pieauga[2], turklāt galvenais iemesls tā pieaugumam bija “personīgi un ģimenes apstākļi”, visvairāk cilvēkiem vecumā no 35 līdz 44 gadiem, kas liek domāt, ka tas varētu būt saistīts arī ar bērnu pieskatīšanu un aprūpēšanu. Vienlīdz strauji pieauga vīriešu un sieviešu ekonomiskā neaktivitāte, nebija tā, ka vieni vai otri darba tirgū izjustu lielāku spiedienu.
1.attēls. Bezdarba līmenis, atbalsta saņēmēji un ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits.
Bezdarba līmenis, dīkstāves un algu subsīdiju saņēmēju skaits (% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem)
Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji (tūkst. cilv.)
Avots: Centrālā statistikas pārvalde, Valsts ieņēmumu dienests, Latvijas Bankas aprēķins.
Pandēmija veicināja strādāšanu attālināti un vienā posmā tā bija ikdiena piektajai daļai nodarbināto Latvijā, plašāk izmantojot dažādas tehnoloģijas darba vajadzībām, piemēram, attālinātu tikšanos organizēšanai. Darbs attālināti nedaudz noplaks, mazinoties Covid-19 izplatībai, tomēr šis darba veids saglabāsies augstākā līmenī nekā pirms pandēmijas. Attālinātais darbs nebija universāls līdzeklis, kas izmantojams visās profesijās, tomēr tas palīdzēja sargāt nodarbinātību no pandēmijas ietekmes, kas citādi būtu negatīvāka.
Tehnoloģijas attīstās, var pieaugt strukturālais bezdarbs
“Saistībā ar jebkuru izgudrojumu ir iespējams iztēloties vai identificēt kādu nelaimīgu ļaužu grupu, kas jutušies apdraudēti.” Daniels Saskinds grāmatā Pasaule bez darba
Jau pāris gadsimtu gaitā, kopš industriālā laikmeta sākuma, tehnoloģiju attīstība cilvēcei diezgan regulāri viesusi bažas par masu bezdarba briesmām – tā nav tikai pēdējo gadu aktualitāte. Šobrīd saistībā ar to vairāk domājam par robotiem un mākslīgo intelektu, bet iepriekš cilvēki, kā dažādu darbu darītāji, jutās apdraudēti saistībā ar tādām pašlaik pašsaprotamām lietām kā elektrību, automašīnām, lauksaimniecības tehniku un dažādām citām iekārtām.
Saskaņā ar OECD aprēķiniem, atbilstoši pasaules tehnoloģiju attīstības līmenim, Igaunijā automatizācijas dēļ izzušanai pakļauti 43% darbavietu, bet Lietuvā aptuveni 60%[3]. Aprēķins par Latviju nav veikts, bet mums situācija, visticamāk, ir līdzīga kā kaimiņvalstīs – kādas tehnoloģijas varētu aizstāt aptuveni pusi no darba vietām. Tas nenotiks vienā gadā vai piecos, tomēr automatizācijas tendences ienāk mūsu ikdienā. Piemēram, jau šodien saņemam zvanus no uzņēmumu un iestāžu robotizētiem palīgiem jeb “virtuāliem asistentiem”, stāvvietās automašīnu numurus nolasa un reģistrē speciālas automātiskas sistēmas, bet naudu ierasts izņemt no bankomātiem, nevis banku kasēs.
Kā šāda tehnoloģiju ienākšana mūsu ikdienā ietekmēs darba vietu pieejamību? Iespējams, laika gaitā darba nekļūs mazāk, taču tas kļūs citādāks, mainoties darba pasaulei un profesijām, kuras būs pieprasītas. Dažs labs no mums jau būs pieredzējis, ka profesijas, kurās strādāja mūsu vecvecāki vai vecāki, vairs neeksistē. Savukārt piemēri no industriālās revolūcijas vēstures liecina, ka bezdarbs būtiski nepieauga arī tajās reizēs, kad tehnoloģijas plaši aizstāja cilvēka darbu, jo darbinieki pārorientējās no darba laukos uz darbu pilsētās[4].
Šādu pārmaiņu procesā tomēr pastāv risks, ka varam piedzīvot t.s. strukturālo bezdarbu, kā to sauc ekonomisti. Vienkārši sakot, ja bezdarbnieku prasmes neatbilst darba devēju jaunajām vajadzībām, viņiem ir grūtāk pielāgoties pārmaiņām un atrast jaunu nodarbošanos. Pašlaik Latvijā ir salīdzinoši zems bezdarba līmenis, tomēr trešdaļa no bezdarbniekiem (21 tūkstotis) 2021. gadā bija tādi, kas darbu nevarēja atrast gadu vai ilgāk. Salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā Latvijā pandēmijas laikā pieauga lēnāk. Lai veicinātu darbu automatizāciju, nepieciešamas investīcijas gan tehniskā nodrošinājuma uzlabošanai, gan pētniecībai, meklējot jaunus risinājumus. Strauja algu kāpuma un tehnoloģiju attīstības gadījumā lielāks risks zaudēt darbu ir fiziskā darba darītājiem – sadārdzinoties darbaspēka izmaksām, pieaug iespēja, ka to vietā atmaksājas ieviest tehnoloģijas. Šajā gadījumā svarīga ir darbinieku spēja apgūt jaunas prasmes un pielāgoties mainīgajiem apstākļiem. Tomēr jau pašlaik ilgstošo bezdarbnieku integrācija darba tirgū ir apgrūtināta, bieži vien arī viņu prasmju neatbilstības dēļ.
