Manai Lietuvas draudzenei mājās pie sienas ir vairākas Eiropas kartes no dažādiem gadsimtiem, uz kurām izlasāms vārds LIETUVA. Igauņi ar savu godprātīgo, mērķtiecīgo un saprātīgo pieeju valsts celšanā ir ceļā uz to, lai vārds IGAUNIJA nostabilizētos uz pasaules kartes kā stabila vērtība. Viņiem tas ir bijis un ir svarīgi. Un viņi to grib. Un spēj.
LATVIJA uz Eiropas un pasaules kartes parādījās gluži nesen. Viss pasaulē notiek likumsakarīgi. Latvieši negribēja? Nespēja? Mūsu tautai piemīt virkne īpašību, kuras traucē izveidot savu stipru, lepnu un cienījamu latviešu valsti jau gadsimtiem. Gribu piebilst, ka apzinos iepriekšējā teikumā lietoto vārdu politnekorektumu (latviešu valsti), bet mani tas šobrīd neuztrauc – neiešu jau kārtējo modes untumu dēļ (piemēram, noniecināt savas saknes un tautību, dzīvojot savā tēvu zemē), zaudēt kontaktu ar realitāti.
Varbūt vislielākā latvieša nelaime ir zemā pašcieņa, no kuras izriet virkne problēmu – nedrošība pastāvēt par savu viedokli, uzdrošināties teikt skaidru jā un nē. Mēs baidāmies, līdz ar to neprotam izveidot savu viedokli, pēc tam skaidri to paust, turēties pie tā, cīnīties par to, lepoties ar to un uzvarēt. Bez šīm īpašībām cilvēks nevar būt kungs un saimnieks – t.i., brīvs cilvēks brīvā zemē, kas pieņem lēmumus savas valsts un savās interesēs.“Kungs un kundze” – ak, kā latvieši nav pieraduši tādā līmenī domāt par sevi, šie vārdi un pat to jēga tiek atdoti citu tautu cilvēkiem – vāciešiem, zviedriem, frančiem utt..
Kārtīgam latvieša cilvēkam, pirmkārt, vairāk ir no svara nevis tas, kā un ko viņš domā pats, bet gan tas, ko “domās un teiks citi” (kas ir tipiska kalpa pozīcija, darbojoties pēc citu komandas, būt labam un paklausīgam zēnam) un, otrkārt, milzīgas, patoloģiskas bailes no konflikta.
Paskatāmies Normana Deivisa 7 cm biezo Eiropas vēsture (Jumava, 2009) grāmatu – vēsture ir nemitīga konfliktu un to risināšanas veidu virkne. Un ne tikai seno laiku, bet arī kristīgā laika. Tā nu tas cilvēks uzbūvēts un tāda nu tā realitāte ir. Protams, cilvēku vēsture ir arī mācīšanās, kā risināt konfliktus arvien civilizētāk, tomēr pats princips – nepieciešamība cīnīties par saviem mērķiem, interesēm, par savas ģimenes, kopienas, valsts interesēm – nekur nav pazudis. Ātrāk vai vēlāk intereses saduras, uzbrukums notiek. Tos, kas izvairās no cīņas, bēg no tās, neaizstāvot savas un valsts intereses, nekad neviens nav cienījis un necienīs. Sākot ar bērnudārza un pirmskolas vecuma sabiedrībām. Jo tas norāda uz mazāk nobriedušu, infantīlu personības attīstības līmeni, kurā bailes ir spēcīgākas par uzdrošināšanos tās pārvarēt, pašcieņas trūkums vienkārši izaicina pārējos darīt pāri.
Nupat ir atkal notikuši divi katastrofāli gadījumi no tā viedokļa, ka tie rāda mūsu patoloģisko baiļu diktētu, laikam jau vismaz daļēji neapzinātu nepieciešamību klanīties ienaidnieka priekšā, kas patiesībā neizbēgami ātrāk vai vēlāk ir nodevēja ceļš. Šie notikumi (un diemžēl vēl arī citi, piemēram, Latvijas valdības nodevīgā attieksme Astrjavecas atomstacijas jautājumā u.c.) padara mūs visus par apsmieklu citu tautu ļaužu acīs un atņem cieņu pret mums kā pret Latvijas tautas un valsts pārstāvjiem.
