Mans dēls Markuss ir hokejists. Pavadot ilgu laiku pie hokeja laukuma apmales, esmu pārliecinājusies, ka ar pacietību un smagu darbu treniņos sportisti ieliek veiksmes pamatu, taču nekas nevar aizstāt progresu, ko sniedz sacensības. Tas ir konkurences spēks, kas motivē, iedvesmo un virza.
Kad šo domu pārcēlu uz savu profesionālo ikdienu, ieraudzīju, ka ekonomikā un arī Latvijas dzelzceļā sakarības ir līdzīgas. Konkurence ir nepieciešama mūsu virzībai uz priekšu. Uzņēmuma sniegumam jābūt tādā līmenī, lai varam lepoties ar servisu, kādu piedāvājam saviem klientiem un Latvijas sabiedrībai.
Latvijas dzelzceļš pašlaik ir ceļā, pārmaiņu procesā uz jauniem galamērķiem. Tāpēc gribu minēt apstākļus un kontekstu, kādos patlaban darbojas Latvijas dzelzceļš.
2020. gadā mums bija jāpaveic vairāki nozīmīgi uzdevumi, un mēs tos izpildījām. Piemēram, īstenojām agresīvu racionalizācijas programmu, kas padarīja uzņēmumu efektīvāku. Protams, visu vēl neesam paveikuši, taču progress ir ievērojams – esam piemērojuši izmaksas pašreizējai situācijai un nostabilizējuši uzņēmuma finansiālo stāvokli. Pašu spēkiem vien galā netikām, bija nepieciešams arī valsts atbalsts krīzes pārvarēšanai. Pirms gada mūsu ārējais auditors PwC izteica šaubas par uzņēmuma spēju izdzīvot, 2020. gada atzinums ir bez piezīmēm. Auditors atzina, ka Latvijas dzelzceļa finanšu atskaites ir atspoguļotas godīgi un patiesi.
Pagājušais gads Latvijas dzelzceļam ir bijis smags – ģeopolitisku apstākļu dēļ mēs turpinām zaudēt savu vērtīgāko resursu – kravas.
No aptuveni 40 miljoniem tonnu 2019. gadā pērn kravu apjoms ir bijis aptuveni 24 miljoni tonnu. Diemžēl, lai cik neatlaidīgi mēs censtos piesaistīt jaunus kravu avotus, ir apstākļi, kurus Latvijas dzelzceļš nevar un nevarēs ietekmēt. Jāatceras, ka Latvijas dzelzceļa infrastruktūra ir piemērota pārvadājumiem uz un no Krievijas, Baltkrievijas, un šī nav vienkārši pārveidojama, pielāgojama infrastruktūra pārvadājumiem uz citām valstīm.
Šogad, 2021. gada pavasarī, joprojām pastāv nopietns risks saistībā ar pārvadājumu biznesa apjomiem, taču esam atgriezušies operacionāli un finansiāli stabilā situācijā. Tas nozīmē, ka uzņēmumam ir laiks apdomāt un izsvērt iespējas, ko un kā darīt tālāk.
Atgriežos pie konkurences un salīdzinājuma ar hokeju. Dzelzceļa infrastruktūra – sliedes – ir kā “ledus”, uz kura trenējas un sacenšas vairākas komandas. Katra no tām savu ledus halli uzturēt nevar. Sliežu tīkls ir pamatīgs un paliekošs aktīvs, kam, manuprāt, jāsaglabājas viena pārvaldnieka pārziņā. Šo ledu jeb sliedes nevar nomainīt, papildināt vai piepirkt klāt, kad tas nepieciešams. Mūsu pienākums kā sliežu ceļu īpašniekam ir nodrošināt bagātīgu konkurences ekosistēmu, kas optimāli izmantos infrastruktūru. Un ļaus ar to pelnīt.
Pagaidām ir pieņemts lēmums, ka mūsu infrastruktūras bizness un pārvadājumu pakalpojumi saglabājas integrēti. Kā sliežu ceļu pārvaldītājs Latvijas dzelzceļš ir vienīgais Latvijā. Taču pārvadājumu jomā mūs izaicina ne tikai kaimiņvalstu un vietējie dzelzceļa uzņēmumi, bet arī autokravu pārvadātāji.
Konkurence, protams, nedarbojas visur un neatrisina visas problēmas. Taču es ticu konkurencei. Ticu, ka tieši tā mūs ceļ kā komandu. Un vienīgi kā spēcīga komanda mēs spēsim piesaistīt un noturēt talantīgus spēlētājus, kas ir tik ļoti nepieciešami, lai sasniegtu kopīgos mērķus.
Pagaidām nav neviena komentāra