2.attēls. Ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars.
Ilgstošie bezdarbnieki (% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem)
Avots: CSP, Statistics Lithuania, Statistics Estonia, autores aprēķini.
Svarīgs ir ienākumu sadalījums
“Ekonomiskā nevienlīdzība ir parādība, kas ir tikpat sena kā pati civilizācija.” Daniels Saskinds grāmatā Pasaule bez darba
Reālais iekšzemes kopprodukts Baltijas valstīs ir audzis straujāk, nekā vidēji ES. Reālā IKP pieaugums straujāks bijis Lietuvā un Igaunijā, tomēr arī Latvijā ir vērojams pieaugums un 2021. gadā ir pārsniegts pirmspandēmijas līmenis, kas, protams, ir iepriecinoši. Tomēr svarīgi arī tas, kā vidējie ienākumi sadalās iedzīvotāju starpā - vai neveidojas būtiskas ienākumu plaisas un nabadzības riski atsevišķām iedzīvotāju grupām.
Reālais IKP pēc pirktspējas paritātes principiem visās Baltijas valstīs ir zem ES vidējā līmeņa. Latvijā un Lietuvā arī ienākumu sadalījums ir nevienlīdzīgāks nekā vidēji ES, ko rāda relatīvi lielais Džini koeficients. Igaunijā ienākumu sadalījums ir vienlīdzīgāks, tomēr arī tā nav starp līderiem ES ienākumu vienlīdzīga sadalījuma ziņā.
3.attēls. Reālais IKP uz vienu iedzīvotāju un Džini koeficients.
Reālais IKP uz vienu iedzīvotāju (indekss, 2015=100)
Džini koeficients (2018.g.)
Avots: Eurostat, Pasaules Banka, autores aprēķini
Uzņēmumam un darbiniekiem – abiem svarīga spēja pielāgoties
“Es raugos uz nākotni ar cerībām. Kad domājam par to, kas mūs sagaida, ir svarīgi palūkoties arī atpakaļ, lai atgādinātu sev mūsu 300 000 gadus seno stāstu un atcerētos, kādas problēmas mums jau izdevies pārvarēt.” Daniels Saskinds grāmatā Pasaule bez darba
Vērts piezīmēt, ka D. Saskinds rakstīja šo grāmatu par darba tirgus nākotni, kad ģeopolitiskā situācija Eiropā bija krietni mierīgāka. Nemainīgi tomēr paliek spēkā viņa atgādinājums, ka cilvēce ir spējusi pārvarēt ļoti dažādas problēmas un laika gaitā iedzīvotāju dzīves apstākļi un ekonomiskā situācija ir būtiski uzlabojušies, lai gan īstermiņā arvien nākas saskarties ar dažādiem jauniem izaicinājumiem.
Lai gan pērnā gada nogalē bezdarba līmenis turpināja strauji samazināties un daudzi uzņēmēji signalizēja par grūtībām atrast darbiniekus, 2022. gadā Krievijas iebrukums Ukrainā un tā ietekmē situāciju darba tirgū ir vēl vairāk saasinājusi. Iezīmējas nevienmērīga aina – daļa uzņēmumu turpina meklēt darbiniekus, bet daļai, kas vairāk eksportēja uz Krievijas tirgu vai bija atkarīgi no tur ražotajām izejvielām, nākas saskarties ar tirdzniecības pārorientēšanu. Te pamats bažām par iespējām saglabāt nodarbinātību līdzšinējā līmenī – pastāv riski, ka bezdarbs pieaugs. Darba tirgu pašlaik ietekmē arī jaunas plūsmas – bēgļi no Ukrainas. Lai gan daļa no Ukrainas bēgļiem jau ir uzsākuši darbu Latvijā, tomēr, ņemot vērā bēgļu plūsmas un to sadalījumu, kopējā potenciālā ietekme uz Latvijas darba tirgu pašlaik tiek vērtēta kā neliela. Kopējais Latvijas nodarbināto skaits šo plūsmu dēļ varētu palielināties vien par aptuveni 1%.
Savukārt, lūkojoties tālākā nākotnē, Latvijā, tāpat kā citviet pasaulē, varam sagaidīt tehnoloģiju ieviešanu, kas no valsts prasīs papildus rūpes par sociālo aizsardzību nodarbināto grupām, kuras būs skartas, bet no pašiem darbiniekiem – spēju būt elastīgiem un pielāgoties.
Autore ir Latvijas Bankas ekonomiste
[1] Daniels Saskinds. Pasaule bez darba. Jāņa Rozes apgāds, 2021.
[2] Svārstības ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaitā atsevišķos ceturkšņos daļēji skaidrojamas arī ar atbalsta saņēmēju skaitu – ja persona bija dīkstāvē ilgāk par trim mēnešiem, statistikā viņš uzrādās kā ekonomiski neaktīvais. Tomēr šīs svārstības ir īslaicīgas, jo beidzoties dīkstāvei un atgriežoties nodarbinātībā ekonomiski neaktīvo skaitam vajadzētu sarukt.
[3] OECD. Job Creation and Local Economic Decemopment 2020.
[4] Park Y.J. History of Unemployment in Industrial Society https://www.zum.de/whkmla/sp/0910/ferrari/ferrari2.html#ii1
Pagaidām nav neviena komentāra