Viņķele: Tas būs stresa tests visiem

12. un 14. marta Latvijas valdības lēmumi iezīmē būtisku koronavīrusa Covid-19 situācijas eskalāciju. Aizvērtas valsts robežas. Aizliegti visi organizētie publiskie pasākumi. Atceltas klātienes mācības skolās un augstskolās. Kamēr Latvijā apstiprināto saslimšanas gadījumu vēl ir salīdzinoši maz, ar bažām skatāmies uz Igauniju, kur inficēto skaits strauji pieaug. Tāpēc pirmdien, 16.martā, Ir devās intervēt veselības ministri Ilzi Viņķeli (A/P) par jau pieņemtajiem lēmumiem un tālākajiem plāniem. Kopš jaunā koronavīrusa parādīšanās Latvijā viņa aktīvi informējusi sabiedrību par notiekošo.

 

Izsludinot ārkārtas situāciju, premjers Kariņš paziņoja, ka šī slimība nav apturama, tikai ierobežojama. Vācijas kanclere Merkele pavēstīja, ka inficēsies 60 — 70% iedzīvotāju. Kā speciālisti modelē situācijas attīstību Latvijā? Vai arī mums varētu būt tik liels saslimušo īpatsvars un, ja jā, tad cik ilgā laikā tas varētu notikt?

Tā kā vīruss ir jauns, ir ļoti daudz nezināmo. Mēs darām learning by doing. Mums nav gatavas receptes, pēc kuras skatīties tendences, rādītājus, prognozes, kas būtu balstītas pierādījumos. Ja skatāmies Itāliju un Ķīnu, notikumu gaita bija atšķirīga, un Dienvidkorejai ir vēl pavisam cits stāsts. Viens, kas ir skaidrs, ka mums ir iespējami ilgi jānotur iespējami lēzena inficēšanās līkne. Galvenais mērķis — nezinām, cik ilgi mums šis skrējiens būs jāskrien, bet zinām, ka mums ir ierobežoti resursi. Ne tāpēc, ka Latvija ir nabadzīga veselības aprūpē, bet tāpēc, ka principā resursi ir pieejami ierobežotos apjomos: cilvēkresursi, infrastruktūra, globāli saražotie aizsarglīdzekļi. Un mums nav jāaizdambē slimnīcas. Mums ir dažādas aplēses par [izplatības] ātrumu un gaitu, bet turamies pie Pasaules veselības organizācijas un Eiropas slimību kontroles centra četru pakāpju scenārijiem. Pēc tiem mēs joprojām esam [slimības izplatības] pirmajā [līmenī] — mums ir mazs inficēto skaits, mēs varam katram izsekot, mēs zinām izcelsmi un mums ir tikai divi iekšējas transmisijas gadījumi, kas arī ir izsekojami, jo tie ir nākuši no tā ievestā vīrusa un inficēšanās notikusi ģimenes lokā. (Līdz piektdienai Latvijā Covid-19 slimības gadījumu skaits sasniedza 111, taču SPKC joprojām bija zināmi tikai divi pacienti, kuri inficējušies Latvijā. – red.)

Ko nozīmē «lēzena» inficēšanās līkne? Ar kādiem skaitļiem tā ir lēzena un ar kādiem — vairs nē?

Lēzena izplatība ir tāda, kāda pašlaik ir Latvijā. Ja diennakts laikā ir nepilni 300 testi un vidēji četras pozitīvas atbildes, tad ir lēzena izplatība. Divās nedēļās saslimušo skaits pieaudzis no viens līdz 34. Mums ir ļoti paveicies, ka visi [saslimšanas] gadījumi ir viegli, tikai viens pacients ir stacionārā un kura veselības stāvoklis novērtēts kā sarežģīts, bet stabils. Un šis pacients saslima iekšējas transmisijas ceļā — [tuvinieki] atveda savam senioram dāvanu.

Jautājums par pirmo izplatības līmeni — pagaidām slimnieku infekcija iegūta vai nu ārzemēs, vai nu esot kontaktā ar cilvēku, kurš atbraucis no ārzemēm. Vai varam būt pārliecināti, ka vīruss neizplatās, bet mēs to neredzam vienkārši tāpēc, ka inficētie nav minētajās riska grupās?

