Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 1
Reiz tevi pazinu, bet Paradīzē,
Ja tiksimies, es garām paiešu, pat galvu nepagriezis.
(R. Braunings)
Visu ceļu mājup viņai bija sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Bija vēls, bet ne tik vēls, lai nepagūtu uz pēdējo vilcienu, un ceļš no stacijas tumšs — bet ko tad viņa būtu gaidījusi? Rudens bija gandrīz iegruvis ziemā — pēdējās lapas pulcējās ap ielu laternām kā naktssargi ap ogļu pannu, metot uz ietves neregulāru un mainīgu ēnu rakstus. Viņa, protams, bija piedzērusies, bet ne jau tur tā vaina. No ceļa remontdarbiem pie stacijas — tie bija vilkušies nedēļām ilgi un turpinājās vēl šorīt — nebija ne vēsts. Stūra veikals slēgts, tā logi aizslēģoti un mēmi. Jau pāri pusnaktij… Protams, tas bija slēgts. Viņa bija gluži vienkārši piedzērusies.
Viņas mazais kolektīvs pēc darba devās pasēdēt pie glāzes, jo bija ceturtdiena un tirgus bija svārstījies augšup lejup, bet galvenokārt tāpēc, ka ceturtdiena. Viņas ar Šaziju jau bija iemalkojušas pāris margaritas, pirms kāds sāka pasūtīt krūkas ar sangriju. Kad iedegās gaisma — tā spožā, kodīgā gaisma, kurā var saskatīt visas tavas poras —, ārā sviedēji turēja durvis atvērtas, ļaujot aukstajam novembra gaisam strādāt viņu vietā. «Vai tad jums nav māju, kurp doties?» viņi vaicāja. Jā, viņa domāja, man ir gan.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.