Valsts pamats – cilvēciska ekonomika

Atklāta vēstule Valsts prezidentam Egilam Levitam, Saeimas deputātiem, Ministru prezidentam Arturam Krišjānim Kariņam, ekonomikas ministram Jānim Vitenbergam, finanšu ministram Jānim Reiram

Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē šobrīd ir ārkārtas situācija. Skaidrs, ka pašlaik svarīgākais ir apturēt pandēmiju un nosargāt cilvēku dzīvības. Nav šaubu, ka šajā ziņā mūsu valdība un atbildīgie dienesti dara visu iespējamo, visu cieņu par to.

Cits jautājums ir valsts ekonomika. Kā zināms, Starptautiskais Valūtas fonds tieši Latvijai, izejot no krīzes, prognozē vislielāko ekonomikas lejupslīdi Baltijas valstīs. Varbūt vēl nav par vēlu analizēt un saprast – kāpēc?

Jāsaprot, ka no krīzes mūs neizvedīs pieci lielie valsts uzņēmumi, – jaunajā situācijā ļoti nozīmīgi būs tieši vietējie mazie un vidējie uzņēmumi, kas jau tagad ir nozīmīgs pamats valsts nodokļu sistēmai.

Tāpat arī individuālā darba darītāji – aktīvi, radoši, izdomas bagāti cilvēki, kuri strādā, lai uzturētu sevi un savu ģimeni, arī savus darbiniekus un, protams, maksātu valstij nodokļus. Nevis kā smagu piespiedu slogu, bet, apzinoties savu atbildību pret valsti un vienlaikus ar pārliecību, ka valsts apzinās savu atbildību pret saviem pilsoņiem un sniegs atbalstu un palīdzīgu roku, kad tas būs vajadzīgs.

Arī pēc krīzes ikviens cilvēks vēlēsies atgriezties agrākajā dzīvē. Taču varbūt būs radusies situācija, kurā nebūs vairs iecienīto restorānu un kafejnīcu, nebūs omulīgāko viesu namu, mazu stilīgu veikaliņu, nebūs vairs koncertu, mākslas portālu, jaunu literatūras darbu, latviešu kino un daudz dažādu pakalpojumu, kas līdz šim bija likušies pašsaprotami. Šo mazo un vidējo uzņēmumu, kas to visu nodrošināja, vairs nebūs, jo valstij tā nebūs bijusi prioritāte. Arī tūristi uz Latviju brauc ne jau tāpēc, lai pusdienotu McDonald’s restorānā, bet lai baudītu Latvijas garšu, lai iepazītu Latvijas kultūru, mākslu, tradīcijas, nacionālo virtuvi un mūsu viesmīlību. Tas viss būs zudis.

Protams, krīzē primāri jātiek galā ar medicīniska rakstura izaicinājumiem, tomēr līdztekus jābūt arī sistemātiskam, pārdomātam ekonomikas atbalstam. Taču, sekojot pēdējā laika notikumiem, brīžiem šķiet, ka valsts pārvalde aizmirsusi demokrātiskas valsts pamatprincipus un to, ka tieši sabiedrība ir deputātu un izpildvaras darba devējs. Mēs – vietējie Latvijas vidējie un mazie uzņēmēji, šajos uzņēmumos nodarbinātie, kultūras pārstāvji, pašnodarbinātie, mežsaimnieki, mazo zemnieku saimniecību īpašnieki un daudzi citi – arī mēs esam valsts galvenā vērtība, tās pastāvēšanas garants.

Ministru kabinets pagājušā gada 28. augustā deklarēja, ka mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir “ļoti svarīga valsts ekonomikas daļa. Saskaņā ar Eurostat datiem 99,8% no ekonomiski aktīvajiem komersantiem Latvijā ir MVU (93% no tiem ir mikrouzņēmumi, 5,8% – mazie uzņēmumi un 0,9% – vidējie uzņēmumi), un tie nodarbina arvien lielāku iedzīvotāju skaitu (79% nodarbināto ir MVU darbinieki). Uzņēmumi Latvijā parasti ir daudz mazāki nekā vidēji ES. Mikrouzņēmumi (0-9 darbinieki) veido 26% no kopējā uzņēmējdarbības apgrozījuma salīdzinājumā ar tikai 17% no ES vidējā rādītāja. Tāpat Latvijas MVU veido 51% no apgrozījuma salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju 38%”. Ņemot vērā augstāk minēto, ir būtiski nākt klajā ar konkrētu ieguldījumu programmu un soļiem, kas paredz atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