Ir augsta varbūtība, ka ir saslimušie, kurus mēs šobrīd nezinām. Mēs esam rīkojušies saskaņā ar tādu pašu testu protokolu, kādu izmanto vairums valstu. Lietuvieši un igauņi rīkojās tāpat. Visu laiku ir balanss starp risku novērtējumu un resursu plānošanu. Šobrīd mēs paplašinām testējamo aptveri. Vairs nav skarto/neskarto teritoriju, šobrīd visiem, kas ir bijuši ārzemēs, ir obligāta karantīna un simptomu gadījumā arī valsts apmaksāts tests. Tas tiek veikts arī cilvēkiem, kas jau tagad slimnīcās atrodas ar smagām respiratoriem slimībām vai neskaidras izcelsmes plaušu karsoņiem. Es gribētu likt klāt izlases veidā arī mediķu testēšanu. Mēs pašlaik par to runājam ar slimnīcu vadītājiem, lai šonedēļ sāktu to darīt.

Jūs pieminējāt, ka mums ir ierobežoti resursi. Kā trūkst visvairāk, par kādu resursu pieejamību jādomā jau tuvākās nedēļas laikā?

Vismazāk mums ir mediķu. Ja skatāmies uz scenāriju, pēc kura ievērojami jāpalielina intensīvajā terapijā ārstēto skaits, tad pēc formulas uz katru pacientu jābūt vienam mediķim. Bet mēs zinām, ka šobrīd Latvijā trūkst 2000 māsu. Šis ir tas gadījums, kad atspēlējas veselības nozares badināšana. Pārējo mēs varam nopirkt, premjers tiešām saprot situāciju un ir teicis, ka nav jautājumu par naudu — cik maskas un aizsarglīdzekļus vajag, tik iepirksim. Ja vispār tie būs tirgū pieejami, mēs tos iepirksim. Bet māsas nevaram uzburt ne par kādu naudu.

Vai ar 96 cilvēkiem, kas strādā Latvijas infektoloģijas centrā analīžu pārbaudei, pietiek? Un vai pietiek reaģentu analīžu pārbaudei?

Šobrīd viņi tiek galā, Infektoloģijas centra maksimālā jauda ir 400 testi diennaktī, un pašlaik mēs laboratorijas darbiniekus nenoslogojam maksimāli. Bet mēs analīžu pārbaudei pieslēdzam arī privātās laboratorijas. Gulbja laboratorija līdz šim strādāja tikai ar komerctestiem, pārbaudīja cilvēkus, kuriem ir uztraukums, bet kas valsts apmaksātajām pārbaudēm nekvalificējas. Turpmāk Gulbja laboratorija un arī Centrālā laboratorija veiks arī valsts apmaksātus testus. (Līdz otrdienai bija zināms, ka Centrālā laboratorija testēja prāmju pasažierus Liepājas un Ventspils ostās – red.)

Kāds tad būs kopīgais iespējamais testu skaits diennaktī?

Tieši pašlaik blakus kabinetā privāto laboratoriju pārstāvji ziņo, cik tās var veikt testus visos reģionos. Arī slimnīcu pārstāvji dara to pašu. (Veselības ministrija otrdien precizēja, ka Latvijas Infektoloģijas centrs kopā ar privātajām laboratorijām var veikt līdz 1600 analīžu testus diennaktī – red.)

Vai tas nozīmē, ka testi būs visā Latvijā?

Jā, bet kāda būs loģistika, šobrīd nevaru atbildēt.

Un reaģentu COVID 19 pārbaudei pietiek?

Jā, to pietiek. Un mēs pievienojamies Eiropas Savienības centralizētajam iepirkumam papildus rezervju iegādei. Kaut arī mēs jau iepirkām plaušu ventilēšanas aparātu rezervēm (no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem), mēs pievienojamies Eiropas Savienības kopīgajā iepirkumā ventilēšanas aparātu un reaģentu iegādei vēl lielāku rezervju veidošanai, nekā mums jau ir.

Cik pašlaik ir plaušu ventilēšanas iekārtas un cik būs pēc papildus iegādes?

Tagad mums ir drusku vairāk par 500, gan stacionārie, gan mobilie. [Eiropas Savienības centralizētajā] iepirkumā mēs vēl vienu simtu varētu iegādāties.

Cik Latvijā ir intensīvās terapijas gultas?

Vairāk nekā 400 visā Latvijā.

