Baltkrievijas protestu līderes Marijas Koļesņikovas notiesāšana uz 11 gadiem cietumā par būšanu demokrātisku miermīlīgu pasākumu vadībā ir arī izaicinājums brīvībā un patvērumā esošajai opozīcijai, kā arī starptautiskajai politiskajai sabiedrībai.
Apbrīnoju un cienu Marijas Koļesņikovas drosmi palikt dzimtenē, ņemot vērā situāciju un Aleksandra Lukašenko vadīto izrēķināšanos ne tikai ar opozīciju, bet ar cilvēkiem ielās, kur cieš pat protestos neiesaistītie. Tādos apstākļos nepārsteidza viņas apcietināšana un neizbrīna neadekvātā sodīšana ar absurdo soda mēru.
Šī izrēķināšanās apliecina, ka diktators ar visu savu “stiprā vīrieša” uzvedību ir nobijies no līderes sievietes, kuras darbību sākumā pat neņēma vērā.
Sākot ar Lukašenko sāncenša Viktora Babariko vēlēšanu štāba koordinēšanu līdz opozīcijas Koordinācijas padomei un masu protestiem pēc viltotajām vēlēšanām savā politiskajā iesaistē Koļesņikova uzrādījusi izglītotas, erudītas un konstruktīvas līderes spējas un principialitāti savienojumā ar īpašu drosmi. Arī pēc Babariko apcietināšanas viņa neļāvās tikai emocionālām runām, bet turpināja drauga sāktās partijas Vmeste (Kopā) veidošanu. To gan nepaspēja reģistrēt, bet partijai saliedējušies vairāki tūkstoši biedru. Kad Mariju centās ar varu izraidīt uz Ukrainu, viņa izvēlējās saplēst pasi, lai paliktu Baltkrievijā. To neuzdrīkstējās citi reizē ar viņu izraidītie līdzgaitnieki.
Pēc Koļesņikovas notiesāšanas es saskatu jaunu izaicinājumu gan cilvēktiesību organizācijām un starptautiskajām institūcijām, gan arī Baltkrievijas opozīcijai – jo īpaši tai, kas atrodas patvērumā Eiropas Savienībā un citās valstīs, līdz ar to ir lielākā drošībā nekā dzimtenē palikušie.
Pirms gada prezidenta vēlēšanās aizturēto vai diskreditēto sākotnējo kandidātu sievas un līdzgaitnieces – Marija Koļesņikova, Svjatlana Cihanouska un Veronika Cepkalo – saliedējās ap vienu ārēji nekaitīgās mājsaimnieces Cihanouskas kandidatūru Lukašenko konkurencē.
Tagad citu valstu patvērumā esošās Cihanouska, Cepkalo un citi brīvībā esošie līdzgaitnieki varētu daudz vairāk iestāties par Koļesņikovas aizstāvību un starptautiskās sabiedrības informēšanu līdzīgi tam, kā to dara apcietinātā Kremļa opozicionāra Alekseja Navaļnija štābs.
Arī Eiropas Savienībai jādomā par sankciju paplašināšanu pret tādiem varas pārstāvjiem, kas īsteno režīma gribu, pārkāpjot cilvēktiesības. Jāizvērtē sankciju virzieni, lai tie būtu efektīvāki, vērsti uz tādām jomām, kuras režīma varmākām nespētu kompensēt Kremlis.
Uzskatu, ka tas ir izaicinājums arī esošajai Baltkrievijas tiesu sistēmai – cik zemu tā spēj nolaisties diktatora un arī sabiedrības priekšā. Gluži kā pagājušajā vasarā vēlēšanu iecirkņos un komisijās bija darbinieki, kas uzdrīkstējās atklāt faktus par balsu skaita viltošanu, tā tagad citos tiesu līmeņos un instancēs tiesneši varētu atcelt M. Koļesņikovai piespriesto izrēķināšanos. Apzinos, ka ir naivi cerēt uz ko tādu, taču der saprast tādas izvēles esamību.
Es neticu brīnumiem, un diemžēl piepildījušās manas pērn paustās bažas, ka ar miermīlīgiem protestiem neizdosies panākt Lukašenko atkāpšanos. Ir jāpanāk atklātas un demokrātiskas vēlēšanas. Savukārt vardarbīgi protesti būtu asinsizliešana. Lukašenko pusē ir tādi bruņotie un drošības spēki, kas tiešā veidā ir atkarīgi no vadoņa. Tāpat ir pamatotas aizdomas par Kremļa iesaisti Lukašenko atbalstīšanā, ar to viņu padarot tik atkarīgu no lielā kaimiņa, kā vēl nekad.
Nepieciešams arī starptautiski izmeklēt vardarbību un beztiesiskumu, kas no varas iestāžu puses ir vērsti pret protestētājiem.
Joprojām uzskatu, ka konsekventa rīcība, iestāšanās par demokrātiju un valsts attīstību, sasniedzot cilvēkus attālākās Baltkrievijas malās, kur bijis liels atbalsts līdzšinējam Lukašenko režīmam, varētu būt iedarbīgs veids, kā panākt pārmaiņas. Iespējams, ka pēc dramatiskajiem notikumiem daļa agrāko Lukašenko atbalstītāju savas domas būs mainījuši.
Pagaidām nav neviena komentāra