Pandēmijas radītie ierobežojumi ir metuši lielu izaicinājumu kultūras nozarei, taču tā nav nogalinājusi kultūru – tas nav iespējams, un vēsture to ir pierādījusi. Covid-19 gan apstādināja dažādus kultūras projektus, gan palīdzēja stiprināt esošos, gan radīt jaunus.
Šis laiks kultūras nozarē ir kā vētra mežā – koki ir paretināti, bet stiprākie un dzīvotspējīgākie turpina priecēt. Vērtējot nozares nākotnes attīstību, jāuzsver, ka kultūras pārstāvjiem ir jāseko līdzi sabiedrības mainīgajām tendencēm un jāturpina darboties iespēju robežās, nevis jānogaida.
Sabiedrības identitātes stiprināšana
Starp kultūras nozares uzņēmumiem un kultūras jomas organizācijām nav liekama gluži vienādības zīme, jo kultūras organizāciju darbība vērsta uz valsts funkciju atbalstu. Kultūras nozare ir stāsts par valsts tēlu, sabiedrības identitātes stiprināšanu, nacionālo pašapziņu un citām svarīgām lietām, bez kurām nav iedomājama attīstība. Tā ir nozare, kurai pēc definīcijas nepieciešama valsts iesaiste un atbalsts ne tikai pandēmijas periodā.
Jāatceras, ka kultūra pilda arī sociālo un zināmā mērā terapeitisko funkciju, kas pandēmijas apstākļos ir īpaši nozīmīgi, jo lielai sabiedrības daļai šis nav emocionāli viegls laiks. Spilgts piemērs ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja piedāvātā meditatīvā mākslas pieredze audio projektā “Labsajūtas maršruts”. Tas ir apliecinājums, ka klasiskās kultūrvietas var pielāgoties un transformēties uz individuāliem apmeklētājiem un viņu vēlmēm.
Īstenojot idejas, kas ir pa vidu starp mākslas terapiju un kultūras pasākumu producēšanu, iespējams sasniegt vēl nebijušas nišas, uzrunājot arī tos cilvēkus, kuri iepriekš nav interesējušies par kultūru. Nākotnē šī tendence, visticamāk, turpināsies, un kultūra kļūs mazāk ārišķīga, bet vairāk vērsta uz pašanalīzi. Iespējams, tieši caur kultūras norisēm cilvēki sāks atkal mācīties socializēties, pārvarēt pūļa bailes un raizes par drošību un veselību.
Virza citu nozaru attīstību
Kultūra pašlaik nav apstājusies, tā ir transformējusies – ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē ir daudz labu piemēru. Ir daudzi ekonomiski veiksmīgi risinājumi, piemēram, jauns teātra žanrs – tiešsaistes izrādes. Tas nozīmē, ka izrādes īpaši tiek uzvestas tiešsaistes translācijai, nevis pārraidītas izrādes, kas iepriekš rādītas klātienes skatītājiem.
Esmu pārliecināta, ka pienāks laiks, kad sabiedrība atkal ļoti vēlēsies baudīt kultūru, un nozarei jābūt tam gatavai. Ja kāds par to šaubās, aicinu iedomāties, kāda būtu pasaule bez bitēm – bišu darbs ikdienā nav redzams un reti kurš izprot, cik tās ir svarīgas planētai. Taču, ja tās pazustu, mēs uzreiz sajustu smagas sekas. Līdzīgi ir ar kultūru, jo šai nozarei ir ilgtermiņa efekts. Kultūra virza arī citu nozaru attīstību, piemēram, jauns dzejas krājums vienlaikus ir darbs arī korektoriem, tipogrāfijai, iespējams, tulkošanai, ražošanai u.c.
Daļa no jaunās kultūras
Viens no nākotnes izaicinājumiem ir fakts, ka aizvien vairāk cilvēku atrod veidu, kā aizpildīt brīvo laiku bez kultūras pasākumiem, tāpēc nozares pārstāvji nedrīkst nogaidīt. Pat ja pandēmija nekad nebeigsies, mums jāspēj padarīt kultūru pieejamu.
Tagadējo pauzi daudzi izmanto izglītības papildināšanai, lai nākotnē īstenotu jaunus projektus un idejas, lai spētu būt daļa no jaunās un transformētās kultūras. To dzirdu arī no studentiem, proti, daļa izmanto mācības, lai turpinātu profesionālo pilnveidi un sagatavotos nākotnes tendencēm, daļa – lai izvairītos no profesionālās depresijas un disciplinētu sevi. Pandēmija ir labs laiks, lai izmēģinātu lietas, ko citkārt mēs nedarītu un radītu koncepcijas arī šķietami trakām idejām.
Jeļena Budanceva ir Ekonomikas un kultūras augstskolas maģistra studiju programmas “Starptautisko kultūras projektu vadība” direktore.
Pagaidām nav neviena komentāra