Visas analīžu pārbaudes pašlaik koncentrējas Rīgā. Vai, pateicoties privāto [laboratoriju] iesaistei, būs arī ārpus Rīgas?

Ārpus Rīgas jau tagad ņem analīzes testiem. Sākumā brauca uz izsaukuma vietu NMPD brigāde, paņēma paraugu un veda uz Rīgu. Bet nu jau vairāk nekā nedēļu ir līgums ar Centrālo laboratoriju, kas paredz, ka reģionos viņu darbinieki izbrauc pie cilvēkiem uz mājām, paņēma analīzes uz sūta uz Latvijas Infektoloģijas centru.

Ja ir situācija, ka ārzemēs vairs nevar nopirkt aizsarglīdzekļus, — ko ražo Latvijā?

Latvijā ražo maskas, bet maskām un respiratoriem ir dažādas aizsardzības pakāpes. Šobrīd visā pasaulē ir nepieciešami gan nopietnie respiratori, gan ķirurģiskās sejas maskas, gan maskas, ko cilvēkiem uzlikt, ejot uz veikalu. Latvijā ir pāris ražotāji, kas varētu ražot sejas maskas, bet ir tehniskas nianses — viens uzņēmums nav sertificējis savu produktu, bet mēs nāksim talkā, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk. Otram uzņēmumam produktā trūkst kāds komponents, membrāna, ko nevar nemaz tik viegli dabūt. Ir sarunas ar vienu no pārtikas uzņēmumiem, kas varētu ražot dezinfekcijas līdzekļus.

Latvijas Balzams?

Tiešām, Latvijas Balzams.

Viens no Dienvidkorejas salīdzinošās veiksmes faktoriem ir milzīgais pārbaužu skaits — līdz pat 15 000 dienā, viņiem ir arī «drive thru» pārbaudes, kurās paraugs tiek paņemts, cilvēkam pat neizkāpjot no mašīnas. Vai Latvijai nevajadzētu pāriet uz plašākām pārbaudēm?

Pieejas ir dažādas. Igauņi pašlaik sāk testēt tikai cilvēkus ar smagiem simptomiem, zviedri tāpat rīkojas. Pēc infektologu vērtējuma, Eiropā diezin’ vai kāda valsts var atļauties tikpat plašas pārbaudes kā Dienvidkorejā.

Tas ir atkarīgs no finanšu resursiem?

Ne tikai, arī no cilvēkresursiem. Kādam tie analīžu paraugi ir jāpaņem.

Atmaksājas paņemt analīzes no cilvēkiem, kas sēž mašīnā?

Pie tā mēs strādājam, ceru, ka jau šonedēļ būs tāda iespēja. Vismaz mēs esam ļoti nopietni to vērtējuši. NMPD ir lūgts noorganizēt, lai ir tāda vieta Rīgā, kur var piebraukt un pie atvērta mašīnas loga paņemt analīžu paraugus.

Privātās laboratorijās uz analīžu nodošanu par maksu jāgaida vismaz nedēļu garā rindā, valsts apmaksātu analīžu nodošanai jāgaida vismaz diennakti. Kad un kā varētu šis gaidīšanas laiks samazināties?

Es jums nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Šobrīd vienojas ar privātajām laboratorijām par iespējām veikt valsts apmaksātus testus, bet es neesmu šajā sapulcē klāt. (NMPD precizēja, ka pašlaik rinda pēc analīzēm ir 200-250 cilvēku garumā – red.).

Igauņi jau ir paziņojuši, ka analīžu paraugus ņems tikai no cilvēkiem, kuriem ir smagi simptomi. Vai ir risks, ka mums būtu jāpieņem līdzīgs lēmums?

Šobrīd mēs turēsim savu līdzšinējo algoritmu (ja cilvēks ir atgriezies no ārzemēm un viņam ir saslimšanas simptomi, viņam ir valsts apmaksāts tests — red.) tik ilgi, cik varēsim noturēt.

Sagaidāms, ka tomēr arī Latviju sasniegs izplatības otrais līmenis. Kas tad notiks?

Striktākas karantīnas. Ja kādā apdzīvotā vietā sākas tāda izplatība, ka mēs vairs nevaram tai izsekot, tad nākamais solis ir šīs apdzīvotās vietas vai rajona, vai iestādes karantīna. Ne vairs personas, bet institucionāla karantīna.

