Enerģijas lādiņš dzīves nogurušajiem

Grupas The Sound Poets jaunais ieraksts uzlādē patukšotos dzīves akumulatorus

Cilvēki ir dažādi. Šos divus attālinātās dzīves, neziņas, distances un baiļu gadus daļa no mums pārdzīvojusi ar trauksmes sajūtu, daļa spējusi veiksmīgi adaptēties jaunajai lietu kārtībai. Tomēr, kad pandēmijas tuneļa galā jau ieraudzījām gaismu, — sākās karš. Daudzi mūziķi izvēlas neklusēt, ieraksta protesta dziesmas, rīko labdarības koncertus, un arī latviešu inteliģentā poproka grupa The Sound Poets nolēmusi ilgāk vairs nevilcināties. Pēdējos divus gadus tapušās dziesmas, kas kopš 24. februāra ieguvušas jaunu kontekstu, ir dzīvi apliecinošas, enerģiskas un optimistiskas — tieši tādas, kādas nepieciešamas, lai uzlādētu mūsu patukšotos, kara šausmu apdauzītos dzīves akumulatorus.
Grupas ceturtais studijas albums Pie vienas uguns nav nedz pandēmijas radītā emocionālā tukšuma, nedz protesta albums. Lai arī muzikālais materiāls tapis pēdējo divu gadu laikā vairākās radošajās nometnēs kādā ainaviskā Latvijas dabas nostūrī, saturiski tas ved mūs ceļojumā uz iedomātu, no pandēmijas smaguma un kara ciešanām brīvu, teiksmainu vietu.
Grupas līderis un dziesmu autors Jānis Aišpurs uzsver, ka iedvesmu jaunajām kompozīcijām mūziķi smēlušies ikdienišķās lietās, turpat blakus lauku pirtiņai esošajā Latvijas dabas ainavā — ziedošajās pļavās, zaļojošajā mežā, dīķī, no kura agrā rīta stundā paceļas migla. Šo sajūtu uz albuma vāka iemiesojusi jaunā gleznotāja Madara Kvēpa, radot īpašu plates noformējumu labākajās Līgas Purmales ainavu glezniecības tradīcijās.
Arī nosaukums Pie vienas uguns ir intīms, tas ilustrē attiecības, sajūtas, kopsaucēja meklējumus allaž sarežģītajā radošajā procesā. «Mēs tik tiešām nometnēs burtiski bijām sasēduši pie vienas uguns, pie mazas krāsniņas,» komentē Aišpurs.
Protams, ierakstu caurvij arī Aišpura personisko attiecību stāsts, kas aizsākās vēl pirms četriem gadiem izdotajā grupas albumā Trīs — šķiršanās, tukšuma sajūta, ko pamazām aizpildīja jaunas emocijas un sajūtas. Šogad martā aprit gads, kopš Jānis un dziedātāja Aija Andrejeva izveidojuši jaunu ģimeni. «Ja iepriekšējā albumā mums dziedāja basģitārista Kārļa Josta sieva Alise, tad šoreiz spriedām — kam vēl no mums ir sieva?» prezentācijā jokoja Aišpurs, atklājot, ka dziesmu ar zīmīgo nosaukumu un himnisko piedziedājumu Kopā ir vieglāk ieskaņojis ar savu jauno laulāto draudzeni.
Gandrīz stundu garais ieraksts, starp citu, 14 dziesmas ar producenta Gata Zaķa palīdzību atlasītas no 25, klausītāju ved pa pierastu muzikālu taku — vēl aizvien šur tur jūtama agrīnā britu grupas Coldplay ietekme, eksperimentālās šķautnes atbalsojas islandiešu Sigur Ros, amerikāņu Bon Iver skaņu estētikā, ko grupā ienesuši bundzinieks Pēteris Lunde un bijušais grupas Momend līderis Kārlis Josts. Vairāk nekā citos albumos dzirdams Undīnes Balodes čells, daudzviet klātesošs ir arī stīgu kvartets Juno un pūtēju grupa (Plūst, Nāc, apgulies zālē man blakus). Īpaši tas saklausāms ievadskaņdarbā Ieelpo, kas balstās uz pulsējošas stīgu tēmas, niansētiem klavieru taustiņu piesitieniem un maršējoša bungu solo. «Ieelpo negaisam pāri, tu esi vēl dzīvs,» skan pirmie albuma vārdi. Skaņdarbs, kurš iesākas tik pacilājoši un jaudīgi, diemžēl jau pēc pirmās minūtes zaudē attīstību, neviļus liekot aizdomāties — kas būtu, ja izdotos šo kompozīciju izvērst, attīstīt pilnvērtīgāk? Tā varētu būt viena no albuma lokomotīvēm.
Pēc daudzsološā, bet mazuma piegaršu atstājošā ievada seko viens no vadošajiem singliem Rituāls — ritmisks poproka paraugs īru/skotu grupas Snow Patrol tradīcijās ar izteiksmīgu ģitārista Normunda Lukšas solo. Temps tiek noturēts arī ar nākamo dziesmu Kaut kur starp planētām, kas arī apdzied tāltālas planētas un zvaigznes. Seko albuma tituldziesma — nolaišanās uz zemes — liega folka balāde, izjusta un patiesa atzīšanās mīlestībā. «Mani nebiedē jau sen vairs mūsu tuvums, to nevaru noklusēt,» skan dziesmas vārdi. Ja albuma pirmo dziesmu piedziedājumi jums nelikās gana skanīgi, tad visus jautājumus par to, kurš ir šābrīža lielākais piedziedājumu meistars Latvijā, noņem aktuālais singls Skārienjūtīgs. «Manā klusumā tu skani, vai tu dzirdi arī mani — savā klusumā?» ar pārliecību dzied enerģiskais Aišpurs. Un, ja arī šis skaņdarbs jūs vēl nepārliecina, tad Jāņa ķērienu radīt plaši skanošus piedziedājumus ar kormūzikai raksturīgu vērienu (atgādinu par Kalniem pāri) lieku reizi apliecina kompozīcija Ne viss ir zvaigznēs rakstīts, kuru ar gara acīm redzu Jāni diriģējam Skolu jaunatnes dziesmu svētkos Mežaparka estrādē.
Blakus kompaktiem un formas ziņā noslīpētiem, bez lieka riska aranžētiem radio hitiem albumā atrodamas kompozīcijas, kurām ausi piesiet būs interesanti arī mūzikas gardēžiem. Savdabīgi ritmiskie zīmējumi un risinājumi ir dziesmās Es paceļu karogu un Turi mani ciešāk. Klejojošs, kustīgs Kārļa Josta bass gaumīgi papildina Nestandarta projektu, kas pulsē teju vai soulmūzikai raksturīgā ritmā. Tiesa, albumā bez aprautā ievada, manuprāt, ir vēl viens līdz galam neizstrādāts skaņdarbs — Kopā ir vieglāk izplūst patētiski jūsmīgā, pacilāti satrauktā kopkorī, nevajadzīgi izstiepjot dziesmu. Taču kopumā kritisku vārdu ir maz — grupai izdevies atrast līdzsvaru starp to, kas patīk pašiem, un to, ko no «skaņu dzejniekiem» gaida klausītājs. Arī saturiskais vēstījums ir skaidrāks par skaidru: «Mēs joprojām naivi ticam, ka mīlestība ir tas spēks, kas mūs visus vieno, kas visu var vērst par labu.»