Šie divi pašlaik kliedzošie gadījumi, manuprāt, ir nosaukt latviešu valodā rakstītā tekstā Tatjanu Ždanoku par “savējo” un ne-cienījamais, gļēvulīgais Saeimas dokuments attiecībā uz Baltkrievijā notiekošo.
Var jau būt, ka vienkāršāk būtu atcerēties Alberta Einšteina domu par divām bezgalīgajām lietām – kosmosu un cilvēku muļķību, tomēr nevaru nepievienot vēl vienu – muļķība, stulbums vienmēr ir arī ļauns. Ļaunumu tas nodara arī tad, ja muļķis to “neapzinās” vai izdarījis “nejauši”, vai “es jau tā negribēju”. Saprotams, ka dumjš cilvēks nav spējīgs pēc definīcijas uzņemties atbildību, un tomēr par teikto un rakstīto atbildību uzņemties nākas. Ja ne pašam, tad apkārtējiem.
Tātad kādiem latviešu cilvēkiem kundze, kura visu savu mūžu, spēku, enerģiju ziedojusi (ar lielu atbalstu no Latvijai naidīgām varām), lai cīnītos PRET Latvijas neatkarību, ir “savējā” un liekama vienā grāmatā ar Latvijas cienījamām, gudrām un drosmīgām dāmām, kuras uzņēmās milzīgu risku, drosmīgi un gudri iesaistoties cīņā par tautas brīvību. Kā te vairāk – dumjības un nezināšanas vai bezatbildīga ļaunuma, dodot jaunākajām paaudzēm absolūti izkropļotu priekšstatu par realitāti? Varbūt slimīguma jeb patoloģijas?
Saeimas gadījums ir vienkārši smieklīgs. Valsts augstākā likumdošanas iestāde attaisnojas par pieņemto tekstu (kurš nodod trīs Baltijas valstu vienotības un draudzības principus), ka tas pieskaņots tam, ko “citi” saka. Mīļie tautieši, vai mums svarīgākie “citi” nebūtu vispirms igauņi un lietuvieši? Jo mūsu trīs valstīm ir vienoti apdraudējumi un intereses. Kaut ko tur mudžināt, ko mēs drīkstam vai nedrīkstam teikt, šai situācijā ir nožēlojami un valstsvīru necienīgi – dzīvojot brīvā pasaulē, skaidrs, ka mēs drīkstam izteikt savas domas un viedokli brīvi. Arī tad, ja kādam tas nepatīk. Katrs cilvēks un arī Parlaments. Protams, ja pietiek drosmes.
Jānis Ruģēns rakstīja: “Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz? Kad aizies tumsība kā tvaiki…” Varbūt atbilde būtu – kad beidzot nobriedīsim un kļūsim cienījami un drosmīgi cilvēki, kuri jūt pašcieņu un kuriem ne tikai IR viedoklis, bet arī drosme to izteikt un par to iestāties.
Komentāri (18)
lindab456 20.08.2020. 21.30
“Varbūt vislielākā latviešu nelaime ir zemā pašcieņa, no kuras izriet virkne problēmu – nedrošība pastāvēt par savu viedokli, uzdrošināties teikt skaidru jā un nē.”
Teiktu arī – audzināšana un inteliģence, kas sakņojas raksturā, tradīcijās. Latviešu mātes saviem bērniem māca pacietību, neņemt pirmajam to, kas kārojas, bet padomāt par otru. Var jau būt, ka tā sevis ierobežošana daļēji nāk no kungu-kalpu laikiem, kad kunga priekšā ne tikai noņēma cepuri, bet arī nolaida skatienu. No šodienas pieredzes teiktu, ka latviešus raksturo arī tolerance – mūsu bērni nešķiro draugus pēc ārējām pazīmēm – kas ir labi, bet vienā brīdī tas draud ar savas patības zaudēšanu un nonākšanu “tautu kausējamā katlā”, kā to nodēvējis Spekke.