Šobrīd karantīnas balstās uz cilvēku labprātīgu pakļaušanos un viņu atbildības sajūtu. Vai būs brīdis, kad valsts sodīs karantīnas pārkāpējus?

Gadījumā, ja mēs pārejam jau nākamajā transmisijas fāzē, tad karantīnas kontrole jau ir valsts un pašvaldības policijas pienākums.

Jau šobrīd ir noteikta obligāta karantīna, bet ir cilvēki, kas tos pārkāpj. Vai šobrīd viņus varētu sodīt?

Sods ir grūti piemērojams. Patiešām grūti.

Kāpēc administratīvs sods ir grūti piemērojams?

Kā jūs iedomājaties, kā policija katra cilvēka pašizolāciju var izkontrolēt? Iztaujāt katru cilvēku uz ielas? Padomājiet loģiski!

Dienvidkorejā caur tālruņa GPS pieslēgumu izseko.

Epidemiologu vērtējumos par epidēmijas un pandēmijas apturēšanu strikti nodalītas demokrātijas un cita veida sabiedrības.

Dienvidkoreja jau nav autoritāra valsts.

Bet viņiem ir citādāki resursi nekā Latvijai. Droši vien ir arī kultūras atšķirības. Tas, kas rada zināmu spriedzi, ir jautājumi, kāpēc mēs nekontrolējam. Saprotu sabiedrības bažas, bet, lūdzu, uzņemamies katrs savu atbildības daļu. Jo nav ideāla risinājuma. Ir viens risinājums, kam es personīgi neticu, — policistu uzraudzība cilvēkiem. Bet ja ir cilvēki, kuri nevar saskaitīt viens plus viens un kuriem vienkārši uzspļaut regulējumiem, un kurus ar policistiem jākontrolē, tad mēs tajā ieguldīsim tieši tik daudz naudas, ko mēs vēlāk varētu izmantot slimnieku aprūpei. Ja nav vēlmes pašdisciplinēties, varam kaut ko izdomāt — taisīt uzskaites sistēmas un reģistrus, rīkot policijas patruļas, bet tas maksās to naudu, ko mēs pēc tam nevarēsim atvēlēt ārstniecībai.

Tas, ko mēs varam pašlaik kontrolēt, ir cilvēki, kuriem ir darba nespējas lapa. Cilvēkiem ar to ir jāievēro noteikts režīms. Bet, manuprāt, arī viņi ir kontrolējami tikai un vienīgi izlases kārtā, un to var darīt Veselības inspekcija. Tad, ja ir darba nespējas lapa, ievērojot datu aizsardzību, tomēr var nokontrolēt, vai cilvēks patiešām ir mājās. Bet pašizolācijas prasība ir cilvēkiem, kas ir atgriezušies no ārzemēm, bet nav slimi. Mēs taču nelasīsim vakara Panorāmā sarakstus ar uzvārdiem!

Vai tiem cilvēkiem, kuri pēdējās dienās [pirms robežu slēgšanas un visu starptautisko reisu pārtraukšanas] atgriežas Latvijā (16.martā ar avioreisiem Latvijā atgriezās ap 4500 iedzīvotāju — red.), nebūtu jāizraksta darba nespējas lapa? Ņemot vērā, ka viņi piespiedu kārtā kavēs darbu. Un apmaksāts biļetens būtu pozitīvs stimuls ievērot 14 dienu pašizolēšanos.

Šī situācija ir skarbs stresa tests pilnīgi visām sistēmām. Par ekonomiskajām sekām man pat bail domāt. Bedres dziļumu mēs šobrīd nevaram prognozēt. Bet mans viedoklis — mums būtu plašāk jāizmanto sociālās apdrošināšanas sniegtās iespējas, kas ir šīs darba nespējas lapas. Bet atkal — ja nepārskatām proporcijas, ko maksā darba devējs un valsts no sociālā budžeta, tad tā ir palīdzība darba ņēmējam, bet «nokauj» uzņēmēju. Šie jautājumi ir ārpus Veselības ministrijas kompetences, bet es ceru, ka premjeram sekmēsies [šo jautājumu risināt] un es ar savām zināšanām sociālajā jomā noteikti nākšu talkā. Bet jāizvērtē, kā mēs šajā situācijā izmantojam darba nespējas sistēmu.

