Dundadznieka mersedess

Mūsu unikālā vērtība — Latvijas brūnās govis nav tik ražīgas kā modernās Eiropas šķirnes, bet Jānim Zadiņam tās šķiet vislabākās: neizvēlīgas ēdienkartē, atlētiskas, ar treknu pienu. Badās gan!

Mājās! Mājās! Jānis Zadiņš, aizvedis pļavā rādīt savu govju ganāmpulku, pie viena dzen tās uz vakara slaukšanu. Cik neierasti, jūlija tveicē ar astēm atgaiņādamas dundurus, mums pa priekšu patiešām soļo folkloriskās brūnaļas — tādas, kādas daudzi atcerēsies no vecmāmiņu laukiem. 

Vēsturisko Latvijas šķirni sacensībā pēc augstākiem izslaukumiem pēdējā desmitgadē bija tik ļoti izspiedušas citu šķirņu govis, ka tai draudēja izmiršana. Ielēcām pēdējā vilcienā! Jāņa 51  Latvijas brūnās govs ganāmpulks ir viens no lielākajiem Latvijā, viņš pārdroši izlēmis arī savu piena lopkopības saimniecību balstīt uz tām. Ir arī septiņu Latvijas zilo govju saimnieks. 

Prāta vētra Francijā

Dundagas Jaunsniķeros, kur Jāņa dzimta mīt jau no pirmās Latvijas brīvvalsts laikiem, brūnaļas arvien bija piena devējas. Kad šo saimniecību atdalīja no blakus esošajiem Sniķeriem, 1932. gadā pirmo uzbūvēja pamatīgu laukakmeņu kūti, māju tikai pēc tam.. 

1936. gadā dzimusī Jāņa vecmamma Elma Zadiņa atceras, ka kolhoza laikā ģimene gan drīkstēja turēt tikai divas brūnaļas — piena govi un teli. Viņa kļuva par agronomi un kā jaunā speciāliste tika nosūtīta uz Inešiem pie Alauksta, bet atgriezās dzimtajās mājās ar Vidzemē satikto Ēriku Zadiņu. Viņu dēls Aigars, Jāņa tēvs — arī agronoms! —, aizgāja strādāt uz Ģikšiem Cēsu pievārtē. Tur satika Jāņa mammu Ivetu, Bulduru dārzkopības tehnikuma absolventi, kas uzaugusi Nītaurē.

1991. gadā Zadiņu jaunā paaudze atgriezās Jaunsniķeros, kopā ar vecākiem atjaunoja zemnieku saimniecību. Vecmāmiņa Elma ir izslavēta Kurzemes tradicionālo sklandraušu meistare, amatu tagad pārņem vedekla Iveta. Jāņa vecākiem joprojām ir sava graudkopības saimniecība.

1986. gadā dzimušais Jānis stāsta, ka sākotnēji bija izlēmis no zemnieka dzīves, kur nu vēl piena lopkopības, turēties pa gabalu. «Redzēju vecāku smago rutīnu piena lopkopībā, pastāvīgās piena krīzes, samaksa par pienu bija zema un dažreiz ļoti kavējās. Pabeidzu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Meža fakultāti,» viņš godīgi atzīstas.

Karjera aizveda līdz iecirkņa vadītāja amatam Latvijas valsts mežos, Zadiņa pārraudzībā bijuši Puzes un Ugāles meži Ventspils pievārtē. Pieredzes gūšanai pastrādājis arī privātā uzņēmumā. Taču sapratis — vēlas tomēr realizēt sevi lauksaimniecībā.

Jānis palīdzēja iekārtot privātpraksi Talsos sievai Zandai, kura ir zobārste, bet pats 2015. gadā pārņēma z/s Jaunsniķeri no vecākiem ar domu specializēties gaļas liellopu audzēšanā. Pūrā no vecāku saimniecības tika 12 dažādu krustojumu slaucamās govis, to skaitā četras Latvijas zilās. 2019. gada beigās arī Zadiņš juniors pievērsās bioloģiskajai piena lopkopībai.

«Kad interesējos par gaļas liellopiem, man bija iespēja divas nedēļas padzīvot Francijā pie Šarolē šķirnes audzētājiem,» Jānis piemin zīmīgu epizodi. «Redzēju, kā viņi lepojas: tā ir viņu pašu šķirne! Smējās: kāpēc mums kaut kur braukt, kaut ko meklēt kā vāciešiem, kas skrien pa pasauli? Mums ir pats labākais vīns, siers, gaļa. Šarolē ir mūsu mersedess!»

