Pēc kiberuzbrukumiem Ukrainā Latvijas valsts iestāžu “padomāšana par drošību” pieaug

Pēc kara sākuma Ukrainas valsts iestādes ir piedzīvojušas plašus kiberuzbrukumus, tajā skaitā arī tādus uzbrukumus, kas tika veikti pirmo reizi vēsturē, piemēram, ļaunprogrammatūras uzbrukums elektroenerģijas infrastruktūrai ar mērķi atslēgt elektrību lielam iedzīvotāju skaitam. Šķiet, neviens vairs neuzdod jautājumu, vai karš Ukrainā ietekmē arī mūs, Latvijā, taču vēl nereti nākas dzirdēt, ka Latvija nav kiberuzbrucēju mērķis. Vai tā tiešām ir?

Digitālajā vidē nav robežu un ģeogrāfisko distanču, arī Latvija un Baltijas valstis piedzīvo kiberdraudus. Kā liecina IT drošības kompānijas ESET Latvija telemetrijas dati, kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 24. februārī kiberuzbrukumu skaits Latvijā ir būtiski audzis. Piemēram, ļaunprogrammas JS/Adware.Adport ir populārākais kiberuzbrukuma veids, kas pieaudzis par gandrīz 30%. Tās izplatās internetā, piemēram, kā viltus reklāmās, aizvedot uz viltus lapu, kur piedāvā veikt pirkumus ar ievērojamām atlaidēm, saņemt laimētu telefonu vai citu dārgu balvu. Sliktākajā gadījumā šādi vīrusi var inficēt visu ierīci pat bez lietotāja ziņas.

Mūsu sadarbības partneris AS Capital valdes loceklis un Valsts un pašvaldību iepirkumu nodaļas vadītājs Ivars Šulcs norāda uz vēl kādu būtisku aspektu, kas jāņem vērā. Pēc kara sākuma un sankciju ieviešanas Krievijas kibernoziedzniekiem nav nekāda iemesla slēpties. Tie var atklāti darboties, neizmantojot VPN jeb virtuālos privātos tīklus un nebēguļojot, jo ticamība tam, ka kāda ārvalstu tiesībsargājošā iestāde varēs satver Krievijas kibernoziedznieku, ir tuvu nullei. Arī abu karā iesaistīto valstu “gudrie IT prāti”, iespējams, ir zaudējuši savus ikdienas darbus, un tagad var pievērsties kibernoziedzībai, tādējādi kaut nedaudz palielinot savas iespējas nopelnīt iztiku.

Kāpēc publiskais sektors ir interesants kiberuzbrucējiem?

Kā redzams no ESET datiem, karadarbība Ukrainā ietekmē situāciju arī Latvijas kibertelpā. Jāapzinās, ka pandēmijas laikā Latvijā piedzīvotā straujā dažādu publisko pakalpojumu digitalizācija un e-risinājumu ieviešana nozīmē arī to, ka valsts iestādēm ir pieauguši kiberriski, un tās ir kļuvušas interesantākas kibernoziedzniekiem. Ja uzbrukuma mērķis būs apgrūtināt valsts iekārtas darbību, tai skaitā traucēt pakalpojumu nodrošināšanu sabiedrībai, tad mērķis noteikti būs valsts iestādes, to uzturētās sistēmas un infrastruktūra. Un, ja par konkrētākiem kiberuzbrucēju mērķiem, tad parasti tos iedala divās grupās – spiegošana jeb informācijas ievākšana un sabotāža jeb bojājumu izraisīšana.

Kā norāda Ivars Šulcs, valsts iestāžu rīcībā ir kritiski svarīga informācija, kuru var pārdot vai ar tās palīdzību veikt šantāžu. Tāpat valsts iestāžu rīcībā ir milzīgi naudas līdzekļi, kuri ik dienas tiek pārskaitīti sadarbības partneriem. Kibernoziedzniekiem ir milzīga interese, lai pārskaitījumu veic nevis sadarbības partnerim, piemēram, uzņēmumam, kurš pabeidzis kādu būvniecības projektu, bet kibernoziedzniekam. Ja kibernoziedznieks spēj iekļūt valsts iestādes informācijas sistēmā, tas var izmainīt konta numuru no būvnieka uzņēmuma uz savu. Rezultātā valsts iestāde pārskaitīs naudu nevis būvniecības uzņēmumam, bet kibernoziedzniekam. Protams, ka tas nenotiek tik vienkārši kā pateikt šo apgalvojumu, bet gan ilgstošu darbību rezultātā, izpētot iestādes drošības līdzekļus, darbiniekus, sistēmu lietošanas īpatnības, utt.

Izpratne par draudu iespējamību piektajā domēnā jeb kibertelpā pieaug

Kiberkarš jeb karš piektajā domēnā kā papildinājums tradicionālajām kara norisēm – zemē, gaisā, ūdenī un kosmosā – ir kļuvis reāls, un mēs novērojam, ka pastiprināti par kiberdrošību Latvijā domā ne tikai uzņēmumi, bet arī publiskais sektors. Jāsaka, ka kopumā tendence Latvijā ir pozitīva – pieaug ne tikai vēlme pēc “zaļā ķeksīša” kiberdrošības jautājumos, bet arī izpratne par to, ka drošības risinājumus ir jāpārvalda centralizēti un, kā jebkurai programmatūrai, arī drošības programmatūrai ir nepieciešams veikt uzturēšanu – versiju atjaunināšanu, konfigurācijas ieviešanu un precedentu izpēti. Savā ziņā par drošību, it īpaši IT sistēmu kontekstā, var arī teikt, ka tā ir savas IT vides pārzināšana, un, kas ir būtiski, par to pieaug izpratne arī publiskā sektora vadības līmenī.

