Kā pārvarēt vientulību – ar fiziskām aktivitātēm un kopābūšanu

Laikā, kad, pateicoties tehnoloģiju pieejamībai, saziņa kļūst arvien pieejamāka un intensīvāka, vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju jeb 58%* atzīst, ka jūtas vientuļi, turklāt katrs trešais šādi jūtas nevis vienatnē, bet gan citu cilvēku sabiedrībā. Kāpēc tā notiek un kā izvairīties no vientulības sajūtas tehnoloģiju laikmetā?

Pasaules Veselības organizācija vientulību pieskaita pie arvien augošas epidēmijas, līdzīgi kā ilgstošu stresu. Tai raksturīgas emocionālas un ar laiku arī fiziskas izdegšanas pazīmes, paaugstināts stresa hormonu līmenis un mūsu bioloģiskā motivatora – dopamīna – trūkums.

Pētījumi un prakse rāda, ka cilvēkiem, kuri intensīvi komunicē sociālajos tīklos, sākotnēji palielinās dopamīna līmenis. Tas dod mums “draiva” sajūtu, mēs apmeklējam sociālos tīklus vēl un vēl, lai saņemtu kārtējo dopamīna devu. Ne velti šo neiromediatoru saista ar dažādām atkarībām. Bet ne mazāk svarīgs tas ir socializēšanās procesā, jo vairo mūsu pārliecību par sevi, mēs gribam iet un runāties ar citiem cilvēkiem. Var teikt, ka piedzīvojam sava veida baudu, mijiedarbojoties ar līdzcilvēkiem, arī attālinātā saskarsmē.

Modernajā pasaulē cilvēks daļu savu vajadzību var apmierināt virtuāli. Tomēr šāda veida “surogāti”, ja tā var teikt, nespēj aizstāt patiesas piederības sajūtu otram un pieķeršanos, ko dod reāla cilvēciska saskarsme.

Lai gan sajūtas, ko sniedz šī tehnoloģiju pastarpinātā komunikācija, ir patīkamas, pēc tām kā nepatīkams paģiru rīts nāk vientulības atskārsme.

Par spīti tam vai tādēļ, ka tā ir vienkāršāk, cilvēki turpina pavadīt laiku sociālajos medijos, saņemot patīkamas sajūtas no dopamīna, ja kāds nospiež Like vai Whatsapp mums uzraksta patīkams cilvēks. Un dopamīns vairo mūsu motivāciju turpināt tādā pašā garā. Bet cik ilgi? Un kāda ir maksa par dzīvi pseido realitātē? Vientulības sajūta. Tā  ilgu laiku paliek nepamanīta, līdz slikts garastāvoklis sāk dominēt pār labu, parādās miega traucējumi, aizkaitināmība, neskaidra trauksmes sajūta, kas pāriet nomāktībā, bet ar laiku arī bezcerībā. Un bieži vien to visu pavada ēšanas traucējumi.

Cīņa ar stresa hormonu

Mēs esam bioķīmiskas būtnes, tāpēc visas emocionālās situācijas ietekmē arī mūsu fizisko ķermeni. Tas nozīmē, ka mirklī, kad cilvēks tiek atlaists no darba vai neiegūst izvirzīto mērķi, organisms adekvāti reaģē uz šiem notikumiem ar stresa reakciju. Lai “atgūtu savu prātu” tādā situācijā, mums vispirms ir “jāatgūst” savs ķermenis. Citādi mēs neko citu, kā vien savu problēmu, nespēsim ieraudzīt. Jo stresa reakcijai raksturīga tā dēvētā “tuneļa redze”, kad mēs prātā redzam tikai savu problēmu un arī fiziski mūsu redzes lauks sašaurinās.

Es nebeigšu atkārtot – kamēr dzīvojam ķermenī, mēs itin visu piedzīvojam ķermenī. Kā noskaidrots pētījumos ar smadzeņu attēlveidošanas metodi, pat katra mūsu doma izraisa neirohormonālas reakcijas, par mūsu dzīves pamatus satricinošiem notikumiem pat nerunājot. Pozitīvais šajā ir tas, ka varam izmantot savu ķermeni, lai palīdzētu sev psiholoģiski atgūties un justies labi.

