Grāmatā Svešam kļūt Lauris Gundars konfrontē savu biogrāfiju ar Gunāra Astras likteni un nebaidās būt pašironisks
Ikviens, kas raksta grāmatu par vēsturisko periodu, kurā pats dzīvojis, vēl jo vairāk tad, ja literārs teksts satur autobiogrāfiskas detaļas no autora jaunības dienām, saskaras ar grūti pārvaramu psiholoģisku dilemmu, varētu pat teikt — kognitīvo disonansi. Subjektīvās atmiņas visbiežāk liek atcerēties jaunību kā gaišu, cerību pilnu un visnotaļ patīkamu laika nogriezni, to mēdz skaidrot ar fizioloģiskiem procesiem nenobriedušā organismā, kā arī ar atmiņas procesu mērķtiecīgo atlasi, ar kuras palīdzību apziņa cenšas mūs pasargāt no traumatiskiem nospiedumiem. Tajā pašā laikā objektīvās zināšanas un veselais saprāts liek rakstītajā ne tikai censties atspoguļot realitāti, bet arī meklēt dramatismu — citādi jau nebūtu vērts pūlēties.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.