“”Kungs un kundze”- ak, kā latvieši nav pieraduši tādā līmenī domāt par sevi.”
Nav tas veiksmīgākais piemērs, bet pievērsu tam uzmanību skatoties epizodes no “Akmens un Šķembas” ar patiesi skaistu un sulīgu aktieru tēlojumu laikmetam atbilstošā interjerā, kur tomēr nepamet sajūta par uzspēli, kā kalpu dzīres, kad kungu nav mājās. Tad bija jādomā par tiem, kas šos interjerus pēc savas gaumes iekārtoja un Rīgu nacionālā romantisma formās cēla – ka viņi sevi sajuta gan kā kungus, gan saimniekus.
1
QAnon > lindab456 24.08.2020. 14.56
Latviešu nelaime ir neizskaidrojamā iecietība un labestība. Mums blakus dzīvo pederasti, bet mēs ceram, ka gan jau mūsu bērni nekļūs par viņu upuriem, krievos nesaredzam ienaidniekus, kaut arī 99% viņu ir kolorādi, staļinisti, rusisti, krimnašisti, putinososi.
Par zemo pašcieņu, tas ir pārspīlēts, jo to pilnībā apgāž latviešu strēlnieki un latviešu leģionāri,
0
Jānis Lejnieks 21.08.2020. 10.23
Paldies par komentāru. Tie, “kas kas šos interjerus pēc savas gaumes iekārtoja un Rīgu nacionālā romantisma formās (20.g.s pirmajā desmitgadē- J.L.) cēla”, jācer, ka viņi sevi sajuta gan kā kungus, gan saimniekus, lai gan Rīgu tolaik pārvaldīja vācu nauda un krievu administrācija. Tagad ir krievu nauda un latviešu adminitrācija- varbūt būs…
2
lindab456 > Jānis Lejnieks 21.08.2020. 12.51
Lejnieka kgs., atļaušos papildināt – 20. gs. 1. p. līdz 1.PK – lai arī Cariskās impērijas sastāvā, bet nauda par kuru būvēja latviešu Rīgu bija pašu pelnīta, latviešu. Sākotnēji tie bija ormaņu latiņi, vēlāk – latviešu būvuzņēmēji, bet, ja runājam par arhitektiem un meistariem, tad pārsvarā tie bija latviešu. Interesanti, ka ir Rīgas apkaimes, ielas, kur dominē latviešu namīpašumi, bet ebreju, lietuviešu, poļu, vācu, krievu namsaimnieki ir izņēmums un likumdošana bija labvēlīga latviešiem. Jūs varētu precizēt, bet literatūrā ir minēts fakts, ka “20. gs. sākumā Rīgā latvieši veidoja lielāko namsaimnieku procentu (otrā vietā – ebreji, tad vācieši un pēdējā vietā krievi,”(Kļaviņš.K., Latviešu pilsētnieki un pasaka par zemnieku tautu//Kļaviņš.K.,Apstāvēšana.Rīga,2009.).
“krievu nauda un latviešu administrācija.”
Kāda nozīme administrācijas tautībai, ja nauda – krievu?!
1
lindab456 > lindab456 21.08.2020. 13.08
Labojums: runājot par Krievijas impērijas naudu – rubļi un kapeikas.
0
Sskaisle > Jānis Lejnieks 21.08.2020. 18.06
Latviešu būvēšanās kļuva iespējama pateicoties atceltajai dzimtbūšanai, kad zemnieki sāka izpirkt zemes un vāciskā varas elite naudas uzkrājumus nodeva bankām, kuras tad attiecīgi deva kredītus lai būvētos.
Jā, Jānis Krastiņš arī saka, ka 19.gs.b. – 20 gs.sāk. ir latviskākās Rīgas laiks.
Un te jautājums – kāpēc 30 neatkarības gados Rīga ir padarīta krieviskāka kā padomju okupācijas gados .