Tam piekrīt arī mūsu sadarbības partneris Inser IT datortehniķis, servisa vadītājs Jānis Zagrebins, kurš novērojis, ka pēc kara sākuma Ukrainā pieaugusi kiberdraudu nopietnības apzināšanās, tāpēc, protams, arī tiek vairāk domāts par drošības uzlabojumiem un publiskais sektors ir gatavs vairāk investēt, lai uzlabotu savu kiberdrošību. Arī Ivars Šulcs norāda, ka kiberdrošībai ir jāatvēl lielāks līdzekļu apjoms nekā līdz šim, jo, ja kibernoziedznieks atradīs iestādes drošības sistēmas “caurumu”, uzbrukums var beigties ar lieliem zaudējumiem. Ticams, ka vienā uzbrukumā radušies zaudējumi var pārsniegt 5 un pat 10 gadu ieguldījumu apjomu kiberdrošībā attiecīgajā iestādē.

Vai karš Ukrainā mainījis kiberuzbrukumu veidus?

Lai arī Ukrainā novērojām pret valsts iestādēm vērstus jaunus uzbrukuma veidus, kiberuzbrucēji neaizmirst arī vecās un “sevi pierādījušās” metodes. Cilvēki joprojām atver kaitnieciskas saites, ko ir saņēmuši e-pastos vai citu kanālu ziņojumos, tā pakļaujot sevi un savu darbavietu riskam. Tāpat diemžēl nemainīgi ir novērojami precedenti, kad ļaunprātīgās darbības tiek veiktas, izmantojot neatjauninātu programmatūru zināmos “drošības caurumus” vai nozagtas piekļuves informācijas.

Kibernoziedznieki arī aktīvi izmanto karu kā tēmu, kam pašlaik pievērsta miljonu cilvēku uzmanība. Kā piemēru var minēt vienu uzbrukumu Ukrainā, kad ļaunprātīga programmatūra tika nosūtīta e-pastu pielikumā, kurā tika teikts, ka tas esot saraksts ar potenciālajiem terorisma atbalstītājiem Donbasa reģionā. Pielikuma atvēršana izsauca ļaunprātīgās programmatūras lejupielādi. Šī metode pati par sevi nav jauna, bet uzskatāmi parāda kā kibernoziedznieki izmanto aktualitātes un cilvēku “uzrunājošo” informāciju, lai sasniegtu savus mērķus. Arī Jānis Zagrebins norāda – tā kā karš Ukrainā ir karsta ziņa, tad kibernoziedzniekiem ir parādījies jauns “temats”, ar ko veidot viltus e-pasta ziņojumus. Jau dzirdēti gadījumi par it kā ziedojumu vākšanu bēgļiem un dažiem citiem veidiem, kā cilvēki tiek apmānīti ar Ukrainas kara saistītu materiālu. Tāpat kara iespaidā pēdējā laikā populārāki kļuvuši arī vīrusi, kuri vienkārši dzēš datus un to galvenais mērķis ir iestāžu un uzņēmumu darbības paralizēšana. It īpaši jāuzmanās uzņēmumiem, kuru sadarbības partneri ir no Ukrainas vai Krievijas, jo tie var kļūt par kibernoziedznieku mērķiem.

AS Capital valdes loceklis norāda, ka kibernoziedznieku darbības virzieni ir ļoti plaši, sākot ar ierastām e-pastu vēstulēm un beidzot ar uzņēmuma visas infrastruktūras nokriptēšanu. Taču ir jāsaprot, ka kibernoziedznieki šādi pelna sev iztiku, nevis aizpilda brīvo laiku. Tāpēc ļoti ticams, ka viņi būs soli priekšā tādām valsts iestādēm, kas par kiberdrošību daudz nedomā. Ja uz kiberdrošību tiek taupīts katrs cents, tad tas ir tikai laika jautājums, kad kibernoziedznieks pieklauvēs pie jūsu durvīm.

Vājākais posms – darbinieki

Kibernoziedznieku metodes mainās, taču mēs varam būt pārliecināti, ka valsts sektorā kiberriski turpinās pieaugt, attīstīties un to novēršanai būs nepieciešama vēl lielāka uzmanība un resursi. Turklāt darbinieki joprojām būs “vājākais” posms IT drošībā – nemainīgi populārākais uzbrukuma veids arī turpmāk būs izvilināt darbinieka paroli un ieiet sistēmā pa parādes durvīm. Tāpēc tieši darbinieku apmācībai ir jāvelta pietiekama uzmanība un jārūpējas par regulārām kiberdrošības apmācībām.

Jau trešo gadu maijā rīkosim ESET ON sadarbībā ar Capital, Data Experts, Inser IT, Itrium, KSK IT, NetPro un Office Tech Service praktisku darbnīcu ar uzdevumiem, izmantojot reālus drošības risinājumus un reālus vīrusus un parādot, kā notiek drošības speciālista darbs ikdienā, analizējot uzbrukumus un meklējot veidus un iespējas to apturēšanai.

 

Autors ir ESET Latvija kiberdrošības tehnoloģiju inženieris