18. – 19. martā Rīgā notiks onkoloģijas jomā īpašs pasākums – Eiropas onkoloģisko pacientu organizāciju kongress “Par vienlīdzību vēža uzveikšanā”. To organizē Latvijas Onkoloģijas pacientu organizāciju apvienība Onkoalianse sadarbībā ar Eiropas Parlamenta (EP) Īpašo komiteju vēža uzveikšanai, iesaistot Centrāleiropā un Austrumeiropā vadošās pacientu interešu aizstāvības organizācijas no Rumānijas, Grieķijas, Igaunijas, Lietuvas, Čehijas, Polijas, Bulgārijas, Slovākijas, Slovēnijas, Horvātijas, Ungārijas, Grieķijas, mācībspēkus, ārstus, politiķus, valdību un EP pārstāvjus.
Ko sagaidām no kongresa?
Kongress ir ļoti vajadzīgs, lai tiktu sadzirdēta pašu pacientu balss. Nereti lēmumu pieņemšanas procesi norit bez īstas un pilnvērtīgas pacientu iesaistes, kaut šo lēmumu rezultāti viņus skar vistiešākajā veidā. Kongress piedāvā citu jeb sadarbības formu, kad visas iesaistītās puses – veselības aprūpes politikas veidotāji, lēmumu pieņēmēji, pacienti un ārsti – kopā diskutē par vēža aprūpes kvalitātes uzlabošanas un nevienlīdzības mazināšanas reāliem soļiem, meklē vienotu pozīciju. Bez dialoga pozitīvas izmaiņas nav iespējamas, un pacientu skatījums šajā procesā ir ļoti nozīmīgs.
Eiropas onkoloģijas pacientu vienotā nostāja, ko paredzēts formulēt un publiskot kongresa atklātajā vēstulē, ir ļoti nozīmīgs nepieciešamo pozitīvo pārmaiņu katalizators. Būtiska ir skaidra, aktīva un konstruktīva iniciatīva no ‘apakšas uz augšu’, ne tikai tas kopējais ‘lielās bildes’ redzējums ‘no augšas’. Pacientu pieredzi zina tikai viņi paši, neviens cits to nav ieguvis, tāpēc tā arī iespējami pārliecinoši jāskaidro tiem, no kuru lēmumiem, bez pārspīlēšanas, ir atkarīga onkoloģisko slimību skarto cilvēku veselība un pat dzīvība.
Cik labi organizējam un plānojam?
Organizatoriskā kapacitāte ir svarīga visos vēža aprūpes posmos – gan vēža skrīninga, gan vēža reģistra kontekstā. Piemēram, Latvijas iedzīvotājiem formāli it kā būtu pieejamas tādas pašas skrīninga iespējas, kā cilvēkiem Somijā, bet kvalitātes kontroles un līdz ar to efektivitātes un rezultātu nav. Un te nav vainojami tikai paši iedzīvotāji vai ģimenes ārsti, bet gan kopējās sistēmas zemā veiktspēja. Protams, tas ir jautājums arī par finanšu ieguldījumu pieejamību, bet tas nav vienīgais. Arī tad, kad mums finanšu līdzekļi ir un to ieguldījumi tiek veikti pēc labākās sirdsapziņas, nereti tas notiek ļoti neefektīvi. Iemesls – nepragmatiska, netālredzīga plānošana, administrēšana, kas neļauj panākt iecerēto rezultātu. No otras puses, ja šie ieguldījumi ir sākti, tad šis process nevar ilgt tikai trīs mēnešus un pēc tam tikt pārtraukts; tad jau labāk šīs finanses neieguldīt, jo rezultāta vienalga nebūs.
Protams, mēs nevaram visu reducēt uz naudu, bet, ja runājam par tiem līdzekļiem, ko valsts var piesaistīt, ir jābūt balansam. Piemēram, tas ir pilnīgi nepareizi situācijā, kad mums līdz šim bijušas trīs vāji strādājošas skrīninga programmas, domāt par vēl kādu jaunu programmu ieviešanu. Vispirms vajadzētu sakārtot kaut vienu no esošajām, lai tā strādā perfekti. Tātad jautājums vispirms ir par precīzu un mērķtiecīgu līdzekļu un darbību fokusēšanu kādas jomas precīzai sakārtošanai, nevis izkliedēšanos dažādos virzienos.
Turklāt vēža aprūpes nepilnības un ar to saistītie nevienlīdzības aspekti ir saistīti ar starpresoru koordinācijas, sadarbības trūkumu. Mums ir ministriju ‘buķete’, no kurām katra atbild par savu, t.sk., vēža aprūpi saistītu jomu: Veselības ministrija – par veselības aprūpi, Izglītības ministrija – par zinātni un pētniecību (līdz ar to arī par klīniskajiem pētījumiem), Labklājības ministrija – par aprūpi, Ekonomikas ministrija – par inovācijām. Diemžēl šo institūciju saskaņotas kopīgas, uz pacientiem vērstas darbības ir nepietiekamas. Piemēram, kaut vai Latvijā pieejamais klīnisko pētījumu apjoms, kas nereti kā vienīgā iespēja pacientiem saņemt efektīvus jaunākās paaudzes medikamentus, ir būtiski mazāka nekā lielajos Eiropas centros.