1
lindab456 > Sskaisle 22.08.2020. 15.01
Dzinējspēks bija industrializācija – rūpniecības uzplaukums, dzelzceļa attīstība Krievijas impērijā. Latvijā – dzelzceļa tīkla būvniecība, ostas, lielās rūpnīnīcas, brīvlaistie zemnieki – bija tas pamats, kas nodrošināja un baroja augošo strādnieku Rīgu, kas ir latviešu Rīga – par kuru var runāt arī kā par Raiņa Rīgu, J. Grīziņa, Belševicas Billes Rīgu un kuras ekonomisko pamatu lielā mērā izsita 1.PK.
Kas ir interesanti – kopš padomju laika tiek uzturēts priekšstats par sliktajiem namīpašniekiem un sociālo konfliktu, ignorējot faktu, ka, patiesībā, namīpašumu būvniecība bija sociālais pasūtījums, balstīts uz savstarpēja izdevīguma pamatiem, arī nacionālās pašapziņas avots – veidoja pilsoniskās sabiedrības kodolu.
Atgriežoties pie tēmas – nedrīkst apiet atšķirības starp jēdzieniem – kungs un kundziskums, ar to saistīto dubultmorāles, dubulto standartu problēmu, kad vienlaicīgi principiāli un augstu pacelta pareizības latiņa, netraucē, norēķinoties ar pakalpojuma sniedzēju, izslēgt darba darītāju no sociālo garantiju saņēmēju vidus. Gala rezultātā, šāda pieeja demoralizē un rada atsvešinātību, šķeļ un vājina pilsonisko sabiedrību, bet valsij, kā vienīgo izvēli, atstāj birokrātiskā un represiju ceļa stiprināšanu.
1
Sskaisle > lindab456 22.08.2020. 16.05
Arī tā var teikt, protams, bet bez dzimtbūšanas atcelšanas nebūtu strādnieku.
Vēl. Cenšos lasīt visu par muižu laikiem. Piemēram, Cēsu Zīversi
bijuši skopi un diezgan bargi kungi, vienlaicīgi – lieli grāmatnieki. Rakstnieks Ezeriņš viņu pilī uzturēdamies esot baudījis grāmatu un preses sniegto gara gaismu.
Es tā kaut – vispārinot – arī vērtēju muižu laikus – no vienas puses – bargi kungi, no otras puses – sava laika inteliģence , kurai līdzināties. Un ar to sāka visi latvieši , kuri tika pie naudas – ar izglītības iegūšanu.
Nesen no jauna izdota Deglava Rīga. Ļoti interesants laikmeta raksturojums.
Arī par profesores rakstīto – jā viņas apgalvojumam par kalpu gēnu, bet vienmēr taču bija kolaboracionisti – vagari, virssulaiņi, vispār muižu ļaudis.
Zini, Linda, es nesen pieskatīju bērnus. Kā circenis ielecu pelnos, nebiju tādam multitāskingam gatava, bet mani izglāba tautas dziesmas. Dziedāju visas , kuras zinu un bērniem patika un pati guvu milzu labestīguma lādiņu – divi sirmi kumeliņi, lēni lēni dieviņš brauca, kur tad tu nu biji āzīti manu.
Te nu mēs esam – vai tādi dainotāji kā mēs spējam izturēt enerģisku un pat agresīvu tautu cīņu par dzīves telpu?
Noteikti mūsu nācijas šodienā ir kalpu gēna faktors, bet ne tikai.
1
lindab456 > Sskaisle 23.08.2020. 07.33
Vakardienas intervijā ar M. Kūli profesore izceļ Z. Mauriņas atziņu, ka latviešu mentalitātes pamatā ir izturība un spīts. (I.Pētersone, Virsroku ņēmusi…LA.LV,22.08.20.) Re, kā – vienmēr par to esmu domājusi kā par personības mugurkaulu, enkuru. Turpat – par jaunatni: “arī tautas dziesmas apbrīnošana vairs neiet… gan jau globalizācija iedzīs strupceļā un studenti vairāk pievērsīsies latviskumam.”
Taisnība tam, ko rakstāt par tautasdziesmu un bērniem – tautasdziesmai ir ne tikai izzinošais, poētiskais u.c. slāņi, bet, dzīvē pierādījies – piemīt apbrīnojamas spējas piesaistīt bērnu uzmanību, nomierināt, tajās ir milzīgs potenciāls valodas, personības attīstībai.