Latvietim tas devis grūdienu. Kāda ir mūsu lauksaimnieku unikālā vērtība, ar kuru var tikpat ļoti lepoties? Latvijas brūnās govis! «Semināros dzirdēju — tās ir izmirstošas, vienīgais šķirnes pastāvēšanas ceļš ir bioloģiskās saimniecības,» Jānis atceras. Jā, izslaukumi ir mazāki, taču piens — treknāks nekā ražīgajām importētajām šķirnēm. Tās ir mazāk izvēlīgas ēdienkartē, izturīgas staigātājas: pieradušas gan pie paugurainām, gan staignām pļavām. 

«Pirmās Latvijas Republikas laikā bija trīs galvenās govju šķirnes: bez brūnajām arī melnraibās un sarkanraibās. Vienīgās, kas izdzīvoja pirmos padomju gadus ar slikto barības kvalitāti, bija Latvijas brūnās,» uzsver saimnieks. «Ja nepabarosi, vienkārši noraus pienu, taču saglabās enerģiju. Tikmēr selekcionētās šķirnes vairs neprot sevi pasargāt, tām nav ģenētiskā pašaizsardzības instinkta. Tiklīdz saņems zemākas kvalitātes barību, tās «nobruks», būs vajadzīga veterinārārsta palīdzība.»

Jaunsniķeru ganāmpulkā ir vēl daži vecāku dotie Holšteinas lopiņi un arī retās Latvijas zilās šķirnes govis — līvu krasts, to tradicionālais areāls, tepat ap stūri, bet kodolu veido Latvijas brūnās. Tās mūsu valstī šobrīd palikušas vairs tikai ap pusotru simtu, Jānis mērķtiecīgi gotiņas uzpirka no dažādiem saimniekiem. Visvairāk atrada nevis savā Kurzemē, bet gan Vidzemē un Latgalē. Vēl lielāks brūnaļu ganāmpulks nekā Jaunsniķeros ir tikai Vecauces mācību saimniecībā, kas ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību bāze.

Burvīgās tehnoloģijas

«Bet, kas dod sēklu sējējam un maizi ēdājam, tas arī dos un vairos sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem,» uz tāfeles birojā kūts otrajā stāvā Jaunsniķeru saimnieks izrakstījis citātu no Pāvila vēstules korintiešiem un vēl pāris Bībeles vietas, kas dod spēku ikdienā. Vecajā laukakmeņu kūtī tagad ir sanatorija govīm, kam, piemēram, drīz jādzemdē. 2019. gada beigās, kad Jānis jau bija pievērsies Latvijas brūno audzēšanai, šīs antīkās šķirnes lopiņiem Jaunsniķeros durvis vēra jauna, moderna mītne.

«Projektējām kūti ar lieliem atvērumiem, lai gaiss plūst iekšā, mitrums iztvaiko,» saimnieks pievēršas ēkas arhitektūrai. Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka minimālajai platībai jābūt sešiem kvadrātmetriem uz dzīvnieku, bet te ir 15, viņš piebilst. Starp govīm pie barības galda parasti ir 70—80 cm attālums, te — vesels metrs. «Prioritāte, to būvējot, bija govju labturība,» iesaucas saimnieks.

Pakaišiem — koksnes šķelda, govju mēsli tajā tiek iefrēzēti, komposta slānis vēdinās un žūst. Nav šīm vietām raksturīgās amonjaka smaciņas. Kā smejas Jānis, tagad no kūts vari mierīgi iet uz balli. Lopiņi paši atrod masāžas birstes, paši no rīta un pusdienlaikā ieņem dzīvo rindu pie robotizētās slaukšanas iekārtas. «Ieejot robotā, izbīdās sile ar spēkbarību, robots govi izslauc,» no kūts ejas iztālēm rāda saimnieks. «Labākā tehnoloģija, kāda pašlaik ir izdomāta! Lely Astronaut, piektā paaudze, Nīderlande.»

«Piena māja» ar nerūsējošā tērauda piena tanku tikai pāgājušogad nodota ekspluatācijā, vadības kabinets stāvu augstāk izskatās pēc kapteiņa komandtiltiņa. Kad govis ienāk kūtī, monitori no kakla siksnu kapsulām datoram nodod informāciju par katra lopiņa ķermeņa temperatūru, atgremošanu, aktivitāti, pat par ovulāciju un meklēšanos. 

