Vai izrādes Trojas ķēve un Irānas konference ir pirmie Latvijas digitālie kucēni?
Jau kādu laiku mani nodarbina jautājums, kā uztvert izrādes, kas pārpludina digitālo vidi. Kā mākslas darbus? Kā sociālu projektu? Varbūt kā laika kavēkli dīkstāvē nokļuvušajiem māksliniekiem? Ko mēs gaidām no iestudējumiem tiešsaistē? Vai digitālās izrādes prasa citas iemaņas ne tikai no māksliniekiem, bet arī no skatītājiem? Par šiem jautājumiem ļauj domāt divi jauniestudējumi — Ivana Viripajeva luga Irānas konference Elmāra Seņkova režijā un Lauras Grozas-Ķiberes Trojas ķēve, kas veidota, balstoties Artūra Dīča dramaturģijā.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.