Vēl viens instruments, ko paredz Darba likums, ir dīkstāve. Bet pēc tā regulējuma, kas ir, dīkstāvi darbiniekiem kompensē darba devējs. Bet šī situācija nav izveidojusies darba devēju vainas dēļ. Tātad arī dīkstāves instrumenta izmantošanā valstij ir jāpalīdz uzņēmējiem. Šobrīd finanšu ministrs vada premjera izveidotu krīzes grupu ekonomikas atbalstam, un tās atbildība ir rast risinājumu. Bet atkal šī situācija tik ļoti pavelk vaļā Latvijas hroniskās vainas — nabadzība, nevienlīdzība. Tieši šādos apstākļos ir skaidri redzams, kāpēc sabiedrības labklājības tests ir uzkrājumi divu vai trīs mēnešu algas apmērā (Swedbank veiktā uzkrājumu veidošanas paradumu analīze rāda, ka 17% iedzīvotāju ir uzkrājumi trīs un vairāk algu apmērā — red.) Mēs zinām, ka Latvijā ir šaurs tas sabiedrības slānis, kuram ir šāds drošības spilvens, un tas nozīmē, ka tie cilvēki, kas gadu krājuši naudu savam braucienam uz Tenerifi, aizbraukuši un tikko atbraukuši — viņiem tūlīt jāiet strādāt, jo pēc atvaļinājuma viņiem naudas nav. Domāju, ka šī krīze mums būs devusi ļoti daudzas mācības.

Singapūra ļoti aktīvi izseko katram infekcijas gadījumam, lai atrastu tā avotu. Kāda ir Latvijas kapacitāte darīt ko līdzīgu tajā brīdī, kad vīruss sāks izplatīties iekšzemē? Ja izplatīsies kādā mazpilsētā, varēsiet visiem saslimušajiem izsekot un viņus saskaitīt?

Mums ir seši [Slimību profilakses un kontroles centra] epidemiologi Rīgā, kas veic epidemioloģisko izmeklēšanu. Mēs varam piesaistīt vēl speciālistus no SPKC reģionālajām nodaļām. Bet skaidrs, ka jauda ir ierobežota. Līdz šim mums patiešām ir laimējies, ka visos inficēšanās gadījumos vīruss ir importēts un divos gadījumos transmisija ir bijusi ģimenē. Bet var būt, ka inficēšanās tīkls ir ļoti sazarots, un tas prasa pilnīgi citu jaudu.

Dažu diena laikā valdība divas reizes nozīmīgi pastiprināja ar koronavīrusu saistītos ierobežojumus, turklāt sestdienas lēmumā tika mainīti tikai pirms divām dienām ieviestie ierobežojumi, piemēram, cilvēku kopā sanākšanai. Ceturtdien vēl bija atļauti pasākumi ar 200 dalībniekiem, sestdien jau visi organizētie pasākumi tika aizliegti un neorganizētajos noteikts 50 dalībnieku maksimums. Sestdien arī praktiski tika slēgta valsts robeža. Kas mainījās starp ceturtdienu un sestdienu?

Atvainojiet, kādam jau droši vien krīt uz nerviem, ka es to atkārtoju atkal un atkal, bet šī krīze ir tāda, kad rīcības ir maināmas ne pa dienām, bet stundām. Nākamā rīcība nenozīmē, ka iepriekšējā ir bijusi slikta. Bet ir bijuši no mums neatkarīgi apstākļi, kas likuši iepriekš pieņemto lēmumu pārskatīt. Un ļoti labi, ka esam tik fleksibli, varam pieņemt lēmumus pat tik jocīgā koalīcijā. Kas divu dienu laikā mainījās? Mainījās apkārtējo valstu reakcija un bija tāds kā domino efekts.

Bet pēc kādiem kritērijiem noteikti skaitļi pulcēšanās ierobežojumiem?

Pulcēšanās ierobežošanai nav vadlīniju. Kā mēs darījām? Mēs skatījāmies, kā citas valstis ir noteikušas ierobežojumus. Zviedriem — 500, Šveicei — 1000, Francijai — 5000.  [Kopš tam Francija aizliegusi pilnīgi visu pulcēšanos, Šveice – vairāk nekā piecu cilvēku kopā sanākšanu – red.]

Vienam pasākumam?