«Mūsdienās vairs nav tā kaluma cilvēku, kas gatavi kā savulaik mani vecāki ar aparātu govis divreiz dienā slaukt septiņas dienas nedēļā 365 dienas gadā,» rezumē Jānis. «Tādu dzīvesveidu negribu ne sev, ne saviem bērniem. Tehnoloģijas ir burvīgas! Tās paceļ lopu aprūpi jaunā kvalitātē.»

Govis ar ieročiem

40 govīm paredzētā kūts ir kārtīgas villas cenā — 500 000 eiro. 40% no tā Eiropas Savienības atbalsts, pārējais — kredīts. Pirmskara Jaunsniķeru 36 ha vietā Jānis tagad apsaimnieko 200 ha, arī nomā zemi no citiem. «Man der lauki, kas nav augstākās kvalitātes, kurus «graudinieki» nav paņēmuši,» nosaka. «Saimniecība pagaidām nav rentabla, tikai bioloģiskās saimniecības subsīdijas nodrošina stabilitāti. Finansiālais slogs, te visu uzbūvējot, ir pietiekams, tāpēc jābūt uzmanīgam. Pāris neveiksmīgas idejas, un viss! Tomēr jāklausa vecajiem saimniekiem, kuri mani jau brīdināja, ko nepiesietā turēšana nozīmē ganāmpulkam. Tu to neizdarīsi! Teicu: «Nē, izdarīšu! Par lielu naudu visu var izdarīt.» Tā gan īsti nav.»

Jaunsniķeri vairs nepiesien gotiņas ne uz lauka, ne kūtiņā. Un brīvā pastaigā atklājoties, cik mežonīga var būt brūnaļu bara hierarhija. To ragi nav milzīgi vai savirpināti, bet īsi un spici kā īleni. «Traumas mēdz būt drausmīgas. Vadošās govis sabada citām tesmeņus, ciskas, pat vagīnas saplēš,» nopūšas Jānis. «Viņām uz galvas ir ieroči, kas dabā paredzēti, lai pasargātu sevi un bērnus no ienaidniekiem — vilkiem un lāčiem —, bet nebrīvē, ievestas kūtī, ragus izmanto hierarhiskas kārtības nodrošināšanai, diezgan brutāli. Vistrakākais ir ziemas periods. Slaucamās govis nevar turēt ārā kā gaļas lopus. Sagaidot pavasari, visas staigā saskrāpētas kā zebras.»

Izmisumā saimnieks no plastmasas caurulēm konstruējis ragu aizsargus, taču govis iemanījušās tos pārlauzt, ar atlūzām riskējot vēl vairāk savainoties. Bioloģiskajām saimniecībām šobrīd netiek atļauta ragu aizmetņu izņemšana mazajām telītēm, kuras paredzētas atražošanas vajadzībām saimniecībā. Situāciju varētu mainīt jauna ES regula, kas stāsies spēkā 2022. gadā, — ja vien tā Latvijā tiks pareizi interpretēta, saka Jānis, kurš ir arī Zemnieku saeimas biedrs.

Vēl viens no Zadiņa juniora saimniekošanas paradoksiem: viņš bioloģisko pienu par dārgāku cenu nemēģina pārdot Tukuma Pienam, bet atbalsta mazo Dundagas kooperatīvu. «32 biedri, vecmamma bija viena no tām, kas palīdzēja 90. gados to dibināt,» atzīmē. Lepni cienā ar garšīgu jogurtu un biezpiena desertu. «Ir pārliecība, ka Dundagas pienotavai būs sava vieta tirgū. Ir jaunas iestrādes, produkti kļuvuši kvalitatīvāki, radīts jauns dizains.»

Pats Jānis vēl ir tikai ceļa sākumā. Saka paldies gan tēvam, kas viņam palīdz ar savas graudkopības saimniecības tehniku, gan mammai, kas pieslēdzas arī ragulopu aprūpē.

Izvēle bijusi pareiza, viņš secina. «Arī citur Eiropā, piemēram, Īrijā, tagad jau cenšas selekcionēt  piena lopus, kam nav lielākais izslaukums, bet stiprā puse ir veselība, kāju stāvoklis, muskulatūra un kas nav izvēlīgi ar lopbarību — tāpat kā mūsu brūnās. Barības situācija pat tepat Latvijā ir neprognozējamāka klimata izmaiņu dēļ. Nesen mani uzmeklēja cilvēki no Kazahstānas, gribēja iegādāties šo lielisko šķirni. Padomju laikā pamanījuši, ka tā var izturēt arī viņu sauso, karsto klimatu. Veco šķirņu priekšrocība!»