Pirmais, ko ieteiktu darīt brīdī, kad šķiet, ka zeme zem kājām atvērusies un krītam bezdibenī, ir elpot. Dziļa ieelpa, izelpa. Lēni un pamatīgi. Pēc tam darām to, kas sievietēm tik ierasts, – meklējam atbalstu pie savējiem. Runājamies, satiekamies, ja iespējams, un apskaujamies. Jo, kad esam kopā ar savējiem – tiem, kas mūs saprot un vienmēr ir mūsu pusē -, ķermenī palielinās “uzticēšanās molekulas” jeb oksitocīna daudzums. Viena no oksitocīna funkcijām ir pieķeršanās saišu veidošana.

Vai esat pamanījuši, ka kopā ar mīļajiem cilvēkiem laiks paskrien nemanot, no smaidīšanas sāp vaigi, bet skumjas un bēdas, kas vēl pirms brīža nomāca, palikušas aiz muguras? Lielā mērā par to paldies jāsaka tā dēvētajai uzticēšanās molekulai. Kad tās daudzums palielinās, stresa hormonu līmenis krītas. Tas nozīmē, ka nepastarpināta komunikācija ar tuvajiem cilvēkiem ir vajadzīga arī 21. gadsimtā, jo mums ir nepieciešami apskāvieni un komplimenti, mierinājums vai līdzi jušana bēdās. Facebook vai Instagram nekad neaizstās sarunu ar dzīvu cilvēku!

Sports pret vientulību

Vēl viena svarīga “ķimikālija” mūsu ķermenī, kas līdzās citām savām funkcijām atbild arī par mūsu mentālo veselību, ir par laimes hormonu dēvētais serotonīns. Tā pieplūdums organismā samazina negatīvās emocijas.

Visticamāk, esat dzirdējuši, ka, apēdot gabaliņu šokolādes, mūsos palielinās “laimes hormona” daudzums. Tomēr ir efektīvāki veidi, kā palīdzēt sev justies labi. Un fiziskās aktivitātes noteikti būtu šā saraksta pirmajā trijniekā. Pastaiga dabā, sportošana ne tikai vairos labsajūtu caur “laimes hormona” pieplūdumu, bet arī iepriecinās mūsu smadzenes ar endorfīnu pieplūdumu un aktivizēs mūsu bioloģisko motivācijas sistēmu – dopamīnerģisko sistēmu, tā sakot, trīs par viena cenu.

Vēl viens veids, kā ātri pacelt savu motivāciju un vairot prieku sevī, ir mūzika. Klausīties mūziku, dziedāt, dejot – tas ir lielisks veids, kā atbalstīt savu ķermeni un smadzenes jeb mentālo veselību tad, kad dzīve balansē uz pelēkās un melnās krāsas robežas.

Bet, lai visas šīs labsajūtas “ķimikālijas” mūsu ķermenis varētu saražot, svarīgas ir izejvielas. Dopamīns un serotonīns veidojas no olbaltumvielām, tādēļ, gādājot par savu labsajūtu, svarīgi tās iekļaut ēdienkartē. Ja meklēsiet konkrētus produktus, internetā atrodams plašs saraksts.

Tāpat svarīgi gādāt par gremošanas trakta veselību, jo 90% “laimes hormona” rodas tieši gremošanas traktā. Un izmantojam visu, ko sniedz mums vasara, lai atgūtos no fiziskās distancēšanās laikā iegūtajām psihotraumām un pārslodzēm. Tieši tā! Saules gaisma un D vitamīns – tas ir ceļš uz “laimes hormonu”. (Šo faktoru trūkums izraisa rudens skumjas un depresiju.)

Noslēgumā vēlos rezumēt un atgādināt, kas mazina vientulību. Pirmkārt, rūpes par savu labsajūtu; otrkārt, rūpes par mums mīļajiem un tuvajiem. Ir svarīgi atcerēties, ka, gādājot par citiem, mēs palīdzam paši sev!

Manuprāt, ir jāizdara pilnīgi viss, kas ir mūsu spēkos, lai vēlāk nav jānožēlo, ka neesam veltījuši gan sev, gan citiem pietiekami daudz laika un uzmanības. Lai gan virtuālā komunikācija ir noderīga, tā nekad neaizstās īsto dzīvi. Tikai šī apziņa palīdzēs mums spert soli tuvāk vientulības epidēmijas mazināšanai!

 

* ”Kantar”, 2020.