Jā, vienam pasākumam. Es to stāstu, lai jūs saprastu skalas daudzveidību. Mums jāliek kopā racionalitāte ar sabiedrības veselības apsvērumiem. Bija jāmēģina izdomāt, kāds ir pareizais skaits ierobežojumiem. Principā mēs gribējām, lai tam būtu atvēsinošs efekts. Ņemot vērā sabiedrības gaidas un noskaņojumu, mēs divu dienu laikā sapratām, ka skaitlis «200» ir jākoriģē.

Bet īstas skaidrības nebija, vai, piemēram, uz kino vai sporta klubu var iet?

Šobrīd kinozāles ir ciet, sporta klubi arī, un tas ir tieši tas, uz ko cerējām. Mēs varam burts burtā aprakstīt testa ņemšanas protokolu. Bet mēs nevaram aprakstīt katru situāciju, tāpēc daudz kas atkarīgs no katra uzņēmēja interpretācijas. Mēs devām signālu, teorētiski sporta klubi varēja paši organizēt plūsmas, ielaist lielā sporta zālē desmit cilvēkus un varbūt tas risks patiešām nebūtu liels. Bet acīmredzot sporta klubi izvērtēja, ka tas ir par sarežģītu, un lēmums bija slēgt visus.

Pie kādiem nosacījumiem bērnu uz bērnudārzu tomēr nevest?

Sākumā bija doma arī bērnudārzus [tāpat kā skolas] slēgt. Bet tad ir tā skarbā realitāte, ka mums pašiem krīzes koordinācijas centrā strādā kolēģi, kuriem ir mazi bērni. Ja aiztaisām ciet bērnudārzus, puse komandas nav.

Ir aprēķini, cik mediķiem būtu jāpaliek mājās, ja bērnudārzus slēgtu?

Kāpēc jāskaita tikai mediķus, ar ko mums mazāk svarīgi policisti vai veikalu darbinieki? Ja ir skolas vecuma bērni, iespēja kaut ko izkombinēt tomēr ir lielāka nekā tad, ja bērni ir mazi. Tieši tāpēc, lai mēs neparalizētu tos dienestus, bez kuriem nevaram pastāvēt, mēs pieņēmām lēmumu, ka bērnudārzos var veidot dežūrgrupas. Bet, ja jūs man jautātu, vai tā tas turpināsies, es nevaru atbildēt. Ja redzēsim, ka šajā regulējumā ir nepilnības, mēs to pārskatīsim kaut vai rīt.

Pagājušās nedēļas vidū jūs diezgan skeptiski izteicāties par robežu slēgšanu, bet sestdien pieņēmāt lēmumu slēgt. Kas bija iemesls?

Kaimiņvalstu reakcija un arī tas, cik ārkārtīgi strauji, burtiski divās dienās aizgāja cipari augšā (12. martā pasaulē bija 8362 jauni inficēšanās gadījumi, 14. martā — 11 170). Un pēc tam, kad Pasaules veselības organizācija izsludināja globālo pandēmiju, bija skaidrs, ka nav jēgas dalīt skartās un neskartās valstis.

Bet nebija doma slēgt robežas jau ātrāk par sestdienu?

Pusi dienas mēs par to domājām, jo jāatrod līdzsvars starp drošību un to, ka valsts dzīve gandrīz pilnībā apstājas. Runāju ar kādas kafejnīcas īpašnieku, kuram ir trīs kafejnīcas, un katrā no tām ienākumi ir par 500 eiro mazāki nekā iepriekš. Ja būtu jāiziet uz nulles risku, viss būtu jāslēdz ciet. Tagad notiek riska novērtējums, lai saprastu, ko mēs vēl varam paturēt vaļā.

16. martā iedzīvotāji vēl atgriežas Latvijā. Pēc tam tie, kas nav paspējuši atgriezties, paliek ārpus Latvijas?

Ārlietu ministrija nodrošina iespēju pieteikties čarteriem, rīko tādas kā kopbraukšanas. Valdībā vienojāmies, ja cilvēki var kādā no valstīm saorganizēties lielākā skaitā, tad varam sūtīt pakaļ čarterlidmašīnu, satiksmes ministram ir tiesības atļaut šādiem reisiem iebraukt (airBaltic 17. martā bija saņēmis vairāk nekā 1900 pieteikumu uz iespējamiem repatriācijas reisiem. – red.)

Lidostā iebraucēji var nodot analīžu paraugus Covid 19 testiem. Vai uz autoceļiem nevajadzētu paredzēt šādas iespējas?