Pirmajā vietā cilvēciska ekonomika un vietējie mazie un vidējie uzņēmumi. Mēs vēlamies, lai Latvijā būtu uz cilvēku orientēta valsts, sabiedrība un ekonomika, lai vietējie uzņēmumi varētu turpināt strādāt, veidojot dzīvesstila ekonomiku, kas ir vitāli svarīga valsts eksistencei. Vācijā un daudzās citās Rietumeiropas valstīs daudzi vietējā kapitāla restorāni ir iekļauti kultūrvides aizsargājamo objektu sarastā un līdz ar jebkurām saimnieciskām pasaules kataklizmām tiek glābti pirmie un tikai pēc tam visi pārējie. Valsts ir legāli izdomājusi vietējo uzņēmēju aizsardzības mehānismu, jo lielajiem starptautiskajiem uzņēmumiem vienmēr ir pieejami globāli resursi, bet mazais un vidējais uzņēmējs tā īsti var paļauties tikai uz savu valsti, pašvaldību un vietējo atbalstu.

Tieši mazie un vidējie Latvijas uzņēmumi un pašnodarbinātie ir jāuzskata par prioritāti, lai valsts varētu iziet no šīs krīzes un veiksmīgi darboties arī pēc Covid-19.

Ekonomikai un valsts pārvaldei jābeidz ignorēt šo sabiedrības daļu, jāpavēršas ar seju pret mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un jāpieņem, ka tādā mazā valstī kā Latvija tieši šī uzņēmēju daļa var būt pamats veiksmīgai ekonomikai. Mēs negribam, ka mūs uzskata par biomasu, kas noderīga tikai brīžos, kad jāiet uz vēlēšanām. Mēs esam šīs valsts pilsoņi, un mums ir jābūt iespējai nopelnīt iztiku, darot to, kas ir mūsu sirdslieta.

Iepriekšējā ekonomiskā krīze izraisīja milzīgu emigrācijas vilni, kura laikā zaudējām lielu daļu spējīgu un radošu cilvēku, kas citos apstākļos būtu bijuši arī nodokļu maksātāji. Kā zināms, joprojām neesam no tā atguvušies, tērējam līdzekļus reemigrācijas kampaņās un aicinām cilvēkus atgriezties. Tikmēr, pateicoties straujai sabiedrības novecošanai, Latvijā strādājošo kļūst arvien mazāk, bet senioru – vairāk.

Valsts nespēja vietējo uzņēmējdarbību izvirzīt kā prioritāti arī šajā krīzē daudzus var novest līdz bankrotam. Savukārt tas, ka cilvēki nespēs samaksāt rēķinus, nevarēs iegādāties plaša patēriņa preces, samaksāt par medicīnas pakalpojumiem, būs spiesti taupīt uz pārtiku, radīs ļoti nopietnas problēmas ar tālejošām sekām un neizbēgamu ekonomikas lejupslīdi.

Mēs sagaidām patiesu iedziļināšanos, atteikšanos no šauri birokrātiskas domāšanas, vēlmi ieraudzīt cilvēkus aiz sausām skaitļu rindām. Mēs gaidām nevis pareizas un labi atstrādātas frāzes, bet racionālu rīcību no tiem, kuriem esam devuši mandātu lemt par valsts attīstības scenārijiem. Tas nav stāsts tikai par īslaicīgu atbalstu vietējiem uzņēmējiem un radošajām nozarēm. Tas ir stāsts par to, kāda būs mūsu valsts.

Piemēram, Ministru kabineta noteikumos Nr. 165 “Noteikumi par Covid-19 izraisītās krīzes skartiem darba devējiem, kuri kvalificējas dīkstāves pabalstam un nokavēto nodokļu maksājumu samaksas sadalei termiņos vai atlikšanai uz laiku līdz trim gadiem” punkts Nr.3. neparedz atbalstu jaunajiem, gada laikā dibinātajiem uzņēmumiem, nosakot, ka par krīzes skarto nozaru darba devējiem ir uzskatāmi darba devēji, kuru ieņēmumi no saimnieciskās darbības 2020. gada martā ir samazinājušies vismaz par 30 procentiem, salīdzinot ar 2019. gada martu. Salīdzinoši nesen dibinātiem uzņēmumiem nemaz nav noteikts atskaites punkts, pret ko salīdzināt apgrozījumu.

