Līdzpastāvēšana nešķeļ. Līdztiesība neapdraud

“Mēs redzam to kā daļu no stāsta, kur ir vairākuma tiesības pretnostatītas mazākuma tiesībām.” Atis Zakatistovs, Saeimas deputāts, KPV LV, citēts Lsm.lv

Es esmu heteroseksuāla sieviete attiecībās ar vīrieti un man ir nepieciešams likumisks partnerattiecību regulējums. Lielai daļai cilvēku šāds regulējums nekaitētu, bet arī nav būtiski nepieciešams, ja viņi dzīvo laulībā vai, teiksim, līksmu vecpuiša dzīvi. Par pretnostatījumu, manuprāt, to varētu saukt tikai tad, ja pastāvētu divas opcijas – vai nu kaut kas tiks liegts vienai grupai vai arī otrai.

Pieņemot Dzīvesbiedru likumu vai jebkādu līdzīgu regulējumu, nevienam nekas netiks atņemts, ierobežots vai padarīts mazāk pieejams. Lsm.lv rakstā, kur deputāti pauž viedokli par iespēju šādu regulējumu atbalstīt Saeimā, parādās gan kāds pretstats – liberālas vērtības pret konservatīvajām vērtībām, taču man grūti saskatīt politisku nostāju faktā, ka kāds cilvēks varētu tik karsti vēlēties liegt līdzvērtīgas iespējas it visiem cilvēkiem. Ja mēs skatāmies mazliet plašāk, teiksim, Eiropas līmenī, pastāv daudzas konservatīvas organizācijas un politiskās partijas, kas atbalsta LGBTQ tiesības, un attiecīgi salīdzinoši liels skaits cilvēku, kas neidentificējas kā heteroseksuāli, vēlēšanās izvēlas balsot par konservatīviem politiķiem.

Šķiet, tā bija Jaunā konservatīvā partija, kas norādīja, ka šis atkal un atkal paceltais jautājums tiek izmantots uzmanības novēršanai no svarīgākām lietām – un es varu tikai piekrist. Jo, ja netiks mainīta likumdošana, šis jautājums maģiski nepazudīs no dienaskārtības, un cilvēki, kuriem bez šī regulējuma nav iespējama droša dzīve, protams, turpinās uzstāt, ka tas ir nepieciešams. Savukārt ciniskākie no politiķiem zinās, ka, ja nu vairs nav nekā cita, ar ko pievilināt vēlētāju, tad allaž var apelēt pie mistiska apdraudējuma ģimenes vērtībām.

Ja tas tiktu sakārtots tāpat, kā tas izdarīts jau lielajā vairumā Eiropas valstu, mēs nudien varētu beigt izmantot šo jautājumu kā rīku, lai sarīdītu sabiedrību, jo galu galā mēs esam tikuši diezgan tālu prom no tām apkaunojošajām dienām, kad nākotnes korupcijas izcilniekiem izdevās sēt tādu naidu, ka cilvēki meta citiem ar saviem izkārnījumiem.

Un kāpēc? Lai novērstu uzmanību un manipulētu ar vēlētāju, protams. Ikreiz, kad mēs atsaucamies uz Satversmi, mēs atsaucamies nevis uz neatkarības stūrakmeni, bet uz trauslu laiku Latvijas vēsturē, kad 2005. gadā šis mākslīgi veidotais pretnostatījums tika iebīdīts Satversmē Šlesera vadībā. Lai iebilstu pret viendzimuma partnerattiecībām, mums sen laiks izdomāt kādu labāku argumentu par “tā teikts Satversmē”, jo mēs labi zinām, ka tā teikts Satversmē, jo tajā laikā politiķi PR izmēģināja jaunu triku – kristīgās vērtības jeb kā mēdza teikt tautā – “mācītāju partiju”.

Lai uz Satversmi atsaucas tas, kurš no sirds tic, ka Šleseru tolaik motivēja nesavtīga ticība labākai Latvijai kā kristīgai un morāli tīrai valstij.