Nē, paraugu paņemšanu mēs varam noorganizēt tur, kur cilvēku plūsma ir kontrolējama. Pārējiem ir iespēja vai nu pašiem aizbraukt uz Infektoloģijas centru, kur darbojas divas teltis paraugu paņemšanai, vai nodot analīzes Gulbja vai Centra laboratorijā reģionos. Es uzskatu, ka, ja analīžu paņemšana samazina NMPD speciālistu darba iespējas par stundu diennaktī, tad mums jāmeklē un jāizmanto citi risinājumi. Ja NMPD speciālistiem ir stunda jādzindzelē ceļā uz analīžu paņemšanas vietu, tad labāk, lai viņi strādā vienā vietā un apkalpo vairāk cilvēku.

Viens no cilvēkiem, kurš bija atgriezies no ārzemēm un kuram bija simptomi, stāstīja, ka bijis pārsteigts, cik vienkārša ir analīžu paņemšana — ar vati paņem gļotādas iztriepas no deguna un mutes. Viņš jautāja, kāpēc gan katrs medicīnas students to nevarētu darīt, vai tas neatvieglotu NMPD darbu?

Pirmkārt, es jau esmu lūgusi universitāšu rektoriem palīdzību un sniegt informāciju par [medicīnas] studentiem, jau sestdien apmācīja studentus, kas nāks palīgā ņemt analīzes. Bet vēl — šķietami vienkāršā puļķīša iebāšana degunā īstenībā ir ļoti atbildīga rīcība, jo, ja to dara nepareizi, tad tests ir neprecīzs. Tieši tāpēc speciālistus īpaši apmāca šai šķietami vienkāršajai darbībai.

Diezgan asas diskusijas bija par detalizētības pakāpi, kādā ziņo par vīrusa izplatību. Kāpēc konkretizējat tikai novadu līmenī, jo esmu dzirdējis, ka koalīcijas partneri uzskata — detalizācijas pakāpei jābūt lielākai, līdz pat mikrorajonam un ielai.

(Ironiski) Obligāti. Ir jāpublicē adrese un jāizsniedz dzeltens apsējs, lai nenokļūdās.

Šeit ir svarīgi personu dati un viņu pašu drošība. Tas ir galvenais, kāpēc mēs nepubliskojam apdzīvotās vietas, kur katrs inficētais dzīvo. Gadījumu skaits ir mazs un visi koncentrējas Rīgā. Pat citām apdzīvotām vietām… Ja kādā no tām ir 3000 cilvēki un baumu birojs tajā darbojas perfekti, tad, manuprāt, pateikt, ka tur ir viens inficētais, nozīmē lielu risku šo cilvēku stigmatizēt. Man var teikt, ka viņš, iespējams, apdraud citus. Nē, viņš neapdraud citus, tāpēc, ka mums visiem neatkarīgi no tā, vai mūsu kvartālā, pagastā, pilsētā vai novadā ir vai nav kāds inficētais, ir jārīkojas tieši tāpat kā tad, ja kaimiņos noteikti ir inficēts cilvēks karantīnā. Nav nekādas starpības. Labs piemērs ir ar mūsu pirmo inficēto pacientu, kuru mediji izskaitļoja un faktiski vajāja, lienot privātajā dzīvē. Viņa bija novesta līdz tādam stāvoklim, ka negribēja vairs atkārtot testus. Nē, es neredzu no tā ieguvumus.

Bet pie lielākas izplatības?

Pie lielākas izplatības varam kartēt smalkāk, bet tad detalizācijas slieksnis būs pa pieciem cilvēkiem.

Bet pie kādas izplatības līmeņa detalizācijas pakāpe būs lielāka?

Par šo izšķirsies SPKC, tas nav politisks lēmums. Politisks lēmums ir neļauties spiedienam atklāt inficēto cilvēku dzīvesvietu.

Pagājušās nedēļas vidū informācija pārsvarā bija latviski, tagad ir arī krieviski un arī angliski. Tas ir labi, bet jautājums — vai šī informācija sasniedz cilvēkus, kas nedzīvo latviešu valodas informatīvajā telpā? Vai viņi to uzskata par ticamu?  