Punkts Nr.3. arī no atbalsta izslēdz citus jaunos uzņēmumus, kuri gada laikā ir attīstījušies un, salīdzinot ar 2019.gada martu, pēdējos mēnešus ik mēnesi strādāja ar vairākas reizes lielāku apgrozījumu. Arī šiem uzņēmumiem 2020.gada marta apgrozījuma kritums, attiecināts pret 2019.gada martu, neparādīs patieso apgrozījuma zaudējuma apmēru. Tieši jauniem uzņēmumiem un to darbiniekiem valsts atbalsts būtu nepieciešams pirmām kārtām, jo to stāvoklis tirgū nav tik stabils, lai tie būtu izveidojuši lielākus uzkrājumus šādiem neparedzētiem gadījumiem. Lielākoties jauno uzņēmumu īpašnieki ir ņēmuši kredītus, lai spētu uzsākt uzņēmējdarbību, par ko tik ātrā laika posmā nav iespējams norēķināties, lai veiktu kādus krīzes situācijām paredzētus uzkrājumus.

Mēs aicinām rūpīgi izvērtēt krīzes seku mazināšanai atvēlēto četru miljardu eiro izlietojumu un atcelt ierobežojumus, kas liedz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem saņemt finansiālu atbalstu. Ir nepiedodama situācija, kad veiksmīgs, nodokļus maksājošs uzņēmums šobrīd nav spējīgs pat apmaksāt telpu īri un ir spiests likvidēt savu uzņēmumu, atlaist darbiniekus. Valsts nav tiesīga sodīt uzņēmīgus cilvēkus par to, ka viņi izmantojuši valsts piedāvātās iespējas likumīgi noformēt savus izdevumus un nodokļu nomaksu. Valstij ir jāsniedz adekvāts atbalsts mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, pasargājot tos no bojāejas un piedāvājot godīgākus spēles noteikumus.

Ar cieņu, Latvijas MVU:

Ainārs Ērglis, Inga Gorbunova, Mārtiņš Rītiņš, Una Meistere, Daiga Rudzāte, Mārtiņš Kossovičs, Evija Ansonska, Mairita Brice, Ilze Aizsilniece, Bruno Birmanis, Mārtiņš Mielavs, Zane Čulkstēna, Ēriks Dreibants, Ģirts Muižnieks, Una Rozenbauma, Solvita Krese, Dace Bula, Guntis Ērglis – Lācis, Jana Lindberga, Dmitrijs Voloviks, Roberts Smilga, Egils Mednis, Uldis Rudzītis, Sandija Liepkalne, Evija Andžāne Kalniņa, Laura Miglone, Maija Pohodneva, Oskars Jepsis, Agrita Lujāne, Ina Poliščenko, Dana Gritāne, Baiba Renerte, Aija Strazdiņa, Rita Zumberga, Maija Pavlova, Rimants Liepiņš, Liene Kinča, Marika Rozenberga, Reinis Liepiņš, Līva Apermane, Agnese Rudzīte, Jānis Jenzis, Aivars Mackevics, Ērika Šmeļkova, Frančeska Kirke, Žanete Eglīte, Inita Saulīte-Zandere, Aldis Hofmanis,
Elīza Drazniece, Baiba Renerte, Jānis Kokins, Māris Vēveris, Irēna Romanovska, Santa Meikulāne, Ieva Jirgensone, Agnese Tauriņa, Indra Krizus, Auguste Petre, Gundars Silakaktiņš, Gatis Rozenfelds, Edgars Zadusko, Pēteris Trups, Māris Kalve, Reinis Pozņaks, Esmeralda Bērtule, Zane Vaivode, Terēze Gruntmane, Sintija Vaivade, Keta Gutmane, Dace Ozoliņa – Slaidiņa, Ieva Kalniņa, Agnese Aljēna.