Ko par mums stāsta kino? Jaunākie latviešu kinodarbi
Ja mājsēdes laikā takas uz kinoteātri aizaugušas, ir īstais brīdis tās attīrīt. Šopavasar repertuārā nonāk daudz jaunu Latvijas filmu. To kuplais skaits sniedz negaidītu iespēju — ieraudzīt šīs filmas plašākā kontekstā. Pilnīgi noteikti var pamanīt, ka esam piedzīvojuši zināmu pārsvēršanos no vēsturiski nostalģiskiem vēstījumiem uz refleksiju par sabiedrību, tās saprāta veselību un cilvēku spēju līdzpastāvēt.
Savā ziņā to dara Lielo Kristapu saņēmusī Dāvja Sīmaņa spēlfilma Gads pirms kara, kas — lai arī tās vēstījums noris 20. gadsimta sākumā — neizbēgami velk paralēles ar mūsdienām: falšo ziņu, «alternatīvo faktu» un atdzimušā šarlatānisma laiks, kurā dzīvojam, līdzinās turbulenču pilnajam posmam pirms Pirmā pasaules kara.
Ironija par pandēmijas gados piedzīvoto sabiedrības koķetēšanu ar misticismu redzama arī Matīsa Kažas vienā kadrā nofilmētajā parodijā Ūdens garša. Bez sabiedriskās refleksijas, šķiet, «funkcionē» tikai viena no šobrīd skatāmajām filmām — Jurija Skorobogatova kriminālkomēdija Uzticības persona (kas pirms nonākšanas kinoteātros jau startēja Go3 platformā kā seriāls). Šī filma bagātīgi izmanto no 90. gadiem aizgūtus tipāžus. Savukārt ar refleksiju par pavisam aktuāliem procesiem un parādībām nodarbojas divi no vissvaigākajiem kino jaunumiem: Elzas Gaujas dokumentālā filma Tikmēr Lucavsalā un brāļu Laura un Raita Ābeļu spēlfilma Nemierīgie prāti.
Kas gaida Lucavsalu?
Elzas Gaujas filma pievēršas Lucavsalas mazdārziņu teritorijai, izceļot to kā fenomenālu, ātrgaitas laikmetam neraksturīgu, zaļu oāzi pilsētas centrā. Dārzos režisores skatījumā saimnieko gan pensionāri, kas pārzina katru Lucavsalas kabatiņu kā uz sauszemes, tā ūdens, gan ezoteriskas kopienas pārstāvji, kas cītīgi labiekārto savā pārziņā esošo zemes pleķīti, lai tur noturētu tikšanās ar domubiedriem.
Diametrāls pretmets mazdārziņu košajai un neviendabīgajai kopienai ir pilsētvides plānotāji no dažādām būvniecības kompānijām, kas Lucavsalu redz kā vietu jauniem dzīvojamiem projektiem. Viņi skatītājus allaž uzrunā no simetriskas un kārtīgas biroja vides. Šāds visnotaļ krass pretnostatījums, protams, ir pateicīgs no dramaturģijas viedokļa, jo iezīmē dažādās gadu gaitā izskanējušās vīzijas par to, kā izmantot salas zemi. Cits jautājums, vai tas ir dokumentāli objektīvs: kā beigu titros raksta veidotāji — filmā redzamie varoņi ir tikai maza daļa no tiem rīdziniekiem, kas vasarās saimnieko no pašvaldības īrētajos dārziņos; uz salas to ir vairāk nekā 2000 — proti, filma it kā nepretendē uz visaptverošu Lucavsalas kolonijas portretējumu.
Gaujas darba varoņi, kuri pa salas apcirkņiem rosās, kā nu prot un grib, arī iemieso Lucavsalas vides unikalitāti un tās apdzīvojuma kakofoniju, kas ne vienmēr ir komplimentāra. Te netrūkst nedz nepieradinātības, nedz
absolūta haosa. Filmas veidotāji to nenoliedz vai nenoklusē, bet izceļ cilvēkus, kuru pašorganizācija būtībā ir galvenais iemesls, kāpēc Lucavsala vēl pastāv pašreizējā veidolā.
Filma noslēdzas ar sabiedriski būtisku jautājumu: kādu likteni pilsēta lems šim zemes pleķītim Daugavas viducī? Un vai šo lēmumu patiešām pieņems cilvēki, kas Lucavsalā tā arī nekad nav bijuši, kā, piemēram, viens no filmā redzamajiem attīstītājiem.
Daudz, bet ar sirdi
Filmas Nemierīgie prāti galvenie varoņi brāļi Ašenkampfi. No kreisās Roberts (Toms Auniņš) un Mārtiņš (Mārcis Lācis)
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.