Šobrīd Krīzes vadības centrs ir sācis monitorēt mediju pārklājumu. Ja ļoti gribam atklāt inficēto cilvēku dzīvesvietu, tad es ļoti labprāt gribētu, ka sabiedrība tikpat aktīvi uztraucas, lai informāciju izplatītu arī krievu valodā. Tāpēc, ja atgriežamies pie tēmas par valsts hroniskajām kaitēm, tad pēc manas pārliecības arī uzaicinājumiem uz valsts apmaksātajām skrīninga pārbaudēm jābūt vismaz trīs valodās. Tie mediji krievu valodā, kas ir sakarīgi, arī krīzi atspoguļo sakarīgi. Krievijas ietekmes zonas mediji vālē savā stilā. Tendences paliek tādas pašas, kā pirms krīzes.

Kāda ir sadarbība Eiropā un ar kaimiņvalstīm?

Kā nekad iepriekš ir laba sadarbība ar kaimiņvalstu kolēģiem. Arī ministru līmenī. Mēs regulāri sazvanāmies. Runājot par Eiropas Savienības līmeni, veselības ministru sadarbība ir nedaudz kā psihoterapijas seanss — sanāk kopā, lai parunātu un pajokotos. Man ir tā laime sēdēt blakus itālim. Bet kopumā izstāsta, ko kurš dara un vēršas pie Eiropas Savienības institūcijām. Arī es pati Eiropas Savienības veselības un pārtikas drošības komisārei teicu, ka kaut raupjas, bet kopīgas vadlīnijas vajadzētu. Citādi Vācija paziņo, ka neļaus eksportēt ķirurģiskās maskas. Še tev, brīvā preču aprite.

Kā izpaužas Baltijas valstu labā sadarbība?

Cilvēciski. Nekad iepriekš nav bijis tā, ka mēs sazvanāmies ik pārdienas.

Diezgan bieži sakāt, ka Latvijā nav iespējamas tādas metodes, kuras var izmantot autoritāras valstis. Tomēr arī vairākās tiesiskās valstīs redzam panākumus koronavīrusa ierobežošanā. Ko varam mācīties no līdz šim sekmīgajiem vīrusa ierobežošanas pasākumiem tādās tiesiskās valstīs kā Dienvidkoreja, Taivana, Honkonga un Singapūra?

Apzinīgumu, jo tā trūkumu šīm valstīm gan nevar pārmest. Likumpaklausība kā kultūras sastāvdaļa, nevis vienalga, ko dara valdība, viss ir slikti un nepietiekami. Obligāti varam mācīties no viņiem to, kā viņi lieto informācijas tehnoloģijas un kā strādā ar datiem. Mēs pašlaik nestrādājam tādā līmenī kā šajās valstīs.

Tāpēc, ka valstij nav resursu vai mums nav tādu uzņēmumu, ko iesaistīt?

Kaut vai viens fakts — mums nav viena krīzes tālruņa numura. Krīzes risinājumiem mums ir salīdzinoši sadrumstalota sistēma. Līdz šim mēs redzam, ka vismaz veselības nozares institūciju koordināciju varam nodrošināt.

Jānis Domburs intervijā jums aizrādīja, ka informācijas tālruņa numurs ir par garu.

No 17. vai 18. marta būs īsāks — 8303.

Intervijā Domburam teicāt, ka pieņemat lēmumus, ņemot vērā «nacionālās  īpatnības un finansiālās iespējas». Kādas tieši nacionālās īpatnības ietekmē Latvijā pieņemtos lēmumus?

Apšaubīt to, ka valdība zina, ko dara. Atkal ir hroniska kaite — neuzticēšanās valdībai.

Kā to pārvarēt?

Domāju, ka šī krīze mūs visus tomēr saliedēs. Man grūti, pašā epicentrā esot, objektīvi novērtēt, bet varu apgalvot, ka vismaz manā pārziņā esošajā nozarē mēģina iekāpt katra cilvēka kurpēs, uz kuru tas attiecas. Domāju, ka valdība pašreizējā situācijā strādā labi un tas drusku pakausēs to neuzticēšanās ledu starp varu un sabiedrību. Ja vēl kolēģiem būs viedums un izlēmība piedāvāt ekonomiskā atbalsta mehānismus, varbūt šī krīze mums visiem kopā, kā sabiedrībai, būs nākusi par labu. Būsim iemācījušies sadarboties un būsim kļuvuši apzinīgāki.