Partnerattiecību regulējums negraus konservatīvās jeb tradicionālās vērtības, tas ļaus mierīgi tām līdzpastāvēt arī šim Zakatistova minētajam mazākumam, kura interesēs nav sabiedrību šķelt vai mainīt. Vienmēr esmu brīnījusies par šīm iracionālajām bailēm no tā, ka atnāks sliktie geji un visus pataisīs par gejiem – un tad kādās kāzās (cik ironiski!) iesaistījos diskusijā ar cilvēku, kurš kaisli iestājās pret LGBTQ tiesībām. Saruna ilga vairākas stundas un bija visnotaļ draudzīga – jo galu galā ar indi mēs, šķiet, tomēr veiksmīgāk šķaidāmies internetā. Skatoties otram acīs, allaž vieglāk atcerēties, ka visi jau mēs vien cilvēki esam un visi mēs drīkstam kļūdīties.

Un tomēr atmiņā man palikuši divi pretargumenti. Pirmais: “Nav īsti godīgi, tu par to esi pārāk daudz domājusi un lasījusi,” norādot uz to, ka bieži mūsu iebildumi pret kaut ko gluži vienkārši balstās nezināšanā un ir instinktīva reakcija uz citādo. Kā arī otrais – ka šis kungs ap piecdesmit uz manu jautājumu, vai viņš tiešām tic, ka viņu varētu “pārtaisīt” par geju, atbildēja apstiprinoši. Nē, seksuālā orientācija, protams, nav izvēle, tomēr tā patiešām ir spektrs, un, ja tevī sadzīvo audzināšana (būt gejam ir pretdabiski) un apslāpēta seksuālā identitāte (simpātijas pret savu dzimumu), protams, ka iekšējā cīņa var izrādīties smaga un traumējoša, un manifestēties naidā pret sevi un citiem. Tādēļ arī reizēm dzirdam stāstus, kā savulaik agresīvi un skaļi LGBTQ tiesību pretinieki beigās atzinuši un akceptējuši paši savu homoseksualitāti. Nav viegli atzīt, ka esi tas, ko tev ir mācīts ienīst. Protams, šie ir atsevišķi gadījumi, biežāk pie vainas ir vienkāršs iedziļināšanās vai empātijas trūkums, kas atšķirībā no seksuālās orientācijas ir maināms.

Bet, atgriežoties pie tā, ko minēju sākumā – kādēļ man nepieciešams šis likums.

Pirmkārt, neesmu kristiete un man šķiet liekulīgi laulāties baznīcā un pēkšņi uz vienu dienu pārkvalificēties par kristieti tikai tādēļ, lai izbaudītu skaistu ceremoniju. Savukārt laulāties zagsā – jā, tas ir iespējams, tomēr vēl aizvien dzirdu stāstus no draugiem, lai cik ļoti to ir gribējies pārvērst par juridisku formalitāti, neizdodas iztikt bez tautā iemīļotiem dzejoļiem vai tamlīdzīgām neveiklām procedūrām. Bet es paturu tiesības mainīt savu viedokli – varbūt kādu dienu vēlēšos saukties par “sievu” un “vīru”, un izbaudīt visu ar laulību saistīto rituālu krāšņumu. Taču, lai apprecētos tieši tā, kā vēlos, visticamāk, mums ar dzīvesbiedru būtu nepieciešami arī iekrājumi, laiks un citi resursi, kuri pašlaik nav pieejami.

Tai pat laikā es jau tagad vēlētos būt pasargāta likuma priekšā – ja ar mani vai manu mīļoto vīrieti, kas atgadās, lai mēs psiholoģiski un finansiāli varam tādā brīdī justies droši. Laulība manās acīs ir mīlestības apliecinājums, nevis juridiska procedūra, ko izveikt, ja abi iegādājas, piemēram, kopīgu īpašumu.

Ja kaut kas padara laulību mazāk svētu, tad, manuprāt, tieši šādas pagalam praktiskas un steigā noslēgtas savienības.

