Latvija ir pārtikas cenu stabilitātes sala • IR.lv

Latvija ir pārtikas cenu stabilitātes sala

Ilustratīvs foto: Ieva Čīka, LETA
Pēteris Strautiņš

Augusts šogad ir nesis gan bagātu ražu, gan šajā laikā ierasto deflāciju. Cenu līmenis salīdzinājumā ar jūliju šogad samazinājās par 0,5%. Parasti cenu kritums augustā ir saistīts ar pārtiku, arī šoreiz tā mēneša laikā kļuva par 1,2% lētāka. Taču uz citu gadu fona tas ir samērā neliels samazinājums, kas varētu būt saistīts ar cenu kāpumu daudzviet citur pasaulē.

Kopumā pārtika nodrošināja pusi no cenu krituma mēneša griezumā, tai piepalīdzēja mājokļu un transporta izmaksu kāpums, kas ir saistīts ar globālajiem procesiem – enerģijas cenu kritumu, infrastruktūras izmaksu samazinājumu, transporta degvielu gadījumā arī ar eiro kursa kāpumu.

Pēc pieauguma jūlijā un jūnijā degvielas cenas atkal samazinājās. Atšķirībā no pērnā augusta šogad turpināja kristies apģērbu cenas, kas “normālos” gados šajā laikā jau aug, beidzoties atlaižu sezonai. Acīmredzot īpaši straujais pārdošanas kritums tieši šajā mazumtirdzniecības segmentā pavasarī ir radījis lielus pārpalikumus. Atgūšanās no milzīgā pandēmijas šoka strauji cēla cenas restorānu un viesnīcu, kā arī atpūtas un kultūras nozarēs, tās bija galvenās inflācijas veicinātājas, kas ir neparasti, jo to daļa kopējā patēriņa grozā nav liela.

Salīdzinājumā ar pērno augustu cenas samazinājās par 0,2%, galvenokārt pateicoties mājokļu un transporta izmaksu samazinājumam par attiecīgi 4,2% un 4,3%.

Pārtikas cenas augustā, nereti arī jūlijā samazinās tāpēc, ka šajā laikā ienākas jaunā raža. Cāļus skaita rudenī, bet augļus un dārzeņus jau vasarā. Taču kopumā pārtikas cenu dinamika Latvijā arī šogad bija labvēlīga, salīdzinot ar pārējo pasauli. Dramatiska situācija ir Ķīnā, kur jūlijā pārtikas cenas gada griezumā auga par 13%, Latvijā pārtikas gada inflācija augustā bija 2%. Līdzās pandēmijai Ķīnas tirgu šūpo arī tirdzniecības kari un cūku mēra ietekme. Ja šajā jau samērā turīgajā valstī tas lielākajai daļai iedzīvotāju ir tikai apgrūtinājums, tad daudzviet pasaulē var runāt par īstu pārtikas pieejamības krīzi. Tā arī humanitāra krīze – ANO prognozē, ka izteikta pārtikas trūkuma skarto skaits šogad varētu divkāršoties, Āfrikā sasniedzot ap 20% no iedzīvotāju kopskaita. Tas ir arī drauds cenu stabilitātei kopumā. Dažas eksportētājvalstis, kā Taizeme un Krievija ir ierobežojušas eksportu, ja citas valstis sekos šim piemēram, krīze var saasināties.

Tāpat kā pārējās Baltijas valstis, Latvija ar uzviju sevi apgādā ar galvenajiem pārtikas produktiem, kas nodrošina ar kalorijām – graudiem, pienu, daļēji arī ar gaļu, atkarībā no veida, bet imports mūs nodrošinām galvenokārt ar “našķiem” – eksotiskiem augļiem, dārzeņiem, uzkodām, luksusa produktiem. To uzzināt ir ļoti patīkami un iedrošinoši brīdī, kad pamatproduktus importējošās valstis ir norūpējušās par stabilu apgādi, bet našķu pārpilnību nodrošina restorānu apgrozījuma krasais samazinājums pasaulē, kā arī straujā pirktspējas samazināšanās pandēmijas visvairāk skartajās vietās.

Tas nenozīmē, ka ar pārtikas cenām no pircēju viedokļa Latvijā viss ir labākajā kārtībā.

Latvijā tās ir ievērojami augstākas nekā Lietuvā, starpību starp abām valstīm neizskaidro nodokļi, kas ir pārtikas ražotāju un tirgotāju iemīļotākais sarunu temats. Latvijā 2019.gadā pārtikas cenas caurmērā bija 91,8% no ES vidējā, bet Lietuvā 80,1%. Igaunijā šis rādītājs ir 94,9%, bet tur ir ievērojami augstākas algas. Ir produkti, kuru cenas Latvijā ir patīkami zemas, piemēram, gaļai – 76,7% no ES vidējā, bet Lietuvā tās tāpat ir zemākas – 71,1%. Pienam, sieram un olām cenas Latvijā ir 4,5% virs ES vidējā, kamēr Igaunijā ir ES līmenī, bet Lietuvā 11% zem tā.

Vēl lielāka starpība ir produktiem, kas ir galvenokārt importēti – eļļas un tauki 124,9% no ES vidējā cenu līmeņa, un to nevar izskaidrot ar patērētāju lojalitāti pret vietējiem ražotājiem, kā piena gadījumā. Augļiem, dārzeņiem un kartupeļiem Latvijā cenu līmenis pret ES vidējo – 90,0% – atšķiras nedaudz vairāk kā pārtikai kopumā, taču Lietuvā šie produkti maksā vēl ievērojami lētāk – 75,2% no ES vidējā cenu līmeņa. Tā nav oriģināla doma, taču brīdī, kad Latvijas tirgū darbu sāks Lidl, pārtikas tirgus var mainīties.

Gada inflācija daudz nemainīsies līdz brīdim, kad būs apritējis gads kopš pandēmijas sākuma jeb beigsies šī notikuma bāzes efekts.

Lai tā būtu, ir jāpiepildās nākotnes darījumos ietvertajām prognozēm par izejvielu cenu stabilitāti. Pēc tam pakāpeniski sāksim izjust ekonomikas sildīšanas ietekmi uz darba tirgu, līdz ar to arī uz cenu līmeni. Taču liela inflācijas drāma nav gaidāma, jo cenu kāpums eirozonā kopumā būs ļoti lēns. Eirozonas pamatinflācija augustā nokritās līdz visu laiku zemākajam līmenim jeb 0,4%. Daļēji to izskaidro pārejoši faktori. Taču pamazām gaist ne tikai finanšu tirgu dalībnieku, bet arī citu lēmumu pieņēmēju ticība ECB spējai paātrināt cenu kāpumu, un tam ir liela nozīme. Piemēram, ja arodbiedrības un darba devēji sarunās par algām pieņem, ka inflācija būs zemāka par ECB mērķi, tā visdrīzāk arī būs.

Pēteris Strautiņš ir bankas Luminor ekonomists.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu