Galvenais skaitlis otrdienas ziņojumā par darba samaksu ir žilbinošs – vidējā mēnešalga 1. ceturksnī salīdzinājumā ar pērnā gada sākumu pieauga par 9,5%. Taču tas rāda vienpusīgu ainu par darba tirgū notiekošo. Kopējais darba algu fonds pieauga tikai par 0,6%, kas varbūt nav slikti brīdī, kad IKP naudas izteiksmē samazinājās par 1,3%. Šie it kā kontrastējošie algu dinamikas rādītāji atspoguļo faktu, ka darbinieku skaits pilnas slodzes ekvivalentā samazinājās par 8,2%, jo pastāvēja ierobežojumi un valsts atbalsts mudināja uz brīdi atstāt darba tirgu. Savukārt darba samaksas mediāna pieaugusi pat par 10,1%. Tātad straujāk par vidējo, tieši tas, ko var gaidīt brīdī, kad algu skalai “nogriezta” daļa no apakšas.
Straujais vidējās algas kāpums raksturo darvinisko “izdzīvo stiprākais” krīzes laika loģiku. Vārds “izdzīvošana” nav jāsaprot burtiski, runa ir par to, ka uzņēmumi patur konkurētspējīgākos darbiniekus jeb uzņēmuma kodolu, kas ir nepieciešams normālas darbības atsākšanai pēc jau gandrīz taustāmajām krīzes beigām.
Situāciju var raksturot arī ar vārdiem – daži atpūšas, citi grūti strādā. Taču tas nav nosodījums.
Laikā, kad ar cilvēku satikšanos saistītās nozarēs darba apjoms neizbēgami ir samazinājies, tas, ka daļa uzņēmumu uz brīdi aptur darbu, ir mazākais ļaunums. Piemēram, restorānu nozarē, kurā daļai uzņēmumu ir izdevīgāk pieņemt valsts atbalstu, tādējādi uzlabojot pelnīšanas iespējas citiem.
Šobrīd šie garie atvaļinājumi daudziem jau beidzas, datos to redzēsim pēc trīs mēnešiem. Tas var radīt interesantus efektus, piemēram, lēnāku algu kāpumu brīdī, kad ekonomika pārvar krīzi. Sagaidāms, ka gadā kopumā vidējās algas kāpums būs līdzīgs pērn reģistrētajam jeb ap 6%. IKP dinamika krasi atšķirīga, bet algu dinamiku gludina darba tirgus struktūras maiņas efekti.
Vidējo algu 1. ceturksnī palielināja arī politiskie lēmumi – minimālās algas celšana un dāsnie algu pielikumi veselībā un sociālajā aprūpē, kurā vidējā alga augusi par 26,5%.
Turklāt tas noticis pēc tam, kad kopējais algu fonds valsts un pašvaldību slimnīcās laikā no 2014. līdz 2020. gadam jau bija gandrīz dubultojies. Veselība un sociālā aprūpe kļuvusi par trešo labāk apmaksāto nozari, apsteidzot enerģētiku. Tas ir taisnīgi un likumsakarīgi, ņemot vērā tajā strādājošajiem izvirzītās kvalifikācijas prasības
Otrais straujākais algu kāpums ir krīzes smagi skartajā citu pakalpojumu nozarē: +14,6%. Turpretim apstrādes rūpniecībā, kas attīstījusies diezgan sekmīgi, darba samaksa augusi lēnāk par vidējo – par 6,5%. Šajā nozarē nav daudz dīkstāvju, darbinieku skaits pilnas slodzes ekvivalentā samazinājies par 2,7%. Vidējā darba samaksa ir pieaugusi pat izmitināšanā un ēdināšanā, kur kopējais algu fonds samazinājies vairāk nekā uz pusi. Turpretim nav daudz nozaru, kurās būtu pieaudzis kopējais algu fonds. Tas noticis ieguves rūpniecībā, kā arī informācijas un sakaru pakalpojumos.
Vājāk atalgoto profesiju atgriešanās darbā var īslaicīgi bremzēt statistiķu mērīto vidējās algas kāpumu. Taču darba tirgus radītais spiediens paaugstināt algas strauji pastiprināsies, tāpēc ienākumi par vienu un to pašu darbu augs straujāk. Lasot uzņēmumu aptauju datus, var rasties jautājums – kā gan nozares spēs īstenot savus plānus mūsu sarūkošajā sabiedrībā? Maijā aptaujāto uzņēmumu vairākums gan pakalpojumos, gan tirdzniecībā, gan rūpniecībā vēstīja, ka plāno tuvākajā nākotnē palielināt darbinieku skaitu. Taču šī cīņa noteikti palīdzēs risināt citu ļoti svarīgu problēmu. Tikko uzzinājām, ka arī 2020. gadā Latvijas ārējās migrācijas bilance diemžēl bijusi negatīva. Lai tā mainītos pretējā virzienā, straujš algu kāpums ir nepieciešams.
Pagaidām nav neviena komentāra