Otrkārt, daudzi no ilglaicīgākajiem, laimīgākajiem un mīlošākajiem pāriem, ko pazīstu, ir tieši viendzimuma pāri. Iespējams, tieši tāpēc, ka tev ir jābūt pilnīgi drošam, ka vēlies saistīt savu dzīvi ar kādu cilvēku, ja zini, ka šīs savienības dēļ tiksi diskriminēts, tomēr tik un tā esi drosmīgs un atļaujies neslēpt savas attiecības. Man ir brīnišķīgas draudzenes, kas audzina brīnišķīgas meitas. Un man ir ļoti svarīgi, lai viņas kā ģimene ir drošībā gluži vienkārši tāpēc, ka tā ir tāda. Uz ko skatoties, arī man rodas vēlme spēt izveidot tik harmonisku un rūpīgu ģimeni. Viņas skaidri apzinās, ka vienmēr būs kāds, kas var atļauties kritizēt tikai tāpēc, ka viņu ģimene ir “netradicionāla”, un tieši tāpēc iegulda milzu darbu, lai meitām patiešām būtu labākā iespējamā ģimene, un bērni nekad netiktu atstāti novārtā – LGBTQ ģimenes, atšķirībā no heteroseksuālām ģimenēm, skaidri apzinās, ka tiek vērtētas un ka tām diemžēl ir jāpārliecina sabiedrība par savām tiesībām pastāvēt.

Tas iekļauj arī laipnu atbilžu sniegšanu un ziņkārīgu svešinieku jautājumiem, turpinot cerēt, ka kādu dienu šī valsts un sabiedrība atzīs viņu ģimenes leģitimitāti. Šīs ģimenes nebeigs eksistēt tikai tāpēc, ka kāds viņas atteiksies saredzēt. Tās strādās, maksās nodokļus, audzinās bērnus – tikai nebaudīs tās privilēģijas, kas pašsaprotami pienākas citām ģimenēm. Un pat tās ģimenes, kur tiek pieļauta vardarbība, krāpšana, nolaidība pret bērniem un citas nejēdzības, šīs valdības acīs būs vērtīgākas, jo – tās veido heteroseksuāla savienība.

Šis tik ļoti novalkātais “sabiedrība nav gatava” – ko tas īsti nozīmē? Vai kāds sabiedrībai gatavojas uzspiest partnerattiecību likumu, kurā visiem tagad steigšus jāstājas? Nē, sabiedrība neesot gatava tam, ka divi pieauguši cilvēki drīkstēs būt pasargāti likuma priekšā. Es atvainojos, bet tad, mistiskais sabiedrības locekli, tu, kas neesi šim gatavs, tev ir laiks pieaugt. Tev ir laiks paskatīties uz savu partnerību, ģimeni vai kāds nu ir tavs attiecību statuss un pievērsties tam. Neviens tev neprasa mainīt savu dzīvi, piekrītot tam, ka kāds cits drīkstēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Mīļais, sabiedrības locekli, varbūt man nepatīk tevis izvēlētais partneris, tomēr tas man nedod tiesības tev noteikt, vai tu drīksti vai nedrīksti būt pasargāts juridiski. Tu esi gatavs partnerattiecību regulējumam, jo tevi tas nekādi neskars un neietekmēs. Visi šie novazātie joki par to, ka latvietis latvietim gardākais ēdiens, vai par to, ka nav svarīgi, cik labi vai slikti iet tev, galvenais, ka kaimiņam iet sliktāk – tie taču ir tikai joki, vai ne? Dzīvojam un ļaujam dzīvot citiem!

Dārgie deputāti, ja šie argumenti jūs nepārliecina, ja portālā Mana Balss savāktie paraksti jūs nepārliecina, ja jūs uzskatāt, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kur heteroseksualitāte ir vērtība, un jūs visvairāk vēlaties aizsargāt savienību starp sievieti un vīrieti vai, runājot Jaunās konservatīvās partijas pārstāves Lindas Ozolas vārdiem – jūsu prioritāte ir “ģimenes institūta stiprināšana”, tad es pie jums vēršos kā heteroseksuāla sieviete sakot, ka šis likums nekādi neapdraudēs manas heteroseksuālās attiecības. Gluži otrādi. Man ir ļoti svarīgi dzīvot sabiedrībā, kur cilvēktiesības attiecas uz visiem tās locekļiem, un iespēja būt kopā ar cilvēku, ar ko vēlos dalīt savu dzīvi, esot pasargātai likuma priekšā, nav privilēģija, bet norma. Lai to pierādītu, es apņemos likumiski nostiprināt savas heteroseksuālās attiecības dienā, kad šādas tiesības pienāksies mums visiem. Jo es vēlos veidot ģimeni valstī, kas iestājas ne tikai par vairākuma tiesībām, bet atzīst ikkatra tiesības uz laimi un drošību.

Un jūs?