“no vienas puses – bargi kungi, no otras puses – sava laika inteliģince, kurai līdzināties.”
Neuzticos kultūrtrēģerismam un labajiem kungiem. Piemēram, apgaismības laikmeta idejas, sarakste ar franču domātājiem nekavē Ktrīnu II, apceļojot Vidzemi, daļu ceļa mērot cilvēku vilktā karietē, apgaimības laiks visā spožumā sadzīvo ar dzimtļaužu pārdošanu, mājas tiesām, smagiem miesas sodiem. Domāju, ka noteicošais divu kultūru mijiedarbībā tomēr bija pragmatisms, baznīca, kā vienojošais, un cilvēciskais moments, neticu, ka, kā noteicošo no latviešu dzimtcilvēku puses varētu izcelt apbrīnu, drīzāk gan pieminēto izturību un spītu. Mājskolotāji, mācītāji bija karjeras iespēja, kas nemazināja sociālo plaisu.
2
lindab456 > lindab456 24.08.2020. 10.50
Domājot par nacionālo pašapziņu, nedrīkst par maz novērtēt Rīgas Latviešu biedrības (1868-1940,1989) lomu, pirmo latviešu inteliģences paaudzi, uzņēmēju- mecenātu devumu. Lasu -Dienā, 08.24.20. par režisora M. Martinsona ieceri uzņemt filmu par Dzismu svētku dzimšanu, izstāstīt vēstures stāstu.
0
Sskaisle > lindab456 23.08.2020. 10.29
Labrītiņ, Linda.
Zini – vai mūsu kungi – šodienas varas elite ir labāki, žēlīgāki par vācu baroniem vai čekistiem? Domāju, ka nē. Nav pieņemts nošaut , tāpēc nešauj , bet netaisnīgums ir milzīgs. Vai tas, ka 21.gs. mēs tirgojam bāreņus uz ārzemēm ir humāni?
Visādās nelaimēs pasaulei palīdzam, bet savus bērnus tirgojam.
Pat ja arctirgodanu uz katru vienu neziņā nodoto bāreni ir 10 izglābtie – tā ir laikmetam neatbilstīga cena – cilvēka dzīve.
Piekrītu, ka daudz ko , ja ne visu , būtu jāvērtē no visām pusēm. Tomēr bargos vācu baronu laikus vērtēju pozitīvāk kā padomju krievu okupācijas laikus.
Šodienas kungu laiki tomēr ir visbargākie, jo tas sausais atlikums – nācijas mirstība un savas zemes zaudēšana -ir visbriesmīgākais – nevienos laikos taču nebija tik traki bezcerīgi.
0
Sskaisle 21.08.2020. 17.50
Paldies par viedokli. Daudzkam piekrītu, bet šoreiz man ir arī pretargumenti.
Nr1 – par Atsrjavecu.
Grūti spriest, jo mums jau ir minimāla informācija. Kariņš pāris teikumus pateica un tas ir viss. Savukārt, es tādā emociju līmenī spriedu tā – kad Lietuva Būtiņģē atvēra savu naftas termināli , kur jūrš straumes naftas atkritumus nes gar Kurzemes krastu uz augšu – tad Lietuvai ētika pret kaimiņvalsti nebija svarīga.
Ja guglē ieraksta Būtiņģe – tad nāk arā virsraksti par naftas noplūdēm.
Jā, protams, pamatproblēma ir Latvijas nespēja sevi aizstāvēt, impotentie vides un dabas aizsardzības likumi un valsts institūcijas. Tomēr – kad dzirdu Lietuvu
sūdzamies par Astrjavecu, nejūtos ka mēs kaimiņiem būtu parādā.
Nr2 – Igaunija mani dziļi pievīla, kad izrādījās mūs pārspējuši arī naudas atmazgāšanā. Jutos pat tā kā nodota – jo esmu ļooooooti liela Igaunijas un igauņu fane.
Svarīgi, ka gan Igaunija, gan Lietuva mums ir 101 gadu priekšā gan ekonomikas, gan kultūras, gan labklājības ziņā
0