Tā, piemēram, šobrīd Veselības ministrija ir apņēmusies atjaunot vēža reģistru, kas pilnīgi noteikti ir stūrakmens, lai mums būtu statistika, lai mēs zinātu, kam un kā ieguldām, jo pretējā gadījumā nav iespējams izvērtēt, analizēt ar vēža aprūpi saistīto pasākumu efektivitāti, atdevi. Tā ir absolūti pragmātiska nepieciešamība, tāpēc šīs reģistra lietas mums būtu obligāti jāsakārto, jānodrošina. Man tāpēc jo īpaši rūp, lai mēs reģistra izveidei spētu piesaistīt Eiropas resursus un iespējas, kas pašlaik tiek piedāvāti tikai konkursa kārtībā un kur vinnēt var tikai labākie. Turklāt tam nepieciešams dalībvalsts līdzfinansējums un sakārtota nacionālās valsts veselības aprūpes sistēma. Es domāju, ka starptautiskajai dimensijai ir ļoti liela loma un faktiski šobrīd ir daudzas Eiropas līmeņa atbalsta iespējas, tāpēc manas lielākās bažas saistītas ar to, ka mēs varam neizmantot iespējamos un pieejamos resursus.
Būtiska ir arī virzība uz Visaptveroša vēža centra izveidi – izcilību gan klīniskajā medicīnā, gan pētniecībā. Daudz kas no tā pašlaik Latvijā jau ir, taču sadrumstaloti dažādās iestādēs. Kamēr šī sadrumstalotība pastāv, pie Visaptveroša vēža centra mums netikt, kaut gan Eiropas Komisija noteikusi, ka līdz 2025. gadam katrā ES dalībvalstī ir jādarbojas vismaz vienam šādam centram, turklāt tam jābūt spējīgam tīkloties arī ES līmenī. Šādi procesi neattīstās paši no sevis vai tāpēc, ka ierakstīti Ministru kabineta noteikumos. Tikai plānveida sadarbība, nacionālo un ES līdzekļu mērķtiecīga piesaiste šo mērķi ļaus īstenot. Protams, tas nav reāli līdz 2025. gadam, taču, labi plānojot, līdz 2027. vai 2030. gadam to varētu panākt, un tas būtu neatsverams ieguldījums nevienlīdzības mazināšanai visos vēža aprūpes līmeņos.
Pamatoti, datos balstīti lēmumi
Atkārtoju vēlreiz – vienlīdzība vēža aprūpē nav tikai finanšu jautājums. Neviena valsts nevar nopirkt visiem vēža pacientiem visus jaunākos medikamentus. Tas nenozīmē, ka tie nav vajadzīgi, bet ir svarīga pragmātiskā pieeja visā vēža aprūpes kontekstā – piemēram, tiek apmaksāta tā dārgā diagnostika, kas tieši korelē ar valsts apmaksāto ārstēšanu. Ja ir disproporcija, ja mēs apmaksājam tos izmeklējumus, ar kuriem saistīto ārstēšanu valsts vispār netaisās piedāvāt, vai otrādi – pacientam pašam ir jāapmaksā tie izmeklējumi, kas saistīti ar valsts nodrošināto ārstēšanu, vai mēs ārstējam bez atbilstoša terapijas efektivitātes diagnostiskā pamatojuma, tas ir absurds un velta līdzekļu izšķiešana. Protams, vēža aprūpes finansējums Latvijā ir daudz par mazu, bet tieši tāpēc tā ietvaros mums vēl labāk jāsaprot tās prioritātes, kurās nepieciešams ieguldīt, un, pieņemot šādu lēmumu, ir jāiegulda pragmātiski un tālredzīgi, jāgarantē šo ieguldījumu ilgtspēja. Lai nav tā, ka atnāk jauns ministrs, izvirza savas prioritātes, finansējumu pārtrauc, tādējādi pārvelkot strīpu visam iepriekš paveiktajam.
Kā veicas Latvijai?
Nenoliedzami, mums ir jomas, kurās darbojamies izcili un kurās pilnīgi noteikti varam būt Eiropas līmenī. Mums ir vairākas iestādes, kas var lepoties ar unikālām izstrādēm biomarķieru diagnostikas jomā. Mums ir labas tehnoloģijas un speciālisti, unikāla pieredze Eiropas līmenī saistībā ar kuņģa vēža novēršanu. Mums ir ar ko dalīties. Protams, mums ne vienmēr un visur ir jābūt pašiem izcilākajiem, bet vieni no labākajiem mēs gan esam, gan varam būt – piemēram, mākslīgā intelekta, pacientu biobanku jomā.
Arī fakts, ka daudzās jomās Latvijai rezultāti nav labi un atpaliekam, nenozīmē to, ka mums tā arī visu laiku ‘jāvelkas astē’ – izrāviens un pozitīva dinamika iespējama, atrodoties arī sliktākās pozīcijās.
Aicinu paturēt prātā šo dualitāti. Veselības, arī vēža aprūpe, no vienas puses, ir katras nacionālās valsts kompetence un atbildība, un automātiska Eiropas standartu pārņemšana var būt pat traucējošs faktors, ja netiek ņemta vērā lokālā specifika un pastāvošās īpatnības. No otras puses, ES kopējās iniciatīvas, piemēram, Vēža uzveikšanas plāns, ir tas lielais zinātniski un empīriski pamatotais ietvars jeb ‘rāmis’, kas novērš nevajadzīgu un nepamatotu eksperimentu un kļūdu iespēju – mēs zinām, kas, kādā veidā un secībā jādara. Turklāt atcerēsimies – nevienlīdzība vēža aprūpē nav tikai starpvalstu ‘fenomens’, bet arī lokāls jeb katras nacionālās valsts fenomens, kura apzināšana un mazināšana ir katras konkrētās valsts atbildība un pienākums.
Vairāk par Eiropas onkoloģisko pacientu organizāciju kongresu “Par vienlīdzību vēža uzveikšanā” var uzzināt šeit.
Autors ir Eiropas onkoloģisko pacientu organizāciju kongress “Par vienlīdzību vēža uzveikšanā” rīcības komitejas loceklis, profesors
Pagaidām nav neviena komentāra