Kompetenču pieeja nav visatļautība

Kompetenču pieeja pirmsskolās tiek īstenota kopš 2019.gada rudens, tomēr dažādus šādas mācīšanās elementus bērnudārzi izmantoja jau krietni pirms tam. Tāpēc nav pamata nekādām bažām par to, ka bērni kaut ko varētu apgūt nepietiekamā līmenī. Tieši pretēji – no kompetenču pieejas ir daudz ieguvumu. Bērniem pieaug pašapziņa, attīstās radošums un prasmes darboties komandā. Pats svarīgākais – bērns iemācās domāt un pieņemt lēmumus, nevis tikai izpildīt konkrētas instrukcijas.

Kā kompetenču pieejas fans varu teikt, ka jaunais saturs nes lielākoties teorētiskas pārmaiņas, bet vērtīgās lietas bērna attīstībai nav nekas jauns. Virknē skolu un pirmsskolu visā pasaulē šīs metodes pielietotas jau gadu desmitiem. Nozīmīgākie jauninājumi saistīti ar digitālo pratību, saskarsmi un kritisko domāšanu. Bērns mācās pats pieņemt lēmumus, domāt un rast risinājumus, kā sasniegt mērķus. Saņemot uzdevumu, bērni nesēž un negaida detalizētas instrukcijas katram solim. Viņiem pašiem jāizdomā, kādi materiāli būs vajadzīgi, kādā secībā kas jādara u.tml.

Arī bērniem var būt taisnība

Atšķirīgākais šajā pieejā ir tas, ka arī bērnam var būt saistība, un to pieaugušajiem reizēm ir grūti atzīt. Piemēram, ja bērns savu draugu uzzīmē ar rozā matiem, skolotājam nevajadzētu uzreiz steigties norādīt, ka tas ir nepareizi. 4-5 gadu vecumā bērniem ir ļoti attīstīta fantāzija, viņiem var būt arī iedomu draugi ar rozā matiem, un norādot, ka tas nav pareizi, pedagogs ierobežo bērna radošumu.

Vēl viens piemērs – kāds no audzēkņiem Sauli bija uzzīmējis bez stariem un uz manu jautājumu – kāpēc tā – atbildēja, ka Saulei nemēdz būt staru. Proti, šis bērns raugās uz Sauli no zinātniskā viedokļa, kas ir pareizi. Man kā pedagogam jāspēj to pieņemt un atzīt, ka arī es varu kļūdīties.

Svarīgi piebilst, ka kompetenču pieeja nav visatļautība – tas ir veids, kā motivēt bērnu domāt, pieņemt lēmumus un mācīties no savām kļūdām. Bērns pats meklē informāciju, pēta, salīdzina, piedzīvo un nonāk līdz mērķim – tas viss notiek skolotāja pavadībā, tomēr skolotājs atbalsta un palīdz atrast pareizo virzienu, nevis dod konkrētas instrukcijas. Ja bērnam ir mērķis – izveidot apsveikuma kartiņu vai zīmējumu – skolotājs nepasaka priekšā, ka jāizmanto krītiņi vai ūdenskrāsas, skolotājs atgādina, ka ir pieejami dažādi līdzekļi, ka zīmēt var dažādos veidos, bet lēmumu pieņem bērns.

Plānošana, uzraudzīšana un vērtēšana

Ir skolotāji, kuriem ļoti gribas dot instrukcijas un vadīt mācību procesu. Liela daļa pieaugušo augot turēti stingros rāmjos, tāpēc vēlas rāmjus uzlikt arī saviem bērniem. Esmu pārliecināta, ka var vadīt mācību procesu, ļaujot bērnam izvēles un rīcības brīvību.

Nesen mani audzēkņi paziņoja, ka vēlas sarīkot koncertu, lai gan bija sagatavots pavisam cits nodarbību plāns. Piekritu bērnu idejai, un mēs organizējām koncertu, tajā pašā laikā sagatavošanās procesā integrēju visas tēmas, ko biju plānojusi – mācījāmies valodu, rakstot ielūgumus, mākslu – zīmējot afišas u.tml. Bērni ar lielu entuziasmu pildīja visus uzdevumus un beigās paši arī vērtēja, kā viss izdevies.

Mācības notiek vairākos posmos – viss sākas ar plānošanu, pēc tam bērni uzrauga, kā izdodas plānotais, un beigās novērtē, kas bija izdarīts un ko nākamreiz darīt citādāk, lai rezultāts izdotos vēl labāks.

Kompetenču pieeja sniedz vairākus ieguvumus – pieaug bērnu pašapziņa. Viņi sāk apzināties, ko spēj paveikt pašu spēkiem. Pilnveidojas radošums un spēja domāt, veidot secīgu darbību ķēdi. Grupu darbi bērniem palīdz attīstīt spēju sadarboties, atbalstīt citam citu un draudzēties.

Inga Grigaļuna ir Ādažu privātās pirmsskolas “Patnis” izglītības metodiķe.